”Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez žēlošanās.” (1. PĒT. 4:9.)

DZIESMAS: 100., 87.

1. Kādas grūtības pieredzēja kristieši pirmajā gadsimtā?

AP MŪSU ĒRAS 62.—​64. gadu apustulis Pēteris uzrakstīja vēstuli ”pagaidu iedzīvotājiem, kas izkaisīti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā”. (1. Pēt. 1:1.) Šiem kristiešiem Mazāzijā, kuri bija nākuši no dažādām vietām, bija nepieciešams uzmundrinājums un vadība. Viņi saskārās ar pretestību un tika nievāti. Pētera vārdiem runājot, viņi pieredzēja ”pārbaudījumu versmi”. Turklāt viņi dzīvoja dramatiskā laikā. ”Nu jau visam ir tuvu gals,” rakstīja Pēteris. Pēc nepilniem 10 gadiem bija gaidāms jūdaisma sistēmas gals. Kas kristiešiem varēja palīdzēt izturēt grūto laiku, kādā viņi dzīvoja? (1. Pēt. 4:4, 7, 12.)

2., 3. Kāpēc Pēteris ticības biedrus mudināja būt viesmīlīgiem? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

2 Viens no norādījumiem, ko Pēteris deva saviem ticības biedriem, bija šāds: ”Esiet viesmīlīgi cits pret citu.” (1. Pēt. 4:9.) Grieķu valodas vārds, kas tulkots ”viesmīlība”, burtiski nozīmē ”mīlestība pret svešiniekiem”. Taču pievērsiet uzmanību, ka Pēteris ticības biedrus mudināja būt viesmīlīgiem ”citam pret citu”, proti, parādīt viesmīlību tiem, kurus viņi jau pazina un ar kuriem viņi kopā kalpoja Jehovam. Kā savstarpēja viesmīlība viņiem varēja nākt par labu?

 3 Tā viņus varēja satuvināt. Piemēram, padomājiet par kādu reizi, kad jūs patīkami pavadījāt laiku, viesojoties pie kāda ticības biedra. Vai gan jums par to nav saglabājušās siltas atmiņas? Un vai tās reizes, kad jūs aicinājāt ciemos kādus draudzes locekļus, nav stiprinājušas draudzību jūsu starpā? Uzņemot brāļus un māsas savās mājās vai ciemojoties pie viņiem, mēs varam viņus iepazīt daudz tuvāk nekā citos apstākļos. Kristiešiem, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, apstākļiem pasliktinoties, bija vēl jo vairāk jāstiprina savstarpējās attiecības. Tāpat ir jārīkojas kristiešiem, kas dzīvo ”pēdējās dienās”. (2. Tim. 3:1.)

4. Kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?

4 Kā mēs varam būt viesmīlīgi ”cits pret citu”? Kā pārvarēt šķēršļus, kas traucē parādīt viesmīlību? Ko darīt, lai mēs būtu patīkami viesi?

IESPĒJAS PARĀDĪT VIESMĪLĪBU

5. Kā mēs varam parādīt viesmīlību draudzes sapulcēs?

5 Draudzes sapulces. Jehova un viņa organizācija mūs aicina uz kristiešu sapulcēm, kur mums ir sagatavots garīgs mielasts. Mēs vēlamies, lai visi, jo īpaši jaunpienācēji, tajās justos patiesi gaidīti. (Rom. 15:7.) Arī viņi ir Jehovas viesi, tāpēc nevilcināsimies viņiem parādīt laipnību neatkarīgi no viņu apģērba un ārienes. (Jēk. 2:1—4.) Varbūt, pamanot kādu apmeklētāju, kas ir atnācis viens un pie kura nav piegājis neviens draudzes loceklis, mēs varētu viņam piedāvāt sēdēt kopā. Iespējams, viņš būtu pateicīgs, ja mēs viņam paskaidrotu sapulces norisi un palīdzētu atrast Bībeles pantus, kas tajā tiek lasīti. Tas ir labs veids, kā parādīt viesmīlību. (Rom. 12:13.)

