Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Oktobris 2016

”Neaizmirstiet viesmīlību”

”Neaizmirstiet viesmīlību”

”Neaizmirstiet viesmīlību.” (EBR. 13:2.)

DZIESMAS: 124., 79.

1., 2. a) Ar kādām grūtībām sastopas daudzi iebraucēji? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Ko kristiešiem atgādināja apustulis Pāvils, un kādi jautājumi mums jāpārdomā?

VAIRĀK nekā pirms 30 gadiem Osejs [1], kas tolaik nebija Jehovas liecinieks, no Ganas ieradās Eiropā. Viņš atcerējās: ”Es jau drīz vien sapratu, ka tikpat kā nevienam nav nekādas daļas gar mani. Arī klimats man izraisīja šoku. Kad es izgāju no lidostas un pirmo reizi mūžā sajutu īstu aukstumu, man no acīm izsprāga asaras.” Osejs vairāk nekā gadu nevarēja atrast pieklājīgu darbu, jo viņam bija grūti apgūt vietējo valodu. Turklāt viņu māca vientulība un ilgas pēc tuviniekiem.

2 Iztēlojieties, kā jūs gribētu, lai citi izturētos pret jums, ja jūs būtu pārcēlušies uz svešu zemi. Vai jūs vēlētos, lai valstības zālē jūs laipni sagaida neatkarīgi no tā, kāda ir jūsu tautība un ādas krāsa? Patiesie kristieši Bībelē tiek mudināti: ”Neaizmirstiet viesmīlību.” (Ebr. 13:2.) Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”viesmīlība”, burtiski nozīmē ”mīlestība pret svešiniekiem”. Tāpēc pārdomāsim šādus jautājumus: kāds ir Jehovas viedoklis par cilvēkiem, kurus kādā vietā uzskata par svešiniekiem? Kāpēc mums, iespējams, jāmaina savs viedoklis par iebraucējiem?  Kā mēs varam palīdzēt iebraucējiem justies mūsu draudzē laipni gaidītiem?

KĀDS IR JEHOVAS VIEDOKLIS?

3., 4. Kā, saskaņā ar 2. Mozus 23:9, izraēliešiem bija jāizturas pret sveštautiešiem, kas viņiem bija pievienojušies, un kāpēc?

3 Kad Jehova bija izvedis savu tautu no Ēģiptes, viņš tiem deva likumus, kuros atainojās viņa rūpes par daudzajiem neizraēliešiem, kas bija pievienojušies Jehovas tautai. (2. Moz. 12:38, 49; 22:20.) Tā kā svešinieki bieži vien ir sliktākā situācijā nekā vietējie, Jehova ar mīlestību nodrošināja, lai viņiem būtu noteiktas tiesības. Piemēram, viņi drīkstēja ievākt ražas pārpalikumu. (3. Moz. 19:9, 10.)

4 Jehova nevis ar likumu pieprasīja, lai izraēlieši cienītu viņiem pievienojušos sveštautiešus, bet gan mudināja izraēliešus iejusties šo sveštautiešu situācijā un būt līdzjūtīgiem. (Nolasīt 2. Mozus 23:9.) Viņi labi zināja, ko nozīmē būt svešiniekiem kādā zemē. Jau pirms tam, kad ebreji nonāca verdzībā, ēģiptieši, pēc visa spriežot, vairījās no ebrejiem pārākuma apziņas vai reliģisku aizspriedumu dēļ. (1. Moz. 43:32; 46:34; 2. Moz. 1:11—14.) Lai gan pašu izraēliešu dzīve Ēģiptē bija bijusi sūra, Jehova vēlējās, lai pret sveštautiešiem, kas dzīvoja izraēliešu vidū, viņi izturētos kā pret ”iedzimtajiem”. (3. Moz. 19:33, 34.)

5. Kas mums palīdz izturēties pret iebraucējiem tāpat, kā pret viņiem izturas Jehova?

5 Mūsu laikos Jehovam tieši tāpat rūp iebraucēji, kas nāk uz mūsu sapulcēm. (5. Moz. 10:17—19; Mal. 3:5, 6.) Ja mēs pārdomāsim, ar kādām grūtībām viņi sastopas, piemēram, ar diskrimināciju vai valodas barjeru, mēs centīsimies būt pret viņiem laipni un līdzcietīgi. (1. Pēt. 3:8.)

