”Visa mierinājuma Dievs.. mūs mierina visās mūsu bēdās.” (2. KOR. 1:3, 4.)

134. DZIESMA ”Bērni ir Dieva dāvana”

IESKATS *

1., 2. a) Miniet piemēru, kas parāda, ka cilvēkiem ir gan dabiska vajadzība pēc mierinājuma, gan arī spēja to sniegt! b) No kā ir cietuši daudzi bērni?

CILVĒKIEM ir dabiska vajadzība pēc mierinājuma, kā arī brīnišķīga spēja mierināt citus. Piemēram, kad mazs bērns spēlējoties nokrīt un sasit celi, viņš raudādams skrien pie mammas vai tēta. Vecāki nevar sadziedēt nobrāzumu, bet viņi var mierināt bērnu. Iespējams, viņi bērnam pajautā, kas noticis, noslauka viņam asaras, samīļo viņu, pasaka viņam kaut ko mierinošu un apkopj brūci. Drīz vien bērns pārstāj raudāt un varbūt pat atsāk spēlēties. Ar laiku viņa savainojums sadzīst.

2 Taču reizēm bērni piedzīvo kaut ko daudz sliktāku. Daudzi bērni pieredz seksuālu vardarbību. Runa var būt par vienu atsevišķu reizi vai arī par vardarbību, kas turpinās gadiem ilgi. Bet visos gadījumos šāda ļaunprātīga rīcība rada dziļas emocionālas rētas. Lai gan reizēm bērnu izmantotāji tiek atklāti un sodīti, citreiz var šķist, ka šādi cilvēki izbēg no soda. Tomēr pat tad, ja seksuālais varmāka tiek sodīts pavisam drīz, viņa nozieguma postošās sekas cietušais var izjust arī tad, kad ir jau pieaudzis.

3. Ko vēlas Jehova, kā ir redzams no 2. Korintiešiem 1:3, 4, un kādus jautājumus mēs apskatīsim?

3 Kas var palīdzēt kristietim, kurš bērnībā ir pieredzējis vardarbību un joprojām cieš no tās sekām? (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:3, 4.) Nav šaubu, ka Jehova vēlas, lai viņa aitiņas saņemtu mīlestību un mierinājumu, kas tām ir vajadzīgs. Tāpēc pievērsīsim uzmanību trim jautājumiem: kāpēc tiem, kas bērnībā ir cietuši no seksuālas vardarbības,  ir vajadzīgs mierinājums? Kurš var sniegt viņiem vajadzīgo mierinājumu? Kā mēs varam viņus mierināt?

VAJADZĪBA PĒC MIERINĀJUMA

4., 5. a) Ko ir svarīgi paturēt prātā? b) Kā pieredzēta vardarbība var ietekmēt bērna spēju uzticēties citiem?

4 Nereti tiem, kas bērnībā ir cietuši no vardarbības, ir nepieciešams mierinājums vēl daudzus gadus pēc notikušā. Kāpēc tā ir? Lai to saprastu, ir svarīgi paturēt prātā, ka tas, kā vardarbība ietekmē bērnus un pieaugušos, var ievērojami atšķirties. Padomāsim par dažām jomām.

5 Bērniem ir nepieciešamas ciešas, uzticības pilnas saites ar tiem, kas viņus audzina un par viņiem gādā. Pastāvot šādām saitēm, bērns jūtas droši un mācās paļauties uz tiem, kas viņu mīl. Diemžēl visbiežāk bērni seksuāli tiek izmantoti mājās, un parasti vainīgais ir bērna tuvinieks vai ģimenes draugs. Ja bērnu izmanto kāds, kam viņš ir uzticējies, viņam vēlāk dzīvē var būt grūti uzticēties citiem.

6. Kāpēc bērna seksuāla izmantošana ir nežēlīga un postoša?

6 Bērni ir viegli ievainojami un nespēj sevi aizsargāt. Bērna seksuāla izmantošana ir nežēlīga un postoša. Ja bērns tiek iesaistīts seksuālās darbībās daudzus gadus pirms tam, kad viņš ir fiziski un emocionāli nobriedis dzimumattiecībām laulībā, viņam tiek nodarīts liels posts. Notikušais var izkropļot viņa viedokli par dzimumattiecībām un iedragāt viņa pašcieņu un spēju uzticēties citiem.