6. Kam pirmām kārtām būtu jābūt starp mūsu viesiem?

6 Uzaicinājums uz tēju vai kopīgu maltīti. Bībeles laikos cilvēki parasti izpauda viesmīlību, aicinot citus pie sevis mājās uz maltīti. (1. Moz. 18:1—8; Soģu 13:15; Lūk. 24:28—30.) Aicinājums kopīgi ieturēties būtībā bija apliecinājums vēlmei uzturēt draudzību un mierīgas attiecības. Kam pirmām kārtām būtu jābūt starp mūsu viesiem? Tiem, ar ko mēs tiekamies visbiežāk, — brāļiem un māsām no mūsu draudzes. Grūtībām pieaugot, mēs jo īpaši būsim cits citam vajadzīgi. Mums ir nepieciešamas draudzīgas un mierīgas attiecības ar ikvienu no viņiem. Interesanti, ka 2011. gadā Vadošā padome Sargtorņa apspriešanas laiku ASV Bētelē pārcēla no pulksten 18.45 uz 18.15. Ar kādu mērķi tas tika darīts? Paziņojumā par to tika sacīts, ka tad, ja sapulces beigsies agrāk, visticamāk, daudz vairāk Bēteles darbinieku vēlēsies aicināt viesos citus darbiniekus un arī paši pieņemt šādus uzaicinājumus. Citas filiāles sekoja šim paraugam. Šī kārtība ir padarījusi Bēteles darbinieku savstarpējās saites ciešākas nekā jebkad agrāk.

7., 8. Kā mēs varam parādīt viesmīlību brāļiem, kas apmeklē mūsu draudzi?

7 Kad mūsu draudzē teikt publisko runu ierodas brālis no citas draudzes vai arī kad mūs apciemo rajona pārraugs vai reizēm vietējās filiāles pārstāvis, mums paveras iespējas parādīt viesmīlību. (Nolasīt 3. Jāņa 5—8.) Viens no veidiem, kā mēs varam to darīt, ir uzaicināt viņus ciemos uz tēju vai kopīgu maltīti.

8 Kāda māsa, kas dzīvo ASV, atceras: ”Gadu gaitā mēs ar vīru esam uzņēmuši savās mājās daudzus oratorus un viņu sievas. Katra no šīm reizēm mums sniedza patiesu prieku un, pats galvenais, garīgu stiprinājumu. Mēs neesam nožēlojuši nevienu no tām.”

9., 10. a) Kam var būt nepieciešama mūsu piedāvātā pajumte? b) Vai arī tie, kam ir pieticīgi dzīves apstākļi, var piedāvāt kādam naktsmājas? Miniet piemēru.

9 Pajumte. Bībeles laikos bija parasts, ka vajadzības gadījumā viesim tika piedāvātas naktsmājas. (Īj. 31:32; Filem. 22.)  Šāda nepieciešamība nereti rodas arī mūsdienās. Vieta, kur apmesties, bieži vien ir vajadzīga rajona pārraugiem, kad viņi apmeklē draudzes. Tāpat naktsmājas var būt vajadzīgas brāļiem un māsām, kas mācās teokrātiskajās skolās vai piedalās teokrātisku ēku būvniecībā. Arī tiem, kas ir palikuši bez mājām kādas dabas katastrofas dēļ, var būt vajadzīga pajumte līdz laikam, kad viņu dzīvesvieta būs atjaunota. Mums nebūtu jādomā, ka palīdzēt var tikai tie, kam ir ērts un plašs mājoklis. Iespējams, viņi jau daudzkārt to ir darījuši. Pat tie, kuru apstākļi ir pieticīgi, varētu apsvērt iespēju piedāvāt kādam naktsmājas.

10 Kāds brālis Dienvidkorejā ar siltām jūtām atceras reizes, kad viņi ar sievu izmitināja pie sevis ticības biedrus, kas mācījās teokrātiskajās skolās. Viņš stāsta: ”Sākumā es vilcinājos kādu uzņemt pie sevis, jo mēs bijām nesen precējušies, un māja, kurā dzīvojām, bija neliela. Taču galu galā mums bija ļoti patīkami, ka šie brāļi un māsas varēja palikt pie mums. Mēs redzējām, cik laimīgi var būt dzīvesbiedri, ja viņi kopīgi kalpo Jehovam un tiecas pēc garīgiem mērķiem.”

