Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Novembris 2016

”Katru dienu iedrošiniet cits citu”

”Katru dienu iedrošiniet cits citu”

”Ja jums ir kādi uzmundrinājuma vārdi ļaudīm, tad sakiet!” (AP. D. 13:15.)

DZIESMAS: 121., 45.

1., 2. Cik liels spēks piemīt uzmundrinājumam? Paskaidrojiet ar piemēru.

”ES NO vecākiem reti kad dzirdu kādu uzmundrinošu vārdu. Viņi mani nepārtraukti kritizē. Tas ir neizsakāmi sāpīgi,” stāsta Kristīna [1], kurai ir 18 gadi. ”Vecāki apgalvo, ka es uzvedos kā bērns, ka neko nespēju aptvert un ka esmu resna. Tāpēc es bieži raudu un man negribas ar viņiem runāt. Es jūtos pilnīgi nekam nederīga.” Tas skaidri parāda, cik smagi ir tad, ja cilvēks nedzird uzmundrinošus vārdus.

2 Turpretī, ja viņš saņem uzmundrinājumu, tas viņu ietekmē ļoti labvēlīgi. Lūk, ko pieredzēja Rūbens: ”Es gadu no gada cīnījos ar mazvērtības apziņu. Reiz es sludināju ar kādu draudzes vecāko. Viņš pamanīja, ka es nebiju diez ko priecīgs, un iejūtīgi mani uzklausīja. Tad viņš man atgādināja, cik daudz laba es esmu paveicis, un pievērsa uzmanību Jēzus līdzībai par to, ka ikviens cilvēks ir nesalīdzināmi vērtīgāks par zvirbuļiem. Es bieži atsaucu atmiņā šo Bībeles pantu, un tas joprojām mani dziļi aizkustina. Šī saruna bija pavērsiena punkts manā dzīvē.” (Mat. 10:31.)

3. a) Ko apustulis Pāvils rakstīja par uzmundrinājumu? b) Kādi jautājumi ir aplūkoti šajā rakstā?

3 Nav nekāds brīnums, ka Bībelē ir uzsvērts, cik ļoti cilvēkiem  ir nepieciešams pastāvīgs uzmundrinājums. Savā vēstulē ebrejiem apustulis Pāvils rakstīja: ”Uzmanieties, brāļi, ka nevienam no jums sirds nekļūtu ļauna un neticīga, jums atkāpjoties no dzīvā Dieva! Bet katru dienu iedrošiniet cits citu.., lai nevienu no jums nenocietinātu grēka maldinošais spēks.” (Ebr. 3:12, 13.) To, cik būtiski ir uzmundrināt citam citu, mēs labāk saprotam, kad atceramies, kā mūs pašus kāds ir uzmundrinājis un kā tas mūs ir pacilājis. Pievērsīsim uzmanību šādiem jautājumiem: kāpēc uzmundrinājums ir tik svarīgs? Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jehova, Jēzus un Pāvils uzmundrināja citus? Kā mēs varam sekmīgi uzmundrināt citus?

CILVĒKI ILGOJAS PĒC UZMUNDRINĀJUMA

4. Kam jo īpaši vajadzīgs uzmundrinājums, un kāpēc cilvēki to tik reti saņem?

4 Uzmundrinājums ir vajadzīgs mums visiem. Jo īpaši tas ir nepieciešams bērniem un pusaudžiem. Pedagoģijas profesors Timotijs Evanss par to rakstīja: ”Tāpat kā augi nevar iztikt bez ūdens, bērni.. nevar dzīvot bez uzmundrinājuma. Saņemot uzmundrinājumu, bērni jūtas noderīgi un augstu vērtēti.” Taču mēs dzīvojam grūtos laikos. Cilvēki ir vērsti uz sevi, viņiem trūkst mīļuma, un viņi reti pasaka citiem kādu labu vārdu. (2. Tim. 3:1—5.) Daudzi vecāki neuzslavē savus bērnus, jo paši auguši tādā ģimenē, kurā viņiem neviens nav teicis neko labu. Arī darba vietās cilvēki bieži vien jūtas nenovērtēti, jo nedzird atzinīgus vārdus par savu darbu.