7. a) Kāpēc ļaunprātīgiem izmantotājiem ir viegli pievilt bērnus, un kādus melus viņi mēdz izmantot? b) Kādas sekas var būt šādiem meliem?

7 Bērniem vēl nav pilnībā attīstīta spriestspēja un spēja pazīt briesmas un izvairīties no tām. (1. Kor. 13:11.) Tāpēc ļaunprātīgiem izmantotājiem ir ļoti viegli pievilt bērnus. Šādi cilvēki bērnam parasti iestāsta, ka notikušais ir viņa paša vaina, ka tas ir jātur noslēpumā, ka neviens viņam neticēs un nepalīdzēs vai arī ka seksuālas attiecības starp pieaugušo un bērnu ir normāla patiesas mīlestības izpausme. Šādi meli var atstāt sekas uz daudziem gadiem un ietekmēt bērna domāšanu un spēju izvērtēt, kas ir patiess un kas ne. Viņš var uzaugt ar domu, ka ir aptraipīts un netīrs un nav pelnījis mīlestību un līdzjūtību.

8. Kāpēc mēs varam nešaubīties, ka Jehova spēj sniegt mierinājumu tiem, kas ir sāpināti?

8 Ir saprotams, ka seksuāla izmantošana var radīt ilgstošas un smagas sekas. Tas ir ārkārtīgi ļauns un cietsirdīgs noziegums. Fakts, ka seksuāla vardarbība pret bērniem ir ļoti izplatīta, skaidri liecina, ka mēs dzīvojam šīs pasaules pēdējās dienās — laikā, kad daudziem trūkst mīlestības un kad ”ļauni cilvēki.. ieslīgst arvien lielākā ļaunumā”. (2. Tim. 3:1—5, 13.) Sātana paņēmieni ir nekrietni un nežēlīgi, un ir bēdīgi, ka cilvēki rīkojas tā, kā patīk viņam. Taču Jehova ir daudz spēcīgāks par Sātanu un tiem, kas ir pakļāvušies tā gribai. Viņam nepaslīd garām tas, ko Sātans dara. Mēs varam nešaubīties, ka Jehova pilnībā zina un saprot mūsu sāpes un var sniegt mums nepieciešamo mierinājumu. Ir brīnišķīgi apzināties, ka mēs kalpojam ”visa mierinājuma Dievam, kas mūs mierina visās mūsu bēdās, lai mēs ar to mierinājumu, ko paši saņemam no Dieva, spētu mierināt citus jebkādās bēdās”. (2. Kor. 1:3, 4.) Bet ko Jehova izmanto, lai sniegtu mierinājumu?

KURŠ VAR SNIEGT MIERINĀJUMU?

9. Ko, saskaņā ar ķēniņa Dāvida vārdiem, kas lasāmi Psalmā 27:10, Jehova dara to labā, par kuriem vecāki nav pienācīgi rūpējušies?

9 Vajadzību pēc mierinājuma it īpaši var  izjust tie, kurus vecāki, pat zinādami par notiekošo, nav pasargājuši no vardarbības vai pret kuriem vardarbīgi ir izturējies kāds tuvs cilvēks. Psalmu sacerētājs Dāvids zināja, ka Jehova ir uzticams un vienmēr ir gatavs mierināt savus kalpus. (Nolasīt Psalmu 27:10.) Dāvids bija pārliecināts, ka Jehova ņem savā paspārnē tos, pret kuriem tuvinieki ir slikti izturējušies. Kā viņš mierina šādus cilvēkus? Jehova to dara ar savu uzticīgo kalpu starpniecību. Mūsu ticības biedri ir mūsu garīgā ģimene. Piemēram, Jēzus tos, kas kopā ar viņu kalpoja Jehovam, nosauca par saviem brāļiem, māsām un mātēm. (Mat. 12:48—50.)