11. Kāpēc tiem, kas nesen pārnākuši uz mūsu draudzi, ir svarīgi izjust viesmīlību?

11 Brāļi un māsas, kas nesen ir pārgājuši uz jaunu draudzi. Mūsu draudzei var pievienoties ticības biedri, kas ir pārcēlušies uz dzīvi mūsu apkaimē. Daži no viņiem, iespējams, ir atbraukuši, jo mūsu draudzes teritorijā ir liela nepieciešamība pēc sludinātājiem. Tie var būt arī pionieri, kas ir norīkoti kalpot mūsu draudzē. Viņiem visiem sākumā kaut kādā mērā jāpierod pie jauniem apstākļiem — jaunas dzīvesvietas, jaunas draudzes un, iespējams, pat pie jaunas valodas un kultūras. Ielūdzot viņus, piemēram, uz tēju, kopīgu maltīti vai kādu atpūtas pasākumu, mēs varam viņiem palīdzēt atrast jaunus draugus un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

12. Pastāstiet gadījumu, kas liecina, ka nav nepieciešams nekas sarežģīts, lai parādītu viesmīlību!

12 Lai parādītu viesmīlību, nav nepieciešams nekas sarežģīts. (Nolasīt Lūkas 10:41, 42.) Kāds brālis, atceroties laiku, kad viņi ar sievu bija sākuši kalpot par misionāriem, pastāstīja: ”Mēs bijām jauni, nepieredzējuši un ilgojāmies pēc mājām. Kādu vakaru manu sievu bija pārņēmušas īpaši spēcīgas ilgas pēc mājām, un man nekādi neizdevās panākt, lai viņa justos labāk. Tad, ap pusastoņiem vakarā, kāds pieklauvēja pie mūsu durvīm. Tā bija kāda Bībeles skolniece, kas bija atnesusi mums trīs apelsīnus. Viņa bija atnākusi, lai apliecinātu, ka esam sirsnīgi gaidīti viņu pusē. Mēs viņu ieaicinājām iekšā un pasniedzām viņai glāzi ūdens. Pēc tam mēs pagatavojām tēju un kakao. Mēs vēl nepratām svahili valodu, savukārt viņa nerunāja angliski. Taču šis gadījums mūs iedrošināja veidot ciešas attiecības ar vietējiem ticības biedriem un palīdzēja justies priecīgākiem.”

PĀRVARĒSIM ŠĶĒRŠĻUS, KAS TRAUCĒ PARĀDĪT VIESMĪLĪBU

13. Kā tas, ka esam viesmīlīgi, mums pašiem nāk par labu?

13 Vai jūs reizēm esat atturējušies parādīt viesmīlību? Ja tā ir, jūs varbūt palaidāt garām iespējas pavadīt laiku patīkamā sabiedrībā un iemantot tuvus draugus. Viesmīlība ir viens no labākajiem līdzekļiem pret vientulību. Var rasties jautājums: kāpēc lai kāds vilcinātos parādīt viesmīlību? Tam var būt vairāki iemesli.

14. Ko mēs varētu darīt, ja mums trūkst laika un spēka, lai parādītu viesmīlību?

14 Laika un spēka trūkums. Jehovas kalpi ir ļoti aizņemti, un bieži viņiem ir daudz pienākumu. Kādam varbūt ir sajūta, ka viņam vienkārši nav laika un spēka parādīt viesmīlību. Ja arī jūs tā jūtaties, jums varbūt ir jāpārskata savs grafiks. Vai jūs varētu kaut ko mainīt, lai spētu parādīt viesmīlību,  kā arī pieņemt uzaicinājumus paviesoties pie citiem? Bībelē kristieši ir mudināti būt viesmīlīgiem. (Ebr. 13:2.) Atvēlēt tam laiku ir ne tikai pareizi, bet pat nepieciešami. Taču, lai tas būtu iespējams, mums jābūt gataviem atteikties no kādām mazāk svarīgām nodarbēm.

15. Kāpēc daži ir vilcinājušies parādīt viesmīlību?

15 Viedoklis par sevi. Vai jūs kādreiz esat vilcinājies parādīt kādam viesmīlību, jo jutāties tam nepiemērots? Daži ir kautrīgi un raizējas, ka sarunas nevedīsies vai ka ciemiņiem būs garlaicīgi. Citi dzīvo ļoti pieticīgi un uzskata, ka viņi nevar piedāvāt to, ko spētu citi draudzes locekļi. Taču ir jāpatur prātā: lai uzņemtu viesus, mājai nav jābūt lepnai un greznai. Pietiek, ja tā ir tīra un kārtīga, un tas, kurš uzņem viesus, ir draudzīgs un laipns.

