Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Marts 2017

Parādiet godu tiem, kam tas pienākas

Parādiet godu tiem, kam tas pienākas

”Tam, kurš sēž tronī, un Jēram lai ir svētība, gods, slava un varenība mūžīgi mūžam!” (ATKL. 5:13.)

DZIESMAS: 10., 16.

1. Kāpēc mēs kādam parādām godu, un kādus jautājumus mēs apskatīsim?

GODĀT kādu nozīmē atzīt viņu par cienījamu un izturēties pret viņu ar goddevību. Mēs parādām godu un cieņu tiem, kas to ir pelnījuši savu darbu dēļ, un tiem, kas ieņem cienījamu stāvokli. Tāpēc ir vērts padomāt: kas mums ir jāgodā, un kāpēc?

2., 3. a) Kāpēc Jehova jo īpaši ir pelnījis saņemt godu? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kas ir Atklāsmes 5:13 minētais Jērs, un kāpēc mēs viņu godājam?

2 Atklāsmes grāmatas 5. nodaļas 13. pantā ir norādīts, ka ”tas, kurš sēž tronī,” un ”Jērs” ir pelnījuši, ka viņus godā. Atklāsmes grāmatas 4. nodaļā ir minēts viens no iemesliem, kāpēc ”tas, kurš sēž tronī,” — Dievs Jehova — ir pelnījis godu. Garīgās būtnes debesīs slavē Jehovu — ”to, kas dzīvo mūžīgi mūžam”. Tās saka: ”Jehova, mūsu Dievs, tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo tu esi radījis visu un pēc tavas gribas viss ir tapis un ir radīts!” (Atkl. 4:9—11.)

3 Bet kas ir Jērs? ”Jērs, kas paņem prom pasaules grēku”, ir Jēzus Kristus. (Jāņa 1:29.) Bībelē ir teikts, ka viņš ir daudz  pārāks par jebkuru agrāko laiku vai mūsdienu valdnieku no cilvēku vidus. Viņš ir ”vienīgais Valdītājs, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, kas vienīgais ir nemirstīgs, kas mājo nepieejamā gaismā un ko neviens cilvēks nav redzējis un nevar redzēt”. (1. Tim. 6:14—16.) Vai jebkad ir bijis vēl kāds valdnieks, kas labprātīgi ir atdevis savu dzīvību, lai izpirktu cilvēkus no grēka? To pārdomājot, mēs vēlamies pievienoties neskaitāmajām debesu būtnēm, kas sauc: ”Jērs, kas tika nokauts, ir cienīgs saņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un svētību.” (Atkl. 5:12.)

4. Kāpēc mums ir jāgodā Jehova un Kristus?

4 Godāt vai negodāt Jehovu un Kristu nav personiskas izvēles jautājums. No tā, vai mēs viņus godājam, ir atkarīga mūsu mūžīgā dzīvība. Tas ir skaidri redzams Jēzus vārdos, kas lasāmi Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 22. un 23. pantā: ”Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesāšanu ir uzticējis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu. Kas negodā Dēlu, negodā Tēvu, kurš viņu ir sūtījis.” (Nolasīt Psalmu 2:7, 11.)

5. Kāpēc cilvēki ir pelnījuši saņemt zināmu godu un cieņu?

5 Cilvēki tika radīti pēc Dieva tēla. (1. Moz. 1:27.) Tāpēc lielākā daļa cilvēku kaut kādā mērā atspoguļo vismaz dažas no īpašībām, kas piemīt Dievam. Cilvēki spēj izrādīt mīlestību, laipnību un žēlsirdību. Mēs esam radīti ar sirdsapziņu jeb iedzimtu spēju atšķirt labu no ļauna un godīgu rīcību no negodīgas. Tiesa, nepilnīgiem cilvēkiem tā ne vienmēr darbojas pareizi un mēdz būt pat izkropļota. (Rom. 2:14, 15.) Tomēr parasti cilvēkus piesaista viss, kas ir tīrs un skaists, un lielākoties viņi vēlas dzīvot saticībā. Vai nu cilvēki to apzinās vai ne, viņi zināmā mērā atspoguļo Jehovas godību, tāpēc ir pelnījuši, ka viņiem kaut kādā mērā tiek parādīts gods un cieņa. (Ps. 8:6.)

LĪDZSVAROTA ATTIEKSME PRET GODA PARĀDĪŠANU

6., 7. Kā Jehovas liecinieku viedoklis par cilvēku godināšanu atšķiras no pasaulē izplatītiem uzskatiem?