10. Kā Pāvils raksturoja savu kalpošanu?

10 Padomāsim par piemēru, kas parāda, kādas ģimeniskas attiecības valda kristiešu draudzē. Apustulis Pāvils bija uzticīgs un pašaizliedzīgs draudzes vecākais. Viņš rādīja labu paraugu un pat, Dieva iedvesmots, aicināja citus līdzināties viņam, tāpat kā viņš līdzinājās Kristum. (1. Kor. 11:1.) Lūk, kā Pāvils reiz raksturoja savu kalpošanu ticības biedru labā. Viņš rakstīja: ”Mēs jūsu vidū bijām maigi kā māte, kas zīda un lolo savus bērnus.” (1. Tes. 2:7.) Arī mūsdienās uzticīgi draudzes vecākie var rīkoties līdzīgi un būt maigi un iejūtīgi, daloties mierinošās domās no Bībeles ar tiem, kam tas ir nepieciešams.

Garīgi nobriedušas kristietes bieži vien labi prot mierināt tos, ko māc bēdas. (Sk. 11. rindkopu) *

11. Kas liecina, ka draudzes vecākie nav vienīgie, kuri var sniegt mierinājumu?

11 Vai draudzes vecākie ir vienīgie, kas var sniegt mierinājumu tiem, kuri cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas? Nē, tā nav. Ikvienam no mums ir pienākums ”mierināt citam citu”. (1. Tes. 4:18.) Garīgi nobriedušas kristietes jo īpaši var stiprināt māsas, kam vajadzīgs mierinājums. Ir vērts pievērst uzmanību tam, ka Jehova sevi ir salīdzinājis ar māti, kas mierina savus bērnus. (Jes. 66:13.) Bībelē ir minēti gadījumi, kad sievietes ir sniegušas mierinājumu tiem, kas pieredzēja bēdas. (Īj. 42:11.) Jehovam noteikti ir ļoti patīkami redzēt, kā mūsdienās kristietes sniedz mierinājumu savām garīgajām māsām, kuras cieš emocionālas  sāpes. Dažkārt draudzes vecākie var palūgt kādai garīgi nobriedušai māsai, vai viņa nevarētu palīdzēt ticības biedrenei, ko māc sāpīgi pārdzīvojumi. *

KĀ MĒS VARAM SNIEGT MIERINĀJUMU?

12. Ko mums nevajadzētu darīt?

12 Mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu iztaujāt ticības biedru par kaut ko tādu, ko viņš vēlas paturēt pie sevis. (1. Tes. 4:11.) Taču ko mēs varam darīt to labā, kuriem ir vajadzīga palīdzība un mierinājums? Apskatīsim piecus Bībelē norādītus veidus, kā mēs varam sniegt citiem mierinājumu.

13. Ko, saskaņā ar 1. Ķēniņu 19:5—8, Jehovas eņģelis darīja Elijas labā, un kā mēs varam sekot šī eņģeļa paraugam?

13 Palīdzēsim praktiski. Kad pravietis Elija bēga no tiem, kas gribēja viņu nogalināt, viņš jutās tik nomākts, ka vēlējās mirt. Jehova pie šī nomāktā vīra sūtīja varenu eņģeli. Eņģelis Elijam palīdzēja ļoti praktiskā veidā. Viņš tam sagādāja siltu ēdienu un mudināja to paēst. (Nolasīt 1. Ķēniņu 19:5—8.) Šis Bībeles apraksts mums māca, ka reizēm pat neliela praktiska palīdzība vai laipnības izpausme var panākt daudz laba. Piemēram, maltīte, neliela dāvana vai kartīte ar pārdomātiem vārdiem nomāktam ticības biedram var apliecināt, ka mēs viņu mīlam un ka viņš mums rūp. Ja mums ir grūti runāt ar kādu par viņa sāpīgajiem pārdzīvojumiem, mēs tomēr varam kaut ko darīt viņa labā, parādot laipnību vai palīdzot praktiski.

14. Ko mēs varam mācīties no gadījuma ar Eliju?

14 Palīdzēsim nomāktajam cilvēkam justies droši un ērti. No gadījuma ar Eliju mēs varam mācīties vēl kaut ko. Jehova brīnumainā veidā sniedza savam pravietim palīdzību, lai tas spētu noiet visu garo ceļu līdz Horeba kalnam. Iespējams, šajā attālajā vietā, kur Jehova pirms vairākiem gadsimtiem bija noslēdzis līgumu ar savu tautu, Elija jutās drošībā. Beidzot viņš bija tālu no cilvēkiem, kas gribēja viņu nogalināt. Ko mēs no tā mācāmies? Ja mēs vēlamies mierināt kādu, kas ir cietis no vardarbības, mums vispirms jācenšas palīdzēt šim cilvēkam justies droši. Piemēram, draudzes vecākajiem jāpatur prātā, ka nomākta māsa nepiespiestā gaisotnē savās mājās pie tējas krūzes varētu justies drošāk un ērtāk nekā valstības zālē. Kādam citam kristietim var būt pilnīgi pretēji.