16., 17. Kas var mazināt mūsu raizes par viesu uzņemšanu?

16 Ja viesu uzņemšana jums sagādā raizes, jūs neesat vienīgie. Kāds draudzes vecākais Lielbritānijā atzīst: ”Gatavošanās viesu uzņemšanai var sagādāt zināmu satraukumu. Bet, gluži tāpat kā ar visu, kas saistīts ar kalpošanu Jehovam, tas, ko mēs gūstam, ar uzviju atsver jebkādas raizes. Pat vienkāršas sarunas pie kafijas tases ir bijušas ļoti patīkamas.” Neaizmirsīsim arī parādīt personisku interesi par viesiem. (Filip. 2:4.) Lielākajai daļai cilvēku patīk stāstīt kādus gadījumus no savas dzīves. Viena no labākajām iespējām dalīties tajos ar citiem paveras tieši kopīgās atpūtas reizēs. Kāds cits draudzes vecākais rakstīja: ”Aicinot draudzes locekļus pie sevis un pavadot laiku kopā ar viņiem, es varu viņus labāk iepazīt un uzzināt, kā viņi ir ienākuši patiesībā.” Nav šaubu, sirsnīga interese par citiem jebkuru pasākumu var padarīt patīkamu.

17 Kāda pioniere, kas uzņēma pie sevis ticības biedrus, kuri mācījās dažādās teokrātiskās skolās, pastāstīja: ”Iesākumā es biju nobažījusies, jo mans mājoklis ir pavisam vienkāršs, un visas mēbeles, kas tajā ir, es esmu dabūjusi lietotas. Taču kādas teokrātiskās skolas pasniedzēja sieva mani nomierināja. Viņa teica, ka tad, kad viņa kopā ar vīru, kas kalpo par ceļojošo pārraugu, apmeklē draudzes, vislabākās nedēļas ir tās, kurās viņi paliek pie garīgi noskaņotiem ticības biedriem, kuru materiālie apstākļi varbūt ir ļoti pieticīgi, bet kuri, tāpat kā viņi, cenšas dzīvot vienkārši un par galveno uzskata kalpošanu Jehovam. Šīs māsas teiktais man lika domāt par vārdiem, uz kuriem bieži bija atsaukusies mana māte: ”Ir labāk kāpostu virums ar mīlestību.”” (Sal. Pam. 15:17.) Ja parādīt viesmīlību mūs mudina mīlestība, mums nav pamata raizēties.

18., 19. Kā viesmīlības parādīšana mums palīdz pārvarēt negatīvas jūtas pret citiem?

18 Mūsu domas par citiem. Vai jūsu draudzē ir kāds, kura vārdi vai izturēšanās jūs nedaudz kaitina? Ja jūs neko nedarītu lietas labā, jums pret šo cilvēku varētu izveidoties negatīva attieksme. Rakstura atšķirību dēļ jums var zust vēlme parādīt viņam viesmīlību. Bet varbūt kāds ticības biedrs jūs reiz ir sāpinājis, un jums ir grūti to aizmirst?

19 Bībelē teikts, ka mēs varam uzlabot attiecības ar citiem, pat ar ienaidniekiem, ja esam pret viņiem viesmīlīgi. (Nolasīt Salamana Pamācības 25:21, 22.) Ja mēs uzaicinām ciemos kādu, ar kuru mums nav pārāk labas attiecības, tas mums var palīdzēt mazināt savstarpējo spriedzi un pārvarēt negatīvas jūtas pret viņu. Mums rodas iespēja saskatīt patīkamās iezīmes šī cilvēka personībā — tās, kuras redzēja Jehova, kad vilka viņu pie sevis. (Jāņa 6:44.) Ar mīlestību izteikts uzaicinājums kādam, kurš, iespējams, to nemaz negaida, pat var būt sākums jaunai draudzībai. Ko mēs varam darīt, lai mūsu viesmīlība sakņotos mīlestībā? Piemēram, mēs varam sekot padomam, kas izteikts Vēstulē filipiešiem,  2. nodaļas 3. pantā: ”Pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši.” Kad saskatām, kādā ziņā mūsu brāļi un māsas ir pārāki par mums — vai nu ar savu ticību, izturību, drosmi vai kādām citām kristīgām īpašībām —, mūsu mīlestība pret viņiem padziļinās un mums ir vieglāk parādīt viņiem viesmīlību.

