Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Oktobris 2016

Vai jūs zināt?

Vai jūs zināt?

 Vai patiešām ir iespējams, ka senatnē kāds citam piederošā labības tīrumā būtu sējis nezāles?

Fragments no 1468. gadā izdota imperatora Justiniāna darba Digesta, kas ir viens no daudzajiem, kuros apskatīts, kā senatnē risināja juridiska rakstura jautājumus

MATEJA evaņģēlija 13. nodaļā, no 24. līdz 26. pantam, var lasīt, ka Jēzus teica: ”Debesu valstība līdzinās cilvēkam, kas savā tīrumā iesēja labu sēklu. Kamēr visi gulēja, atnāca viņa ienaidnieks, iesēja kviešu starpā nezāles un aizgāja. Kad uzdīga kvieši un nobrieda vārpas, parādījās arī nezāles.” Daudzi ir apšaubījuši, ka Jēzus līdzība ir balstīta uz reālu tālaika situāciju, taču no romiešu juristu rakstiem izriet, ka šādi gadījumi patiešām notika.

”Atriebības nolūkā iesēt tīrumā reibuma airenes.. saskaņā ar romiešu likumiem bija noziegums. Tā kā pastāvēja attiecīgs likums, var secināt, ka šādi nodarījumi bija bieži sastopami,” teikts kādā Bībeles vārdnīcā. 533. gadā Romas valsts austrumdaļas Bizantijas imperators Justiniāns izdeva darbu ar nosaukumu Digesta, kurā bija apkopoti klasiskā laika (ap 100.—250. g. m.ē.) romiešu juristu rakstu fragmenti un tiesību normas. Kā teikts šajā darbā (Digesta 9, 2, 27, 14), jurists Domitijs Ulpiāns pieminēja 2. gadsimta romiešu valstsvīra Celza iztirzātu gadījumu, proti: citam cilvēkam piederošā tīrumā kāds ir iesējis nezāles un tāpēc ir cietusi raža. Darbā Digesta bija norādīts, kādus likumīgus līdzekļus var izmantot zemes īpašnieks vai nomnieks, lai iegūtu no vainīgā kompensāciju par nodarīto kaitējumu.

Tas, ka Romas impērijā bija izplatīta šāda ļaunprātīga rīcība, liecina, ka Jēzus līdzībā ir izmantota situācija, kas atbilda īstenībai.

Cik lielu brīvību mūsu ēras pirmajā gadsimtā Roma bija piešķīrusi ebreju varas iestādēm?

PIRMAJĀ gadsimtā Jūdeja atradās Romas pakļautībā. Romas varu pārstāvēja vietvaldis, kura rīcībā bija karaspēks. Viņa galvenais uzdevums bija iekasēt nodevas un nodokļus, kas ebrejiem bija jāmaksā Romai, un uzturēt mieru un kārtību zemē. Romieši gādāja par to, lai tiktu novērsti iespējamie dumpji un tiktu saukti pie kārtības visi, kas ceļ nemierus. Visās citās jomās romieši provinces pārvaldīšanu labprāt atstāja vietējo vadītāju ziņā.

Sinedrija sanāksme

Sinedrijs bija ebreju augstākā tiesa un augstākā pašpārvaldes institūcija, kuras funkcijās ietilpa ebreju likumu piemērošana. Visā Jūdejā pastāvēja zemākas instances tiesas, kas acīmredzot izskatīja lielāko daļu civillietu un krimināllietu bez Romas varas iejaukšanās. Viens no jautājumiem, kurā ebreju tiesām bija ierobežotas pilnvaras, bija tiesības lemt par nāvessodu piespriešanu — tās romieši parasti paturēja sev. Izņēmums, par ko var lasīt Bībelē, bija gadījums ar Stefanu, ko sinedrija locekļi tiesāja un lika nomētāt ar akmeņiem. (Ap. d. 6:8—15; 7:54—60.)

Tātad sinedrijam piederēja liela vara. Tomēr, kā rakstīja vēsturnieks Emīls Šīrers, ”visnopietnākais ierobežojums bija tas, ka romieši varēja jebkurā brīdī iejaukties lietā un rīkoties tā, kā paši uzskatīja par vajadzīgu. Tā viņi arī darīja, kad viņiem radās aizdomas par politisku noziegumu.” To ilustrē gadījums, kad romiešu karaspēka vienības komandieris Klaudijs Līsijs iejaucās un apcietināja apustuli Pāvilu — Romas pilsoni. (Ap. d. 23:26—30.)