5. Ko sevī ietver uzmundrinājums?

5 Mēs uzmundrinām citus, kad viņus uzslavējam par kādu labi paveiktu darbu. Tāpat mēs varam uzmundrināt citus, apliecinādami, ka viņiem piemīt labas īpašības. Mēs arī varam ”mierināt nomāktos”. (1. Tes. 5:14.) Grieķu valodas vārds, kas Bībelē ir tulkots ”mierinājums”, ”uzmundrinājums” un ”pamudinājums”, burtiski nozīmē ”pasaukšana pie sevis”. Kad mēs cieši sadarbojamies ar brāļiem un māsām, mums rodas iespēja pateikt viņiem kaut ko uzmundrinošu. (Nolasīt Salamana Mācītāja 4:9, 10.) Vai mēs izmantojam piemērotas situācijas, lai pateiktu citiem, kāpēc mēs viņus augstu vērtējam un mīlam? Ņemsim vērā to, kas rakstīts Salamana Pamācību grāmatas 15. nodaļas 23. pantā: ”Īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs!”

6. Kāpēc Sātans grib, lai mūs pārņem negatīvas domas? Paskaidrojiet ar piemēru.

6 Sātans grib, lai mūs pārņem negatīvas domas, jo viņš labi zina, ka tādēļ mēs varam zaudēt garīgu, emocionālu un fizisku spēku. Par to, kas notiek, ja cilvēks nolaiž rokas, Salamana Pamācību grāmatas 24. nodaļas 10. pantā (LB-2012) ir teikts: ”Palaidies tik posta dienā — cauri būs tavs spēks!” Sātans izmantoja dažādas nelaimes un melīgas apsūdzības, lai izraisītu nomāktību un bezcerīguma sajūtu Ījabam, bet šis nelietīgais plāns cieta neveiksmi. (Īj. 2:3; 22:3; 27:5.) Mēs liekam šķēršļus Sātana darbībai, ja uzmundrinām mūsu tuviniekus un draudzes locekļus. Tā mēs veicinām labu un drošu gaisotni mūsu mājās un arī valstības zālē.

BĪBELĒ MINĒTIE PARAUGI

7., 8. a) Kā Jehova ir uzmundrinājis savus kalpus? b) Ko vecāki šajā ziņā var mācīties no Jehovas? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

7 Jehova. Psalmu dziesminieks rakstīja: ”Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts.” (Ps. 34:19.) Kad Jeremijam trūka drosmes un viņš jutās nomākts, Jehova vairoja viņa paļāvību uz saviem spēkiem. (Jer. 1:6—10.) Mēs varam tikai iztēloties, cik pacilāts jutās padzīvojušais pravietis Daniēls, kad Dievs sūtīja eņģeli,  lai tas stiprinātu Daniēlu un pateiktu, ka Dieva acīs viņš ir ”mīļš vīrs”. (Dan. 10:8, 11, 18, 19.) Vai arī mēs nevarētu šādi uzmundrināt draudzes locekļus, tostarp pionierus un brāļus un māsas, kas ir jau gados un vairs nevar darīt tik daudz, cik gribētu?

8 Lai gan Dievs un viņa mīļais Dēls neskaitāmus gadus debesīs bija darbojušies kopā, Dievs neuzskatīja, ka viņa Dēlam, kad tas kalpoja uz zemes, nav vajadzīgs uzmundrinājums. Veselas divas reizes Jēzus dzirdēja no debesīm savu Tēvu sakām vārdus: ”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs.” (Mat. 3:17; 17:5.) Šādi Dievs vēlējās parādīt, ka raugās atzinīgi uz Jēzu un to, ko viņš dara. Abas reizes, kad Jēzus dzirdēja šos vārdus — tas notika viņa kalpošanas sākumā un pēdējā dzīves gadā uz zemes —, Tēva teiktais viņu, bez šaubām, uzmundrināja. Turklāt tad, kad pirms savas nāves Jēzus izjuta lielu emocionālu spriedzi, Jehova sūtīja eņģeli, lai stiprinātu Jēzu. (Lūk. 22:43.) Vecāki var sekot Jehovas piemēram un pastāvīgi iedrošināt savus bērnus, tos uzslavējot. Īpašs atbalsts bērniem ir nepieciešams tad, ja skolā dienu no dienas tiek pārbaudīta viņu uzticība Dievam.

9. Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jēzus izturējās pret apustuļiem?

9 Jēzus. Tad, kad Jēzus iedibināja Atceres vakaru, viņš redzēja, ka apustuļiem joprojām piemīt tāda negatīva rakstura iezīme kā lepnums. Jēzus parādīja pazemību, nomazgādams apustuļiem kājas, tomēr viņi turpināja strīdēties par to, kurš no viņiem ”uzskatāms par lielāko”, turklāt sarunā ar Jēzu izpaudās Pētera pašpārliecinātība. (Lūk. 22:24, 33, 34.) Taču Jēzus uzslavēja savus uzticīgos apustuļus, ka viņi bija palikuši kopā ar viņu pārbaudījumos. Jēzus teica, ka apustuļi nākotnē paveiks vēl lielākus darbus nekā viņš, un apliecināja viņiem, ka Dievs viņus sirsnīgi mīl. (Lūk. 22:28; Jāņa 14:12; 16:27.) Vai mums nebūtu jācenšas līdzināties Jēzum, uzslavējot gan mūsu bērnus, gan citus cilvēkus par to, ko viņi dara, nevis pievēršot uzmanību viņu kļūdām un vājībām?

10., 11. Kā apustulis Pāvils parādīja, ka saprot, cik svarīgi ir uzmundrināt citus?

10 Apustulis Pāvils. Savās vēstulēs Pāvils veltīja atzinīgus vārdus ticības biedriem. Ilgus gadus viņš bija ceļojis kopā ar dažādiem brāļiem un, bez šaubām, labi zināja viņu nepilnības. Taču savās vēstulēs viņš par šiem brāļiem rakstīja tikai labu. Piemēram, par Timoteju viņš runāja kā par ”mīļo un uzticamo bērnu Kungā”, kam patiesi rūp draudzes locekļi. (1. Kor. 4:17; Filip. 2:19, 20.) Pāvils uzslavēja Titu, vēstulē Korintas kristiešiem nosaukdams viņu par savu ”biedru un līdzgaitnieku, kas darbojas jūsu labā”. (2. Kor. 8:23.) Timotejs un Tits noteikti bija iepriecināti, kad uzzināja, ko Pāvils par viņiem domā.

11 Pāvils un Barnaba riskēja ar dzīvību, kad atgriezās vietās, kur bija pieredzējuši nežēlīgus uzbrukumus. Piemēram, tā bija noticis Listrā, bet viņi devās atpakaļ uz šo pilsētu, lai tur uzmundrinātu jaunos mācekļus. (Ap. d. 14:19—22.) Efesā Pāvils sastapās ar naidīgi noskaņotu cilvēku pūli. Apustuļu darbu grāmatas 20. nodaļā, 1. un 2. pantā, ir teikts: ”Kad nemiers bija norimis, Pāvils ataicināja mācekļus. Viņš tos uzmundrināja, bet pēc tam atvadījās un devās ceļā uz Maķedoniju. Pārstaigājis tās vietas un ar daudziem vārdiem uzmundrinājis turienes mācekļus, viņš ieradās Grieķijā.” Kā var redzēt, Pāvils uzskatīja, ka uzmundrināt ticības biedrus ir ļoti svarīgi.