Mēs varam mierināt citus, pacietīgi viņus uzklausot, kopā lūdzot Dievu un izraugoties mierinošus vārdus. (Sk. 15.—​20. rindkopu) *

15., 16. Ko nozīmē uzmanīgi klausīties?

15 Uzmanīgi klausīsimies. Bībelē ir lasāms šāds skaidrs norādījums: ”Ikvienam cilvēkam jābūt naskam klausīties, gausam runāt.” (Jēk. 1:19.) Vai mēs protam uzmanīgi klausīties? Daudziem varbūt šķiet, ka klausīšanās ir pasīva darbība un ka klausīties nozīmē vienkārši palikt mierā, skatīties uz runātāju un neko neteikt. Taču uzmanīgi klausīties nozīmē kaut ko vairāk. Piemēram, kad Elija beidzot izkratīja Jehovam savu sirdi, Jehova viņā uzmanīgi klausījās. No Elijas vārdiem viņš noprata, ka pravietis ir nobijies, jūtas vientuļš un domā, ka viss tā darbs ir bijis veltīgs. Jehova ņēma vērā Elijas raižpilnās domas un sniedza tam nepieciešamo atbalstu. Viņš apliecināja, ka ir uzmanīgi klausījies. (1. Ķēn. 19:9—11, 15—18.)

16 Kā mēs, uzklausot ticības biedru, varam parādīt viņam mīlestību un līdzjūtību? Reizēm pietiek ar dažiem taktiskiem un sirsnīgiem vārdiem. Mēs varētu, piemēram, teikt: ”Man ir ļoti žēl, ka ar tevi tā noticis! Nevienam bērnam nekas tāds nebūtu jāpieredz!” Varbūt mēs bēdu māktajam  cilvēkam varam uzdot kādu jautājumu, lai pārliecinātos, ka esam pareizi sapratuši viņa teikto. Piemēram, mēs varētu pajautāt: ”Vai tu, lūdzu, nevarētu paskaidrot, ko tu ar to domāji?” vai: ”Kad tu to teici, es secināju.. Vai es tevi sapratu pareizi?” Šādi mēs sarunas biedram varam parādīt, ka uzmanīgi viņā klausāmies un cenšamies viņu saprast. (1. Kor. 13:4, 7.)

17. Kāpēc mums jābūt pacietīgiem un ”gausiem runāt”?

17 Taču neaizmirsīsim, ka mums jābūt ”gausiem runāt”. Nepārtrauksim ticības biedru, lai dotu viņam padomu vai labotu viņa domāšanu. Un būsim pacietīgi. Kad Elija izkratīja Jehovam savu sirdi, viņš izteica visas savas sāpes un raizes. Pēc tam, kad Jehova bija stiprinājis Elijas ticību, pravietis vēlreiz izteica Jehovam savas jūtas, turklāt tādiem pašiem vārdiem kā iepriekš. (1. Ķēn. 19:9, 10, 13, 14.) Ko mēs no tā mācāmies? Reizēm nomāktam cilvēkam ir nepieciešams par savām jūtām runāt vairākkārt. Uzklausot citus, mums jācenšas līdzināties Jehovam pacietībā. Mums ticības biedram būtu nevis jācenšas piedāvāt kādus risinājumus, bet gan jāparāda sirsnīga iejūtība. (1. Pēt. 3:8.)

18. Kāpēc kopīgas lūgšanas nomāktam ticības biedram var sniegt lielu mierinājumu?

18 Vērsīsimies pie Dieva sirsnīgās lūgšanās kopā ar ticības biedru, kas cieš. Cilvēks, kas jūtas ļoti nomākts, varbūt pats nemaz nespēj lūgt Dievu. Viņš var justies necienīgs vērsties pie Jehovas. Ja mēs vēlamies mierināt šādu brāli vai māsu, mēs varam kopā ar viņu lūgt Dievu, lūgšanā minot viņu vārdā. Mēs varam Jehovam stāstīt, cik dārgs mums un visai draudzei ir mūsu ticības biedrs. Mēs varam lūgt, lai Jehova mierina savu dārgo aitiņu un remdē viņas sāpes. Šādas lūgšanas var sniegt lielu mierinājumu. (Jēk. 5:16.)