6 Tomēr jautājumā par to, kā un cik lielā mērā būtu jāgodā citi, mums ir jābūt līdzsvarotiem. Tā kā cilvēkus mēdz spēcīgi ietekmēt Sātana pasaulē valdošie uzskati, daudzi sliecas dievināt atsevišķus reliģiskus un politiskus vadītājus, sporta un izklaides zvaigznes, kā arī citas slavenības. Viņi tos gandrīz vai pielūdz, paceļot pāri parastiem ”mirstīgajiem”. Dažāda vecuma grupu pārstāvji cenšas sekot saviem elkiem, atdarinot viņu manieres, uzvedību un ģērbšanās stilu.

7 Patiesie kristieši nav pārņēmuši šādu izkropļotu viedokli par cilvēku godināšanu. No visiem cilvēkiem, kādi jebkad ir dzīvojuši, Kristus ir vienīgais, kuru mēs uzskatām par nevainojamu paraugu, kam varam sekot ikvienā dzīves situācijā. (1. Pēt. 2:21.) Ja mēs cilvēkiem izrādītu lielāku godu, nekā pienākas, Dievam tas nebūtu patīkami. Mums ir jāpatur prātā, ka ”visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās slavas”. (Rom. 3:23.) Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens cilvēks nav pelnījis tādu godu, kas robežojas ar dievināšanu.

8., 9. a) Kāda ir Jehovas liecinieku attieksme pret laicīgās varas pārstāvjiem? b) Cik lielā mērā mēs pakļaujamies varas pārstāvjiem?

8 Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret laicīgās varas pārstāvjiem? Viņi gādā par savu valstu iedzīvotājiem un rūpējas par to, lai sabiedrībā pastāvētu  kārtība un tiktu ievēroti likumi. Tas nāk par labu visiem sabiedrības locekļiem. Tāpēc apustulis Pāvils mudināja kristiešus raudzīties uz cilvēku varām kā uz ”augstākajām varām” un pakļauties tām. Viņš norādīja: ”Dodiet katram, kas tam pienākas: kam pienākas nodokļi — nodokļus, ..kam pienākas gods — tam parādiet godu.” (Rom. 13:1, 7.)

9 Tāpēc Jehovas liecinieki godā valsts amatpersonas. Mēs izpaužam cieņu pret amatpersonām atbilstoši tam, kā katrā valstī ir pieņemts, un labprāt sadarbojamies ar tām. Protams, godājot varas pārstāvjus un pakļaujoties tiem, mēs liekam lietā savu spriestspēju un ievērojam Bībeles principus. Tādā gadījumā, ja laicīgā vara no mums prasa pārkāpt Dieva prasības, piemēram, prasību saglabāt kristīgo neitralitāti, mēs klausām Dievam, nevis cilvēkiem. (Nolasīt 1. Pētera 2:13—17.)

10. Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jehovas kalpi senatnē ir izturējušies pret laicīgo varu?

10 Patiesā Dieva kalpi senatnē ir rādījuši labu priekšzīmi, kā jāizturas pret valsts varas pārstāvjiem un to rīkojumiem. Kad Romas impērijā tika izdota pavēle par piedalīšanos tautas skaitīšanā, Jāzeps un Marija devās tālajā ceļā uz Betlēmi, lai tur reģistrētos, kaut gan Marijai drīz bija jādzemdē. (Lūk. 2:1—5.) Pāvils, kas bija apsūdzēts likuma pārkāpumā un stājās ķēniņa Hēroda Agripas un Jūdejas vietvalža Fēsta priekšā, aizstāvējās, parādot tiem pienācīgu cieņu un godu. (Ap. d. 25:1—12; 26:1—3.)

11., 12. a) Kāpēc mēs neparādām īpašu godu reliģiskajiem vadītājiem? b) Kāds bija iznākums tam, ka Austrijā kāds brālis izturējās ar cieņu, runājot ar kādu politiķi?

11 Taču Jehovas liecinieki neuzskata, ka ir kaut kā īpaši jāgodina reliģiskie vadītāji, kaut arī tie, iespējams, gaida, ka pret viņiem šādi izturēsies. Viltus reliģijas izplata aplamas mācības par Dievu un sagroza viņa Rakstus. Mēs izturamies pret reliģiskajiem vadītājiem ar tādu pašu cieņu kā pret visiem pārējiem cilvēkiem un neizrādām tiem kādu īpašu godu. Jēzus savā laikā nosodīja viltus reliģijas vadītājus un sauca šādus cilvēkus par liekuļiem un akliem ceļvežiem. (Mat. 23:23, 24.) Savukārt valsts varas pārstāvjiem mēs labprāt parādām viņiem pienācīgo godu un cieņu, un tam reizēm ir ļoti labs iznākums.