MŪSDIENU PIEMĒRI

12. Cik liela nozīme ir draudzes sapulcēm, lai mēs varētu gan saņemt, gan sniegt uzmundrinājumu?

12 Viens iemesls, kāpēc mūsu debesu  Tēvs savā mīlestībā ir parūpējies, lai notiktu regulāras sapulces, ir tāds, ka draudzē mēs varam gan saņemt, gan sniegt uzmundrinājumu. (Nolasīt Ebrejiem 10:24, 25.) Tāpat kā agrīnie Jēzus sekotāji, arī mēs sanākam kopā, lai ”mācītos un saņemtu uzmundrinājumu”. (1. Kor. 14:31.) Raksta sākumā minētā Kristīna stāsta: ”Sapulcēs man visvairāk patīk tas, ka draudzes locekļi man apliecina mīlestību un mani uzmundrina. Dažreiz, atnākot uz valstības zāli, es jūtos nomākta. Bet tad māsas mani apskauj un pasaka, cik labi es izskatos. Viņas man atgādina, ka mīl mani un viņām ir prieks redzēt manu garīgo izaugsmi. Pēc šādiem vārdiem es jūtos daudz, daudz labāk!” Ir lieliski, ka mēs visi dodam savu ieguldījumu, lai draudzes locekļi gūtu ”savstarpēju uzmundrinājumu”. (Rom. 1:11, 12.)

13. Kāpēc arī pieredzējušiem Dieva kalpiem ir nepieciešams uzmundrinājums?

13 Arī pieredzējušiem Dieva kalpiem ir nepieciešams uzmundrinājums. Lūk, kāds piemērs. Jozua ilgus gadus uzticīgi bija kalpojis Dievam. Tomēr Jehova teica Mozum, lai tas uzmundrina Jozuu: ”Dodi Jozuam pavēles, stiprini un drošini viņu, jo viņš šīs tautas priekšgalā celsies pāri, un viņš tai dos īpašumā to zemi, ko tu redzēsi.” (5. Moz. 3:27, 28.) Jozuam bija jāuzņemas ļoti atbildīgs pienākums — viņa vadībā izraēliešiem bija jāiekaro Apsolītā zeme. Bija gaidāms, ka Jozua saskarsies ar dažādām problēmām. Piemēram, vēlāk viņš pieredzēja sakāvi kaujas laukā. (Joz. 7:1—9.) Ir pilnīgi skaidrs, ka Jozuam bija nepieciešams uzmundrinājums un stiprinājums. Centīsimies arī mēs uzmundrināt atbildīgos brāļus — draudzes vecākos un rajona pārraugus —, jo viņi cītīgi darbojas mūsu labā. (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 5:12, 13.) Kāds rajona pārraugs stāstīja: ”Dažreiz brāļi un māsas mums raksta vēstules, kurās izsaka pateicību par mūsu apmeklējumu. Mēs tās saglabājam un pārlasām, kad mums vajadzīgs uzmundrinājums. Šīs vēstules mums patiešām dod spēku!”

Bērni atplaukst, kad vecāki tos sirsnīgi uzmundrina (Sk. 14. rindkopu)

14. Kāpēc, dodot padomus kādam cilvēkam, ir svarīgi viņu arī iedrošināt un uzmundrināt?

14 Draudzes vecākie un kristieši, kas audzina bērnus, zina, cik liela nozīme ir uzslavai un iedrošinājumam, lai citiem būtu vieglāk ņemt vērā Bībeles padomu. Kad Pāvils uzslavēja Korintas kristiešus par to, ka tie ir ņēmuši vērā viņa padomu, šie brāļi un māsas noteikti juta pamudinājumu arī turpmāk darīt to, kas ir pareizs. (2. Kor. 7:8—11.) Andrēass, kam ir divi bērni, stāsta: ”Uzmundrinājums veicina bērnu garīgo izaugsmi un palīdz tiem emocionāli nobriest. Padoms kļūst iedarbīgāks, ja bērns vienlaikus tiek arī  iedrošināts. Kaut arī mūsu bērni zina, kāda rīcība ir pareiza, tā kļūst par ieradumu tikai tad, ja mēs viņus atkal un atkal pamudinām un uzslavējam.”

KĀ MĒS VARAM SEKMĪGI UZMUNDRINĀT CITUS?