VAI MUMS JĀMAINA SAVS VIEDOKLIS PAR IEBRAUCĒJIEM?

6., 7. Kas liecina, ka pirmā gadsimta kristieši iemācījās pārvarēt dziļi iesakņojušos aizspriedumus?

6 Pirmajā gadsimtā kristieši iemācījās pārvarēt dziļi iesakņojušos aizspriedumus, kas pastāvēja ebreju vidū. 33. gada Vasarsvētkos ebreju tautības kristieši, kas dzīvoja Jeruzālemē, izrādīja viesmīlību tiem, kas bija atbraukuši no dažādām zemēm un arī bija kļuvuši par kristiešiem. (Ap. d. 2:5, 44—47.) Šī mīlestība pret ticības biedriem, kas bija ieradušies no citurienes, liecināja, ka Jeruzālemes kristieši patiešām saprata, kas ir viesmīlība jeb ”mīlestība pret svešiniekiem”.

7 Taču, kad agrīno kristiešu draudze skaitliski pieauga, radās situācija, kurā daži draudzes locekļi, kā likās, tika diskriminēti. Grieķiski runājošie kristieši sūdzējās, ka atraitnes no viņu vidus pieredz netaisnīgu izturēšanos. (Ap. d. 6:1.) Tāpēc apustuļi iecēla septiņus vīrus, kam bija jānodrošina, lai neviens netiktu pamests novārtā. Visiem izraudzītajiem vīriem bija grieķu vārdi, un tas acīmredzot liecina, ka apustuļi gribēja mazināt saspīlējumu, kāds agrīno kristiešu vidū varēja būt radies izcelsmes dēļ. (Ap. d. 6:2—6.)

8., 9. a) Kā mēs varam pārbaudīt, vai mūsos nav iesakņojušies aizspriedumi vai nacionālais lepnums? b) Kas mums katrā ziņā jāiznīdē savā sirdī? (1. Pēt. 1:22.)

8 Vai nu mēs to apzināmies vai ne, mūs visus spēcīgi ietekmē sabiedrībā pieņemtie uzskati. (Rom. 12:2.) Mēs droši vien dzirdam, ka daži mūsu kaimiņi, darba vai skolas biedri nicīgi izsakās par citas tautības vai ādas krāsas cilvēkiem. Cik dziļi mūs ir iespaidojuši šādi aizspriedumaini viedokļi? Un vai mēs jūtamies aizskarti, ja citi pasmīkņā par kādām mūsu tautības iezīmēm, iespējams, tās pārspīlējot?

 9 Apustulis Pēteris kādu laiku juta nepatiku pret neebrejiem, bet pamazām viņš izskauda no sirds šo negatīvo attieksmi. (Ap. d. 10:28, 34, 35; Gal. 2:11—14.) Tāpat ir jārīkojas arī mums — ja mēs sevī pamanām kaut niecīgākos aizspriedumus vai nacionālā lepnuma aizmetņus, mums visiem spēkiem jāpūlas no tiem atbrīvoties. (Nolasīt 1. Pētera 1:22.) Mums jāpārdomā tas, ka neviens no mums nav pelnījis glābšanu un ka mēs visi esam nepilnīgi cilvēki, lai kāda būtu mūsu tautība. (Rom. 3:9, 10, 21—24.) Kāds gan mums būtu pamats justies pārākiem par citiem? (1. Kor. 4:7.) Mums sevī jāveido tāda pati nostāja, kāda bija apustulim Pāvilam, kurš atgādināja svaidītajiem kristiešiem: ”Jūs vairs neesat svešinieki un ienācēji, bet esat.. Dieva saimes locekļi.” (Efes. 2:19.) Ja mēs no sirds centīsimies pārvarēt sevī jebkādus aizspriedumus pret citu tautību pārstāvjiem, mums noteikti būs vieglāk ”apvilkt jauno cilvēku”. (Kol. 3:10, 11.)

KĀ PARĀDĪT LAIPNĪBU TIEM, KAS TIEK UZSKATĪTI PAR SVEŠINIEKIEM

10., 11. Kā Boāsa attieksmē pret moābieti Ruti atspoguļojās Jehovas viedoklis par tiem, kas tiek uzskatīti par svešiniekiem?

