PIEREDZOT kādu laipnības izpausmi, mēs jūtamies ļoti labi. Ir mierinoši apzināties, ka mēs neesam citiem vienaldzīgi. Ņemot vērā, ka visiem patīk laipna izturēšanās, kā mēs varam attīstīt šo pievilcīgo īpašību?

Laipnība ir saistīta ar patiesām rūpēm par citiem, un tā izpaužas vārdos un darbos. Tā nav tikai ārēja pieklājība. Patiesa laipnība sakņojas mīlestībā un iejūtībā. Turklāt tā ir viens no Dieva svētā gara augļiem, kurus kristieši ir mudināti attīstīt. (Gal. 5:22, 23.) Tāpēc pievērsīsim uzmanību tam, kā Jehova un viņa Dēls to ir izpauduši un kā mēs varam sekot viņu paraugam.

JEHOVA IR LAIPNS PRET VISIEM

Jehova ir laipns pret visiem, arī pret ”nepateicīgajiem un ļaunajiem”. (Lūk. 6:35.) Piemēram, ”viņš liek saulei uzaust pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnajiem un netaisnajiem”. (Mat. 5:45.) Pat cilvēki, kas neatzīst, ka Jehova ir Radītājs un dzīvības devējs, gūst labumu no viņa laipnības un var kaut kādā mērā būt laimīgi.

Izcils laipnības piemērs ir tas, kā Jehova izturējās pret Ādamu un Ievu. Neilgi pēc sagrēkošanas Ādams un Ieva ”savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus”. Tomēr Jehova zināja, ka dzīvei ārpus Ēdenes dārza viņiem būs vajadzīgs piemērotāks apģērbs, jo zeme bija nolādēta un tajā bija jāaug ”ērkšķiem un dadžiem”. Jehova parādīja laipnību un ”darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām”. (1. Moz. 3:7, 17, 18, 21.)

Kaut arī Jehova ir laipns gan pret ļaunajiem, gan labajiem, pret saviem uzticīgajiem kalpiem viņš parāda īpašu laipnību. Piemēram, pravieša Caharijas laikā kāds eņģelis bija noraizējies, redzot, ka Jehovas tempļa celtniecība stāv uz vietas. Jehova viņu uzmanīgi uzklausīja un atbildēja ar ”laipniem un mierinājuma pilniem vārdiem”. (Cah. 1:12, 13.) Līdzīgi Jehova izturējās pret pravieti Eliju. Reiz pravietis jutās tik nomākts, ka lūdza, lai Jehova ļauj viņam mirt. Jehova pret Eliju bija iejūtīgs un sūtīja eņģeli, lai tas viņu stiprinātu. Dievs arī apliecināja, ka Elija nav viens. Jehovas laipnība iedrošināja pravieti, un viņš spēja turpināt viņam uzticēto kalpošanu. (1. Ķēn. 19:1—18.) Taču kurš no Jehovas kalpiem ir visizcilākajā veidā atspoguļojis Jehovas laipnību?

JĒZUS — IZCILS LAIPNĪBAS PARAUGS

Kad Jēzus kalpoja uz zemes, viņš bija pazīstams kā iejūtīgs un laipns cilvēks. Viņš nekad nebija skarbs vai valdonīgs. Viņam rūpēja citi, un viņš tos aicināja: ”Nāciet pie manis, jūs visi, kas esat nopūlējušies un smagu nastu mākti, un es jums  došu jaunus spēkus. ..mans jūgs ir ērts un mana nasta ir viegla.” (Mat. 11:28—30.) Atsaucoties uz viņa laipnību, ļaudis viņam sekoja, lai kurp viņš ietu. Līdzjūtības mudināts, Jēzus tos paēdināja, dziedināja un tiem ”daudz ko mācīja” par savu debesu Tēvu. (Marka 6:34; Mat. 14:14; 15:32—38.)