12 Lūk, kāds piemērs. Otrā pasaules kara laikā Austrijā nacisti apcietināja dedzīgu Jehovas liecinieku Leopoldu Engleitneru un nosūtīja uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Tajā pašā vilcienā, kurā bija iesēdināts brālis Engleitners, atradās arī Heinrihs Gleisners — bijušais Austrijas politiķis, kas arī bija apcietināts, jo bija iemantojis nacistu nelabvēlību. Ceļā uz koncentrācijas nometni mūsu brālis ar cieņu pastāstīja par saviem uzskatiem Heinriham Gleisneram, kas uzmanīgi klausījās viņā. Pēc Otrā pasaules kara H. Gleisners ne vienu reizi vien izmantoja savu ietekmi, lai palīdzētu Jehovas lieciniekiem Austrijā. Iespējams, jums nāk prātā arī citi gadījumi, kad Jehovas liecinieki ir izturējušies pret amatpersonām ar pienācīgu cieņu, un tam ir bijis labs iznākums.

KAM VĒL MĒS PARĀDĀM GODU

13. Kam jo īpaši ir jāparāda gods un cieņa, un kāpēc?

13 Mūsu ticības biedri katrā ziņā ir pelnījuši, ka mēs viņiem parādām godu un cieņu, un jo īpaši to var teikt par draudzes vecākajiem. (Nolasīt 1. Timotejam  5:17.) Mēs viņus cienām neatkarīgi no viņu tautības, izglītības, kā arī sociālā un materiālā stāvokļa. Kā teikts Bībelē, draudzes vecākie ir doti ”par dāvanām”, un viņiem ir nozīmīga loma kārtībā, ko Dievs ir izveidojis, lai rūpētos par saviem kalpiem. (Efes. 4:8.) Mēs zinām, cik daudz dara draudžu vecākie, rajona pārraugi, filiāļu komiteju un Vadošās padomes locekļi. Brāļi, kam pirmajā gadsimtā bija uzticēts rūpēties par citiem ticības biedriem, tika augstu vērtēti, un tāda pati attieksme pret brāļiem, kas vada draudzi, ir arī mums. Taču mēs neizturēsimies pret labi pazīstamiem brāļiem ar pārspīlētu goddevību, it kā viņi būtu gluži vai eņģeļi. Bet mēs, protams, cienām un godājam šos brāļus par viņu cītīgo un pazemīgo kalpošanu. (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:24; Atklāsmes 19:10.)

14., 15. Kāda ir atšķirība starp kristiešu draudzes ganiem un daudziem reliģiskajiem vadītājiem?

14 Šie brāļi ir pazemīgi draudzes gani, tāpēc viņi nevēlas, ka pret viņiem izturētos kā pret slavenībām. Viņi nepavisam nav tādi, kādi ir daudzi reliģiskie vadītāji mūsu dienās un kādi bija pirmajā gadsimtā, par kuriem Jēzus teica: ”Viņiem patīk mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās priekšējās vietās, saņemt sveicienus tirgus laukumos.” (Mat. 23:6, 7.)

15 Brāļi, kas uzticīgi pilda savus pienākumus Jehovas organizācijā un rūpējas par ticības biedriem, pazemīgi ņem vērā Jēzus vārdus: ”Jūs lai nesauc par rabi, jo jums ir tikai viens Skolotājs, turpretī jūs visi esat brāļi. Tāpat nevienu uz zemes nesauciet par savu tēvu, jo jums ir tikai viens Tēvs — debesīs. Lai jūs nesauc arī par vadītājiem, jo jums ir tikai viens Vadītājs, Kristus. Lielākajam jūsu starpā jābūt jūsu kalpam. Tas, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Mat. 23:8—12.) Tas mums palīdz saprast, kāpēc draudžu vecākie visā pasaulē iemanto draudzes locekļu mīlestību un cieņu.

Draudžu vecākie ar savu pazemīgo kalpošanu iemanto ticības biedru mīlestību un cieņu (Sk. 13.—15. rindkopu)

16. Kāpēc mums jābūt neatlaidīgiem, cenšoties iemācīties, kā izmantot Bībeles principus par goda parādīšanu?

16 Nav noliedzams — var paiet kāds laiks, kamēr cilvēkam izveidojas līdzsvarots viedoklis jautājumā par to, kam un kā ir jāizrāda gods. Tā bija arī agrīno kristiešu draudzē. (Ap. d. 10:22—26; 3. Jāņa 9, 10.) Bet noteikti ir vērts pūlēties, lai ievērotu Bībeles padomus šajā ziņā. Ja mēs izveidosim pareizu attieksmi jautājumā par goda parādīšanu, mēs būsim tikai ieguvēji.