10 Boāsa attieksmē pret moābieti Ruti neapšaubāmi atspoguļojās Jehovas viedoklis par tiem, kurus kādā vietā uzskata par svešiniekiem. Kad pļaujas laikā viņš nāca apskatīt savas druvas, viņš nevarēja nepamanīt čaklo sveštautieti, kas aiz pļāvējiem ievāca ražas pārpalikumu. Uzzinājis, ka šī sieviete ir lūgusi atļauju uzlasīt uz lauka atlikušās vārpas, lai gan viņai uz to jau bija tiesības, Boāss lika saviem strādniekiem tīšām atstāt uz lauka vairāk vārpu. (Nolasīt Rutes 2:5—7, 15, 16.)

11 Turpmākā Boāsa un Rutes saruna liecināja, ka Boāsam nebija vienalga, kādā situācijā atrodas sveštautiete Rute. Piemēram, viņš mudināja Ruti turēties pie viņa kalponēm, lai tai nebūtu jācieš no viņa strādnieku zobgalībām un aizskarošām piezīmēm. Boāss pat parūpējās, lai Rutei, tāpat kā viņa pļāvējiem, būtu, ko ēst un dzert. Turklāt Boāss ar laipniem vārdiem iedrošināja Ruti, nevis izturējās pret viņu augstprātīgi, tāpēc ka viņa bija trūcīga sveštautiete. (Rut. 2:8—10, 13, 14.)

12. Kā tos, kas ir iebraukuši no citām valstīm, var ietekmēt mūsu laipnība?

12 Boāsu iespaidoja ne vien Rutes nesavtīgā mīlestība pret viņas mirušā vīra māti Naomiju, bet arī tas, ka viņa bija sākusi pielūgt Jehovu. Boāsa laipnībā izpaudās Jehovas mīlestība pret sveštautieti, kura bija ”nākusi meklēt patvērumu” pie Jehovas. (Rut. 2:12, 20; Sal. Pam. 19:17.) Ja mēs laipni izturamies pret ”visdažādākajiem cilvēkiem”, mēs varam palīdzēt viņiem saprast, kura ir patiesā reliģija, un sajust, ka Jehova viņus mīl. (1. Tim. 2:3, 4.)

Vai mēs valstības zālē sirsnīgi sagaidām iebraucējus no citām zemēm? (Sk. 13., 14. rindkopu)

13., 14. a) Kāpēc mums jācenšas sirsnīgi sasveicināties ar jaunpienācējiem valstības zālē? b) Kā pārvarēt nedrošību un uzsākt sarunu ar citas kultūras pārstāvi?

13 Mēs varam parādīt laipnību iebraucējiem, sirsnīgi sasveicinoties ar viņiem valstības zālē. Iespējams, mēs esam ievērojuši, ka iebraucēji, kas ieradušies nesen, mēdz būt kautrīgi un turēties nomaļus. Savas audzināšanas vai sociālā stāvokļa dēļ viņi varbūt jūtas zemāki par citu tautību vai rasu pārstāvjiem. Tāpēc mums jāuzņemas iniciatīva un jāizpauž sirsnīga un neviltota interese par viņiem. Ja mums saprotamā valodā ir pieejama lietotne JW Language, mēs ar tās palīdzību varam iemācīties sasveicināties ar jaunpienācējiem viņu dzimtajā valodā. (Nolasīt Filipiešiem 2:3, 4.)

 14 Iespējams, jūs raizējaties, kā uzsākt sarunu ar citas kultūras pārstāvi. Lai pārvarētu nedrošību, iesākumā jūs varētu viņam kaut ko pastāstīt par sevi. Drīz vien jūs pamanīsiet, ka jums ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā — vai šīs atšķirības būtu īstas vai iedomātas — un ka ikvienai kultūrai ir savas stiprās un vājās puses.