15. Kāds ir viens veids, kā mēs varam uzmundrināt citus?

15 Apliecināsim, ka augstu vērtējam ticības biedru pūles, ko viņi iegulda kalpošanā, un viņu labās īpašības. (2. Laiku 16:9; Īj. 1:8.) Dievs Jehova un Jēzus augstu vērtē to, ko darām Dieva valstības labā, pat ja apstākļu dēļ nespējam darīt vai ziedot tik daudz, cik vēlētos. (Nolasīt Lūkas 21:1—4; 2. Korintiešiem 8:12.) Piemēram, daži padzīvojuši kristieši iegulda daudz pūļu, lai regulāri apmeklētu sapulces, piedalītos tajās un sludinātu. Vai mums nebūtu viņi jāuzslavē par to, ko viņi dara?

16. Kāpēc mums nebūtu jāskopojas ar atzinīgiem vārdiem?

16 Izmantosim iespējas uzmundrināt brāļus un māsas. Mums nebūtu jāskopojas ar atzinību, ja pamanām kaut ko tādu, par ko viņus ir vērts uzslavēt. Lūk, kāda izdevība radās Pāvilam un Barnabam. Kad viņi apmeklēja Pisidijas Antiohiju, turienes sinagogas priekšnieki viņiem teica: ”Brāļi, ja jums ir kādi uzmundrinājuma vārdi ļaudīm, tad sakiet!” Pāvils atsaucās uz viņu aicinājumu un sacīja lielisku runu. (Ap. d. 13:13—16, 42—44.) Kāpēc gan nepateikt labus un uzmundrinošus vārdus, kad rodas tāda iespēja? Ja tas kļūs par mūsu ieradumu, citi labprāt uzmundrinās arī mūs. (Lūk. 6:38.)

17. Kas uzslavām un uzmundrinošiem vārdiem piešķir lielāku vērtību?

17 Lai mūsu uzslavas nāk no sirds un ir konkrētas. Protams, ir labi teikt vispārīgus uzmundrinājuma vārdus un uzslavas, taču Jēzus vēsts Tiatīras kristiešiem parāda, ka vēl labākas ir konkrētas uzslavas. (Nolasīt Atklāsmes 2:18, 19.) Piemēram, vecāki var uzslavēt bērnus par to, ko bērni ir sasnieguši, tiecoties pēc garīgiem mērķiem. Mātei, kas viena audzina bērnus par spīti visām grūtībām, mēs varam pateikt, kādas viņas pūles mēs īpaši novērtējam. Šādām uzslavām un uzmundrinājumam var būt liels spēks.

18., 19. Kā mēs varam sniegt uzmundrinājumu tiem, kam tas ir vajadzīgs?

18 Jehova pats personiski lika Mozum uzmundrināt un stiprināt Jozuu. Protams, ar mums Jehova nerunās personiski un neteiks, ka mums jāuzmundrina kāds konkrēts cilvēks. Bet Dievam ir patīkami, ja mēs cenšamies ar saviem vārdiem uzmundrināt ticības biedrus un citus cilvēkus. (Sal. Pam. 19:17; Ebr. 12:12.) Piemēram, brālim, kas ir uzstājies ar publisko runu, mēs varam pateikt, kurš no padomiem, kas izskanēja viņa runā, mums bija īpaši noderīgs vai arī kuru Bībeles pantu viņa runa mums palīdzēja labāk saprast. Kāda māsa viesoratoram rakstīja: ”Lai gan mēs parunājām tikai dažas minūtes, tu pamanīji, ka man nav viegli, un tu mani mierināji un uzmundrināji. Vēlos, lai tu zinātu, ka laipnie vārdi, ko dzirdēju gan tavā runā, gan mūsu sarunā, man bija Jehovas dāvana.”

19 Ja centīsimies rīkoties saskaņā ar Pāvila padomu: ”Uzmundriniet un stipriniet cits citu, kā jau jūs to darāt!”, mēs noteikti atradīsim daudzus veidus, kā palīdzēt citiem garīgā ziņā. (1. Tes. 5:11.) ”Katru dienu iedrošinot cits citu”, mēs visi iepriecināsim Jehovu.

^ [1] (1. rindkopa.) Daži vārdi ir mainīti.