 KO MĒS GŪSTAM, PARĀDOT GODU TIEM, KAM TAS PIENĀKAS

17. Ko labu var panākt, izturoties ar cieņu pret tiem, kam ir piešķirta kāda vara?

17 Izturoties ar cieņu pret laicīgās varas pārstāvjiem, mēs varam viņus noskaņot pret sevi labvēlīgi — tad būs lielāka iespēja, ka viņi nepieciešamības gadījumā iestāsies par mūsu tiesībām netraucēti sludināt. Mūsu goddevīgās attieksmes dēļ daudziem ir izveidojies pozitīvs viedoklis par mums. Pirms vairākiem gadiem Vācijā kādai pionierei, vārdā Birgita, meitas izlaidumā izraisījās patīkama saruna ar dažām skolotājām. Viņas teica mūsu māsai, ka ir bijis ļoti patīkami jau daudzus gadus mācīt Jehovas liecinieku bērnus. Skolotājas piebilda, ka būtu žēl, ja skolā vairs nebūtu neviena Jehovas liecinieku bērna. Birgita viņām paskaidroja, kāpēc mūsu bērni cenšas būt labi skolēni: ”Mēs mācām savus bērnus uzvesties tā, kā to prasa Dievs, un viena no šīm prasībām ir izturēties ar cieņu pret skolotājiem.” Kāda skolotāja izteicās: ”Ja visi skolēni būtu tādi kā jūsu bērni, skola būtu īsta paradīze.” Pēc dažām nedēļām viena no skolotājām apmeklēja kongresu, kas notika Leipcigā.

18., 19. Kas ir jāņem vērā, parādot godu vecākajiem?

18 Parādīdami godu draudžu vecākajiem, mēs, bez šaubām, vadāmies pēc nevainojamajiem un gudrajiem principiem, kas atrodami Bībelē. (Nolasīt Ebrejiem 13:7, 17.) Mums ir daudz iemeslu uzslavēt vecākos par viņu pūlēm, un mums tas noteikti būtu jādara. Mums ir jācenšas sekot viņu norādījumiem. Tā mēs palīdzēsim vecākajiem pildīt viņiem uzticētos pienākumus ar prieku. Bet nebūtu pareizi sākt atdarināt kāda ”ievērojama” draudzes vecākā ģērbšanās stilu, runas veidu vai to, kā viņš uzstājas ar runām. Ja mēs to darītu, mēs būtībā sekotu cilvēkiem, jo arī vecākie ir tikai nepilnīgi cilvēki. Paraugs, kam mums jāseko, ir Kristus.

19 Parādot draudžu vecākajiem pienācīgu godu un cieņu un neizturoties pret viņiem kā pret slavenībām, mēs atvieglojam viņu kalpošanu. Mēs palīdzam viņiem neiekrist lepnības lamatās un izsargāties no pārākuma apziņas un paštaisnuma.

20. Kā tas, ka parādām godu citiem, nāk par labu mums pašiem?

20 Ko gūstam mēs paši, kad parādām godu tiem, kam tas pienākas? Tas mums palīdz pārāk daudz nedomāt par sevi. Ja mūs uzslavē vai mums tiek uzticēti kādi svarīgi pienākumi, mēs nesākam justies pārāki par citiem. Turklāt mēs sekojam principiem, pēc kuriem būtu jāvadās visiem Jehovas kalpiem, proti, nevienam cilvēkam — ne ticības biedram, ne kādam citam — neparādīt lielāku godu, kā pienākas, un negodāt kaut kā īpaši tos cilvēkus, kas to nav pelnījuši. Tā rīkoties ir arī gudri, jo situācijā, kad kāds, ko esam godājuši saskaņā ar Bībeles principiem, mums sagādā vilšanos, necieš mūsu ticība.

21. Kāds ir vislielākais ieguvums, ja mēs parādām godu tiem, kam tas pienākas?

21 Pats galvenais — parādot godu tiem, kam tas pienākas, mēs iepriecinām Dievu. Tā rīkodamies, mēs pakļaujamies viņa gribai un līdz ar to saglabājam uzticību viņam. Mēs arī dodam savu ieguldījumu tajā, lai Jehova varētu atbildēt ikvienam, kas grib viņu nievāt. (Sal. Pam. 27:11.) Pasaulē ir milzum daudz cilvēku, kam ir aplams viedoklis par to, kas un kā būtu jāgodā. Mēs esam bezgala pateicīgi Jehovam par to, ka viņš mūs māca, kā pareizi godāt citus.