Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Maijs 2016

Saskarsmē ar amatpersonām kristiešiem ir jāieklausās savā sirdsapziņā, kas mācīta pēc Bībeles

Lasītāju jautājumi

Lasītāju jautājumi

Kas var palīdzēt kristiešiem izlemt, vai būtu pieļaujams dot naudu vai kādu dāvanu valsts sektora darbiniekiem?

Pieņemot lēmumu, ir jāņem vērā vairāki faktori. Kristiešiem ir jābūt godīgiem. Viņiem ir pienākums ievērot valsts likumus, kad tie nav pretrunā ar Jehovas likumiem. (Mat. 22:21; Rom. 13:1, 2; Ebr. 13:18.) Tāpat viņi ciena vietējās paražas, domā par to, kas konkrētajā sabiedrībā ir pieņemts, kā arī ”mīl tuvāko kā sevi pašu”. (Mat. 22:39; Rom. 12:17, 18; 1. Tes. 4:11, 12.) Kristiešiem dažādās valstīs ir jāņem vērā visi šie principi, apsverot sākumā minēto jautājumu.

Daudzās zemēs iedzīvotājiem nekas nav jādod vai jādāvina sabiedriskā sektora darbiniekiem, lai viņi varētu saņemt to, uz ko viņiem ir tiesības. Šie darbinieki veic pienākumus, par ko tie saņem algu no valsts, un tāpēc par saviem pakalpojumiem viņi neko papildus neprasa un negaida. Daudzās valstīs amatpersonām ar likumu ir aizliegts prasīt vai pieņemt jebkādas materiālas vērtības par pakalpojumu arī tad, ja tā veikšana būtu likumīga. To uzskatītu par kukuļošanu neatkarīgi no tā, vai dāvana būtu vai nebūtu ietekmējusi amatpersonas lēmumu. Zemēs, kurās pastāv šāda situācija, kristietim pat nerastos jautājums, vai drīkst vai nedrīkst dot naudu vai dāvanu valsts sektora darbiniekam. Dot šādas dāvanas ir absolūti nepieņemami.

Taču pasaulē ir daudz valstu, kur nav šādu likumu vai to izpilde netiek stingri uzraudzīta un kur sabiedriskā sektora darbinieki, iespējams, neuzskata par nepareizu pieņemt dāvanas. Dažās zemēs amatpersonas ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli un izspiež naudu vai kādus labumus no tiem, kuru interesēs šīm amatpersonām būtu jādarbojas, un, kamēr nav saņemta ”dāvana”, viņi nevēlas veikt savus pienākumus. Piemēram, naudu vai kādu dāvanu mēdz prasīt ierēdņi, kas reģistrē laulības, pieņem likumā noteiktos ienākuma nodokļa maksājumus, izsniedz būvatļaujas un tā tālāk. Ja netiek dota gaidītā ”dāvana”, šādi ierēdņi, iespējams, rada šķēršļus likumā noteikta pakalpojuma saņemšanai vai padara to pilnībā neiespējamu. Kādā valstī ugunsdzēsēji pat nesāk dzēst  ugunsgrēku, kamēr nav saņēmuši ievērojamu atlīdzību.

Dažviet tiek uzskatīts par pieņemamu ar kādu nelielu velti izpaust savu pateicību par likumīgu pakalpojumu, uz kura saņemšanu cilvēkam ir tiesības

Tur, kur ir izplatīta šāda prakse, dažiem šķiet, ka nav iespējams izvairīties no naudas vai dāvanu došanas par pakalpojumiem, uz kuru saņemšanu viņiem ir likumīgas tiesības. Šādos apstākļos kristietis varbūt raugās uz ”dāvanu” kā uz papildu maksu par pakalpojumu. Bet, ja kristietis dzīvo vietā, kur ir izplatīta korupcija, viņam jāuzmanās, lai viņa acīs robežas starp to, kas Dievam ir pieņemams un kas nav, nekļūtu izplūdušas. Viens ir dot kādu dāvanu par to, kas cilvēkam pienākas, bet pilnīgi cits — par to, lai kāds jautājums tiktu nokārtots nelikumīgā ceļā. Koruptīvā vidē daži mēdz dot ”dāvanas” ierēdņiem, lai saņemtu pakalpojumu, kas viņiem nepienākas, vai arī policistiem un inspektoriem, lai izvairītos no tā, ka viņiem tiktu piespriests sods par kādu pārkāpumu. Protams, būtu nepareizi mēģināt kādu piekukuļot, tāpat kā būtu nepareizi pieņemt kukuli. Jebkāda šāda rīcība būtu taisnīguma normu izkropļošana. (2. Moz. 23:8; 5. Moz. 16:19; Sal. Pam. 17:23.)

Ieklausoties savā sirdsapziņā, kas ir mācīta saskaņā ar Bībeles principiem, daļa kristiešu nevēlas dot dāvanas, ko prasa amatpersonas. Viņuprāt, šāda rīcība atbalstītu un veicinātu korupciju, tāpēc viņi atsakās dot jebkādas prasītās dāvanas.