BŪSIM LABI VIESI

Tie, kas ir kādu uzaicinājuši ciemos, parasti rūpīgi gatavojas viesu uzņemšanai. (Sk. 20. rindkopu)

20. Kā mums būtu jārīkojas, ja esam pieņēmuši uzaicinājumu pie kāda ciemoties?

20 Dāvids kādā no psalmiem, vēršoties pie Jehovas, jautāja: ”Kungs, kas mājos Tavā mājoklī?” (Ps. 15:1.) Tālāk viņš paskaidroja, ko Jehova vēlas redzēt savos viesos. Piemēram, Dievam ir svarīgi, lai cilvēks turētu doto vārdu — ”negrozītu zvērestu, ja tas viņam par nastu”. (Ps. 15:4.) Ja mēs pieņemam kādu uzaicinājumu, mums nebūtu jāatceļ ciemošanās nenozīmīgu iemeslu dēļ. Cilvēks, kas mūs ir aicinājis, varbūt jau ir sācis gatavoties mūsu uzņemšanai, un, ja mēs viņam atteiktu, visi viņa pūliņi varētu izrādīties veltīgi. (Mat. 5:37.) Daži reizēm ir atcēluši jau sarunātu ciemošanos, lai pieņemtu šķietami labāku piedāvājumu. Taču vai šādā rīcībā izpaužas mīlestība un cieņa pret citiem? Mums būtu jābūt pateicīgiem par cilvēka izrādīto viesmīlību, lai arī ko viņš mums varētu piedāvāt. (Lūk. 10:7.) Ja tomēr kādu ļoti nopietnu apstākļu dēļ mums ciemošanās jāatsaka, tas pēc iespējas ātrāk būtu jādara zināms tam, kurš mūs ir aicinājis. Šāda rīcība liecinātu par mīlestību un to, ka ņemam vērā citu intereses.

21. Kā cieņa pret vietējām paražām mums palīdz būt labiem viesiem?

21 Tāpat ir svarīgi cienīt vietējās paražas. Dažās kultūrās ar prieku tiek uzņemti arī negaidīti viesi, savukārt citās ir labāk visu iepriekš sarunāt. Ir vietas, kur nama saimnieki ceļ viesiem priekšā labāko, kas viņiem ir, sevi un savas ģimenes locekļus atstājot otrajā plānā, taču citur ir parasts, ka gan viesiem, gan ģimenes locekļiem tiek piedāvāts viens un tas pats. Dažviet ir pieņemts, ka viesi ierodas ar kādu cienastu, bet citviet nama saimnieki dod priekšroku tam, ka viesi to nedara. Dažās kultūrās tiek sagaidīts, ka cilvēks pieklājīgi noraidīs pirmo un varbūt arī otro uzaicinājumu ciemoties, turpretī citās kultūrās šāda rīcība tiek uzskatīta par nepieklājīgu. Mums būtu jācenšas darīt visu iespējamo, lai tie, kas mūs ir uzaicinājuši ciemos, justos par to priecīgi.

22. Kāpēc būt ”viesmīlīgiem citam pret citu” ir ļoti svarīgi?

22 Tagad Pētera vārdi ”nu jau visam ir tuvu gals” ir īpaši aktuāli. (1. Pēt. 4:7.) Mūs gaida tik liels posts, kāds uz zemes vēl nav pieredzēts. Apstākļiem pasliktinoties, mīlestības saitēm, kas mūs saista ar mūsu brāļiem un māsām, jābūt tik ciešām, cik vien iespējams. Tāpēc sekot Pētera padomam: ”Esiet viesmīlīgi cits pret citu,” — ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. (1. Pēt. 4:9.) Tik tiešām, viesmīlība ir patīkama un nepieciešama mūsu dzīves sastāvdaļa, un tā tas būs mūžīgi!