KO MĒS VARAM DARĪT, LAI DRAUDZĒ VISI JUSTOS LAIPNI GAIDĪTI

15. Kas mums palīdzēs būt iecietīgiem pret tiem, kas pūlas pielāgoties dzīvei jaunā zemē?

15 Lai iebraucēji mūsu draudzē justos laipni gaidīti, mums pret viņiem jāizturas tā, kā mēs paši gribētu, lai citi izturētos pret mums, ja mēs atrastos svešā zemē. (Mat. 7:12.) Būsim pacietīgi pret tiem, kas pūlas pielāgoties dzīvei jaunā zemē. Varbūt sākumā mēs līdz galam nesaprotam viņu domāšanu un izturēšanos. Būtu labi nevis gaidīt, ka viņi pielāgosies mūsu kultūrai, bet gan pieņemt šos cilvēkus tādus, kādi viņi ir. (Nolasīt Romiešiem 15:7.)

16., 17. a) Ko mēs varētu darīt, lai justos tuvāki citas kultūras pārstāvjiem? b) Kā mēs varam praktiski palīdzēt iebraucējiem, kas pieder pie mūsu draudzes?

16 Ja mēs uzzināsim vairāk par iebraucēju dzimto zemi un kultūru, mums droši vien būs vieglāk iedraudzēties ar viņiem. Mēs varētu kādā vakarā, kas mūsu ģimenē paredzēts Jehovas pielūgsmei, atvēlēt laiku, lai uzzinātu vairāk par tautām, kuru pārstāvji ir mūsu draudzē vai teritorijā. Vēl mēs varam iepazīties tuvāk ar jaunpienācējiem mūsu draudzē, ja uzaicinām tos pie sevis ciemos. Tā kā Jehova ”tautām ir atvēris ticības durvis”, mums ir jābūt viesmīlīgiem pret visiem, ar ko mūs saista kopīga ticība, to vidū arī iebraucējiem. (Ap. d. 14:27; Gal. 6:10; Īj. 31:32.)

Vai mēs esam viesmīlīgi pret iebraucējiem? (Sk. 16., 17. rindkopu)

17 Pavadot laiku kopā ar iebraucēju ģimeni, mēs labāk sapratīsim, cik lielas  pūles viņiem jāiegulda, lai pielāgotos mūsu kultūrai. Iespējams, mēs varam viņiem piedāvāt savu palīdzību mūsu valodas apguvē. Mēs varam viņus arī informēt par vietējām organizācijām un iestādēm, kas varētu viņiem palīdzēt atrast piemērotu mājokli vai darbu. Šāda praktiska palīdzība var daudz ko mainīt šo ticības biedru dzīvē. (Sal. Pam. 3:27.)

18. Kādai lieliskai priekšzīmei iebraucējiem būtu jāseko?

18 Protams, arī paši iebraucēji no visas sirds pūlas pielāgoties savas jaunās mītnes zemes kultūrai. Šajā ziņā labs paraugs bija Rute. Pirmkārt, lūgdama atļauju ievākt ražas pārpalikumu, viņa izpauda cieņu pret izraēliešu zemes paražām. (Rut. 2:7.) Viņa nepieprasīja sev šīs tiesības, it kā citi viņai būtu kaut ko parādā. Otrkārt, viņa bija ļoti pateicīga par viņai parādīto laipnību. (Rut. 2:13.) Kad iebraucēji apliecina tādu pašu attieksmi, ir lielāka iespēja, ka viņi iemantos gan vietējo iedzīvotāju, gan ticības biedru cieņu.

19. Kādu iemeslu dēļ mums draudzē jābūt viesmīlīgiem pret iebraucējiem?

19 Mums ir prieks, ka Jehova savā augstsirdīgajā labestībā ir ļāvis visdažādākajiem cilvēkiem dzirdēt labo vēsti. Varbūt savā dzimtajā zemē viņiem nav bijis iespējas mācīties Bībeli vai arī brīvi pulcēties kopā ar Jehovas kalpiem. Mūsu zemē viņi var netraucēti apmeklēt Jehovas kalpu sapulces. Vai mums tāpēc nebūtu jāpalīdz viņiem justies mūsu vidū laipni gaidītiem, nevis kā nevēlamiem svešiniekiem? Lai gan mēs droši vien nevaram neko daudz palīdzēt iebraucējiem materiālā ziņā, ar savu laipnību mēs varam ļaut viņiem izjust, ka Jehova viņus mīl. Cenzdamies ”līdzināties Dievam”, būsim vienmēr viesmīlīgi pret tiem, kurus sabiedrībā uzskata par svešiniekiem! (Efes. 5:1, 2.)

^ [1] (1. rindkopa.) Vārds ir mainīts.