Kristieši saprot, ka dāvanu došana ar nolūku, lai kāds jautājums tiktu nokārtots nelikumīgā ceļā, faktiski ir kukuļdošana. Tomēr, ņemot vērā vietējos apstākļus un to, kas konkrētajā sabiedrībā ir pieņemts, daži uzskata, ka būtu pieļaujams ar kādu nelielu velti izpaust savu pateicību par to, ka tiks sniegts likumā noteikts pakalpojums vai netiks bez pamata novilcināta tā sniegšana. Savukārt dažviet citi kristieši pēc valsts apmaksāta medicīniska pakalpojuma saņemšanas aiz pateicības kaut ko uzdāvina ārstiem un medmāsām. Viņi uzskata, ka pēc aprūpes saņemšanas — nevis pirms tam — var pasniegt kādu nelielu dāvanu, jo tad nav iespējams pārmest, ka dāvana ir domāta kā kukulis, lai sev nodrošinātu kādas priekšrocības.

Vienā rakstā nevar apskatīt visas situācijas, kas varētu rasties dažādās pasaules zemēs. Lai kādi būtu vietējie apstākļi, kristiešiem jārīkojas tā, lai saglabātu tīru sirdsapziņu. (Rom. 14:1—6.) Viņi nedrīkst darīt neko pretlikumīgu. (Rom. 13:1—7.) Viņiem ir jāizvairās no jebkā, kas var celt neslavu Jehovam vai kļūt par klupšanas akmeni citiem. (Mat. 6:9; 1. Kor. 10:32.) Viņu lēmumos jāatspoguļojas mīlestībai pret citiem cilvēkiem. (Marka 12:31.)

 Kā draudzes locekļi var parādīt savu prieku, kad tiek paziņots par kāda cilvēka pieņemšanu atpakaļ draudzē?

Lūkas evaņģēlijā, 15. nodaļā, ir lasāma spilgta Jēzus līdzība par kādu vīru, kam pieder ganāmpulks ar simts aitām. Kad viena no tām noklīst, viņš atstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un dodas meklēt pazudušo, ”līdz to atrastu”. Kas notiek tālāk? Jēzus turpināja: ”To atradis, viņš cels to sev uz pleciem un priecāsies. Pārnācis mājās, viņš sasauks savus draugus un kaimiņus un tiem teiks: ”Priecājieties līdz ar mani, jo es esmu atradis savu pazudušo aitu.”” Jēzus nobeidza līdzību šādiem vārdiem: ”Es jums saku, ka tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam grēku nožēla nav vajadzīga.” (Lūk. 15:4—7.)

Kā var redzēt no konteksta, Jēzus šo līdzību stāstīja, lai labotu rakstu mācītāju un farizeju uzskatus. Šie cilvēki nosodīja Jēzu par to, ka viņš pavada laiku kopā ar nodokļu ievācējiem un grēciniekiem. (Lūk. 15:1—3.) Bet Jēzus norādīja, ka debesīs ir prieks, ja kāds grēcinieks nožēlo grēkus. Mēs varam padomāt: ”Tā kā debesīs ir prieks par grēcinieka atgriešanos, vai arī uz zemes nebūtu jāpriecājas, ja kāds ir nožēlojis grēkus, atgriezies un ”staigā taisnus ceļus ar savām kājām”?” (Ebr. 12:13.)

Ja kāds ir pieņemts atpakaļ draudzē, mums ir pamatots iemesls priekam. Protams, viņam būs jāpaliek uzticīgam arī turpmāk, taču viņš jau ir nožēlojis grēkus, lai varētu tikt pieņemts atpakaļ, — un mēs par to priecājamies. Tāpēc, kad draudzes vecākie paziņo, ka kāds cilvēks ir pieņemts atpakaļ draudzē, klātesošie, ja vēlas, var paust prieku ar apstākļiem piemērotiem aplausiem.

Kāds varētu būt iemesls tam, ka Betzatas baseins Jeruzālemē ik pa laikam ”sāka viļņoties”?

Jēzus dzīves laikā daudzi Jeruzālemes iedzīvotāji ticēja, ka tad, kad Betzatas baseina ūdens ”sāk viļņoties”, tas spēj dziedināt. (Jāņa 5:1—7.) Tāpēc pie baseina mēdza pulcēties cilvēki, kam piemita dažādas kaites.

Kā ir secinājuši arheologi, Betzatas baseins bija viens no ebreju rituālās mazgāšanās baseiniem. Izrakumos ir noskaidrojies, ka to veidoja divi baseini, kurus vienu no otra šķīra mūra dambis. Pirmais no tiem būtībā bija ūdens rezervuārs, ar kura palīdzību pietiekamā augstumā tika uzturēts ūdens ­līmenis otrā baseinā, ko izmantoja rituālām peldēm. Kad dambja aizvari tika atvērti, ūdens no pirmā baseina pa kanālu ieplūda otrā baseina dibenā, un tādās reizēs ūdens virsma noteikti saviļņojās.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 4. pants, kurā rakstīts, ka ”laiku pa laikam baseinā nolaidās Kunga eņģelis un sakustināja ūdeni”, nav atrodams nozīmīgākajos senajos grieķu manuskriptos, piemēram, Sinaja kodeksā (Codex Sinaiticus), kas tapis 4. gadsimtā. Jēzus pie Betzatas baseina vienā acumirklī izdziedināja kādu vīru, kas bija slimojis 38 gadus, — šim cilvēkam nemaz nevajadzēja iekāpt baseinā.