Par Jēzus laipnību liecināja arī tas, kā viņš izturējās dažādās situācijās. Viņš ņēma vērā cilvēku jūtas un pat tad, ja viņam tas sagādāja neērtības, laipni palīdzēja tiem, kas pie viņa vērsās. (Lūk. 9:10, 11.) Padomāsim par to, kas notika gadījumā ar sievieti, kura cieta no asiņošanas. Vēlēdamās tikt izdziedināta, viņa pieskārās Jēzus apģērbam, taču, saskaņā ar Mozus bauslību, viņa tā nedrīkstēja rīkoties, jo bija ceremoniāli nešķīsta. (3. Moz. 15:25—28.) Kā Jēzus reaģēja? Jēzus nenorāja viņu un nebija uz viņu dusmīgs. Jēzus redzēja, ka viņa ir nobijusies, un iežēlojās par šo sievieti, kas no savas slimības bija cietusi 12 gadus. Viņš tai sacīja: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru! Esi vesela, un lai slimība tevi vairs nemoka!” (Marka 5:25—34.) Cik brīnišķīgs laipnības piemērs!

LAIPNĪBA LIEK RĪKOTIES

No minētajiem gadījumiem mēs redzam, ka patiesa laipnība izpaužas rīcībā. Jēzus uzsvēra šo domu, pastāstot līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Lai gan samarieši un jūdi ienīda cits citu, līdzībā minētais samarietis iežēlojās par kādu jūdu, kas bija aplaupīts, piekauts un pamests pusdzīvs ceļa malā. Laipnība mudināja šo samarieti rīkoties. Viņš pārsēja šī vīrieša brūces un aizveda to uz iebraucamo vietu. Tad viņš samaksāja iebraucamās vietas saimniekam, lai tas parūpētos par savainoto vīrieti, un pat piedāvāja segt papildu izdevumus, ja tādi radīsies. (Lūk. 10:29—37.)

Laipnība var izpausties arī iejūtīgos un uzmundrinošos vārdos. Bībelē teikts: ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina.” (Sal. Pam. 12:25.) Mēs varam citus uzmundrināt, ja, laipnības un labestības * mudināti, dalāmies ar viņiem stiprinošās domās. Mūsu laipnie vārdi ļaus viņiem sajust, ka viņi mums rūp, un palīdzēs viņiem izturēt dzīves grūtības. (Sal. Pam. 16:24.)

KĀ ATTĪSTĪT LAIPNĪBU

Tā kā cilvēki ir radīti ”pēc Dieva tēla”, mēs visi varam attīstīt un parādīt laipnību. (1. Moz. 1:27.) Piemēram, Jūlijs, romiešu virsnieks, kura uzraudzībā apustulis Pāvils devās uz Romu, izturējās pret apustuli laipni, ļaudams viņam Sidonas pilsētā ”aiziet pie draugiem, lai tie par viņu parūpētos”. (Ap. d. 27:3.) Pēc kāda laika Maltas iedzīvotāji Pāvilam un citiem, kas kopā ar viņu bija cietuši kuģa katastrofā, parādīja ”neparastu labvēlību”. Bībelē teikts, ka ”viņi iekūra ugunskuru un laipni.. uzņēma” cietušos. (Ap. d. 28:1, 2.) Šie cilvēki rīkojās slavējami. Tomēr, lai mēs būtu patiesi laipni, mums nepietiek tikai reizi pa reizei izdarīt kādam kaut ko labu.

Jehova vēlas, lai laipnība kļūtu par neatņemamu mūsu personības un dzīves sastāvdaļu. Tāpēc viņš mūs mudina ”tērpties.. laipnībā”. (Kol. 3:12.) Tomēr jāatzīst, ka būt laipniem ne vienmēr ir viegli. Kāpēc tā? Reizēm no laipnības parādīšanas mūs var atturēt tas, ka esam kautrīgi, jūtamies nedroši, pieredzam pretestību vai esam nedaudz savtīgi. Taču, ja mēs lūgsim Jehovam svēto garu un centīsimies  viņam līdzināties, mēs spēsim pārvarēt šādus šķēršļus un attīstīt laipnību. (1. Kor. 2:12.)

