Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Maijs 2017

Prieks, ko var gūt, dzīvojot vienkārši

Prieks, ko var gūt, dzīvojot vienkārši

DANJELS UN MIRJAMA apprecējās 2000. gada septembrī un apmetās uz dzīvi Spānijas pilsētā Barselonā. Danjels stāsta: ”Mēs dzīvojām diezgan pārticīgi. Mums bija labi apmaksāts darbs, mēs varējām atļauties ēst smalkos restorānos, ceļot, pirkt labu apģērbu. Bet mēs arī regulāri sludinājām.” Tomēr drīz viņu dzīvē notika pavērsiens.

2006. gada apgabala kongresā Danjelu dziļi aizkustināja kāda runa, kurā tika uzdots jautājums: ”Vai mēs darām visu iespējamo, lai palīdzētu cilvēkiem atrast ceļu, kas ved uz dzīvību?” Tas klausītājiem lika aizdomāties par atbildību, kāda gulstas uz Dieva kalpiem, lai cilvēki, kam draud bojāeja, varētu uzzināt Bībeles vēsti un izglābties. (Ap. d. 20:26, 27.) Danjels atceras: ”Man bija tāda sajūta, it kā Jehova uzrunātu mani personiski.” Runā bija arī uzsvērts, ka, darot vairāk sludināšanā, mēs varam pieredzēt vairāk prieka. Danjelam par to nebija ne mazāko šaubu, jo Mirjama, kas jau bija kļuvusi par pionieri, guva daudz prieka no kalpošanas.

Danjels stāsta: ”Es sapratu, ka ir pienācis laiks radikālām pārmaiņām dzīvē.” Viņš nekavējoties rīkojās: sāka strādāt īsāku darba dienu un kļuva par pionieri. Viņš arī sāka domāt par to, cik patīkami būtu kopā ar sievu sludināt tur, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem.

SĀKUMĀ GRŪTĪBAS, PĒC TAM NECERĒTS PAVĒRSIENS

2007. gada maijā Danjels un Mirjama aizgāja no darba un pārcēlās uz Panamu. Tā kā viņi pirms kāda laika bija apmeklējuši šo valsti, viņiem jau bija zināms priekšstats par to, kas viņus tur gaida. Viņu sludināšanas teritorija bija vairākas salas Karību jūras Bokasas del Toro arhipelāgā, kur lielākoties dzīvo ngobi, kas ir šo salu pamatiedzīvotāji. Danjels un Mirjama bija iecerējuši ar saviem iekrājumiem Panamā iztikt apmēram astoņus mēnešus.

Uz salām viņi brauca ar motorlaivu un, nokļuvuši tur, tālāk pārvietojās ar velosipēdiem. Spilgti atmiņā viņiem ir iespiedies pirmais brauciens ar velosipēdiem — svelmaini karstā dienā bija jānobrauc vairāk nekā 30 kilometri pa stāviem kalniem. Danjels aiz spēku izsīkuma gandrīz zaudēja samaņu. Taču visu atsvēra cilvēku laipnā attieksme — ngobu ģimenes, kam Danjels un Mirjama šajā salā sludināja, bija ļoti viesmīlīgas. Kad abi sludinātāji bija iemācījušies dažas frāzes ngobu valodā, ļaudis kļuva vēl atsaucīgāki. Drīz vien Danjels un Mirjama jau 23 vietās vadīja Bībeles nodarbības.

Pēc kāda laika, kad bija izsīkuši iekrājumi, viņu prieku nomainīja bēdas. Danjels par šo grūto brīdi saka: ”Asarām acīs mēs sākām domāt, ka nāksies atgriezties Spānijā. Bija tik žēl atstāt cilvēkus, kam mēs mācījām Bībeli.” Bet pēc mēneša viņi saņēma brīnišķīgu ziņu. Mirjama dalās savās atmiņās: ”Mums piedāvāja kļūt par speciālajiem pionieriem. Cik gan mēs bijām sajūsmināti, ka varējām palikt šajā teritorijā!”

VISLIELĀKAIS PRIEKS

2015. gadā mūsu organizācijā notika dažas izmaiņas, un Danjelam un Mirjamai bija jāpārtrauc kalpot par speciālajiem pionieriem. Bet viņi tika mudināti turpināt kalpot par pionieriem Panamā. Viņi atkal bija svarīga lēmuma priekšā. Danjels un Mirjama paļāvās uz solījumu, kas lasāms 37. psalma 5. pantā: ”Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” Viņi atrada darbu, lai varētu sevi apgādāt un kalpot par pionieriem, un viņi joprojām sludina Panamā — Veragvasas provincē.

Ko Danjels ir secinājis? ”Kad devāmies prom no Spānijas, mēs nebijām pārliecināti, vai spēsim dzīvot vienkārši. Tagad mūsu dzīve ir vienkārša, tomēr mums netrūkst nekā, kas patiešām ir vajadzīgs.” Kas šai ģimenei sagādā vislielāko prieku? ”Iespēja palīdzēt pazemīgiem cilvēkiem iepazīt Jehovu!”