19. Kā mēs varam sagatavoties tam, lai kādu mierinātu?

19 Izraudzīsimies vārdus, kas mierina un  dziedē. Apdomāsim, ko teikt. Neapdomāti vārdi var sāpināt, turpretī laipni vārdi var dziedēt. (Sal. Pam. 12:18.) Tāpēc lūgsim, lai Jehova mums palīdz atrast laipnus un mierinošus vārdus, kas remdē sāpes. Paturēsim prātā, ka nav vārdu, kas būtu iedarbīgāki par paša Jehovas vārdiem, kuri ietverti Bībelē. (Ebr. 4:12.)

20. Ko pagātnes pārdzīvojumu dēļ daži kristieši var domāt par sevi, un ko mēs viņiem varam atgādināt?

20 Pagātnē pieredzētas vardarbības dēļ daži var justies netīri, nevērtīgi un nemīlēti vai pat uzskatīt sevi par pat tādiem, kas nav pelnījuši, lai viņus mīlētu. Cik gan tālu no patiesības ir šādas domas! Tāpēc izmantosim Dieva Rakstus, lai atgādinātu šādiem ticības biedriem, ka Jehovam viņi ir ļoti dārgi. (Sk. ” Mierinājums no Dieva Rakstiem”.) Atcerēsimies, kā eņģelis iedrošināja pravieti Daniēlu, kad tas jutās vājš un nomākts. Jehova vēlējās, lai šis dārgais vīrs zinātu, ka viņš to mīl un augstu vērtē. (Dan. 10:2, 11, 19.) Arī mūsu brāļi un māsas, kas cieš no emocionālām traumām, ir vērtīgi Jehovas acīs.

21. Kas gaida ļauna darītājus, kuri nenožēlo savu rīcību, bet ko ikviens no mums pašlaik var darīt to labā, kas ir pieredzējuši netaisnību?

21 Kad mēs mierinām citus, mēs viņiem atgādinām, ka Jehova viņus mīl. Un mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Jehova ir ne tikai mīlošs, bet arī taisnīgs Dievs. Neviens gadījums, kad kāds tiek ļaunprātīgi izmantots, nav viņam apslēpts. Jehova redz pilnīgi visu, un nevienu ļauna darītāju, kas nenožēlo savu rīcību, viņš neatstās bez soda. (4. Moz. 14:18.) Kamēr tas vēl nav noticis, darīsim visu, ko varam, lai parādītu mīlestību tiem, kas cietuši no vardarbības. Ir ļoti mierinoši zināt, ka Jehova pilnībā sadziedēs brūces, ko cilvēki ir guvuši Sātana un viņa ļaunās pasaules dēļ. Drīz pienāks laiks, kad nekādi sāpīgi pārdzīvojumi vairs nenāks prātā un nenospiedīs sirdi. (Jes. 65:17.)

109. DZIESMA ”Kvēli mīliet no visas sirds”

^ 5. rk. Tie, kas bērnībā ir kļuvuši par seksuālas vardarbības upuriem, var ciest no šīs traumatiskās pieredzes vēl gadiem ilgi. Rakstā paskaidrots, kāpēc tā ir. Vēl tajā ir apskatīts, kurš var mierināt šādus cilvēkus. Visbeidzot mēs pievērsīsim uzmanību vairākiem veidiem, kā sniegt mierinājumu.

^ 11. rk. Tas, vai cilvēkam, kas cietis no ļaunprātīgas izmantošanas, būtu vai nebūtu jāmeklē profesionāla palīdzība, ir personisks lēmums.

^ 76. rk. ATTĒLĀ. Garīgi nobriedusi kristiete mierina ticības biedreni, kas cieš emocionālas sāpes.

^ 78. rk. ATTĒLĀ. Divi draudzes vecākie apciemo māsu, kas jūtas nomākta. Viņa ir uzaicinājusi sarunā būt klāt māsu, kas viņai ir sniegusi mierinājumu.