Kā mēs varam noteikt, kurās jomās mums ir jāuzlabojas, ja runa ir par laipnības parādīšanu? Padomāsim par šādiem jautājumiem: ”Vai es uzmanīgi uzklausu citus un cenšos saprast, kā viņi jūtas? Vai es pievēršu uzmanību citu vajadzībām? Kad es pēdējo reizi parādīju laipnību kādam, kas nav mans tuvinieks vai labs draugs?” Mēs varētu sev izvirzīt noteiktus mērķus, piemēram, labāk iepazīt tos, kas ir mums apkārt, it īpaši draudzes locekļus. Tas mums palīdzēs būt lietas kursā par to, kādas grūtības viņi pieredz un kādas ir viņu vajadzības. Pēc tam mums būtu jācenšas parādīt viņiem laipnību tā, kā mēs gribētu, lai to parāda mums, ja mēs būtu viņu vietā. (Mat. 7:12.) Visbeidzot, lūgsim, lai Jehova mums palīdz un svētī mūsu pūles kļūt par patiesi laipniem cilvēkiem. (Lūk. 11:13.)

LAIPNĪBA PIESAISTA

Apustulis Pāvils, rakstīdams par to, kas viņu padara par labu Dieva kalpotāju, pieminēja arī laipnību. (2. Kor. 6:3—6.) Cilvēkus piesaistīja Pāvila laipnie vārdi un darbi, kas liecināja par viņa patieso interesi par tiem. (Ap. d. 28:30, 31.) Līdzīgi arī mēs varam piesaistīt cilvēkus patiesībai, ja izturamies pret viņiem laipni. Parādot laipnību visiem, arī tiem, kas pret mums izturas slikti, mēs varam likt viņu sirdīm atmaigt un, iespējams, pamudināt viņus mainīt savu nostāju. (Rom. 12:20.) Ar laiku viņi pat varētu sākt interesēties par to, kas teikts Bībelē.

Kad uz zemes būs izveidota paradīze, daudzajiem augšāmceltajiem, bez šaubām, būs ļoti patīkami izjust patiesu laipnību, turklāt kāds, iespējams, to izjutīs pirmo reizi dzīvē. Tas noteikti mudinās arī viņus izturēties laipni pret citiem. Tiem, kas nevēlēsies būt laipni un palīdzēt citiem, nebūs vietas paradīzē. Savukārt tie, kam Jehova ļaus dzīvot mūžīgi, izturēsies cits pret citu laipni un ar mīlestību. (Ps. 37:9—11.) Cik gan mierīga un droša būs dzīve šādā pasaulē! Taču kā mums jau tagad nāk par labu tas, ka esam pret citiem laipni?

KO MĒS GŪSTAM, PARĀDOT LAIPNĪBU

Bībelē norādīts, ka cilvēks, kas ir iejūtīgs un laipns pret citiem, ”dara labu pats sev”. (Sal. Pam. 11:17.) Citiem ir patīkami būt kopā ar kādu, kas ir laipns, un visbiežāk viņi izturas laipni arī pret viņu. Jēzus sacīja: ”Ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu pašu mērīs jums.” (Lūk. 6:38.) Tāpēc laipnam cilvēkam ir viegli iegūt draugus un saglabāt ar tiem tuvas attiecības.

Apustulis Pāvils kristiešus, kas piederēja pie Efesas draudzes, mudināja: ”Izturieties cits pret citu laipni, ar sirsnīgu iejūtību un augstsirdīgi piedodiet cits citam.” (Efes. 4:32.) Draudze kļūst stipra un vienota, ja tās locekļi ir iejūtīgi un laipni. Mēs nevēlētos runāt kritiski par mūsu ticības biedriem, izplatīt par viņiem baumas un teikt viņiem asus vai sarkastiskus vārdus. Tam, ko mēs sakām, būtu viņi jāstiprina. (Sal. Pam. 12:18.) Tādā gadījumā draudze varēs garīgā ziņā plaukt.

Kā mēs esam apskatījuši, laipnība ir īpašība, kas izpaužas vārdos un darbos. Izturoties laipni, mēs atspoguļojam sava mīlošā un dāsnā Dieva Jehovas personību. (Efes. 5:1.) Šādi mēs stiprinām draudzi un piesaistām patiesā Dieva pielūgsmei citus. Tāpēc darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai citi redzētu, ka Jehovas kalpi ir laipni!

^ 13. rk. Par labestību, kas arī ir viens no gara augļiem, būs runa kādā no nākamajiem šīs sērijas rakstiem.