Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Jūnijs 2016

Vai jūs ļaujat, lai Jehova jūs veido?

Vai jūs ļaujat, lai Jehova jūs veido?

”Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat manā rokā.” (JER. 18:6.)

DZIESMAS: 60., 22.

1., 2. Kāpēc Dievs Daniēlu uzskatīja par ”visai mīļu vīru”, un kā mēs varam līdzināties Daniēlam?

KAD no savas dzimtenes aizvestie ebreji ieradās Babilonā, viņi redzēja, ka pilsēta ir pilna ar elkiem un tās iedzīvotāji pielūdz ļaunos garus. Bet dievbijīgie ebreji, piemēram, Daniēls un viņa trīs biedri, negribēja, ka viņus veidotu Babilonā valdošais gars. (Dan. 1:6, 8, 12; 3:16—18.) Daniēls un viņa biedri bija apņēmušies kalpot vienīgi Jehovam, un viņi vēlējās, lai viņus veidotu tikai Jehova. Šie ebreji palika uzticīgi patiesajam Dievam. Lai gan Daniēls gandrīz visu mūžu nodzīvoja babiloniešu ļaunajā sabiedrībā, Dieva eņģelis viņu pamatoti varēja saukt par ”visai mīļu vīru”. (Dan. 10:11, 19.)

2 Podnieks, kas vēlas piešķirt mālam kādu īpašu formu, var to iespiest attiecīgās formas veidnē. Jehovas kalpi atzīst, ka Jehova ir Visuma Augstākais valdnieks, kam ir tiesības rīkoties ar tautām kā ar mālu. (Nolasīt Jeremijas 18:6.) Dievam ir tiesības veidot arī ikvienu no mums personiski. Tomēr viņš ciena mūsu gribas brīvību un vēlas, lai mēs viņam pakļautos no laba prāta. Pievērsīsim uzmanību tam, kas mums jādara, lai mēs arī turpmāk būtu Dieva rokās kā mīksts māls, un apskatīsim trīs jautājumus.  1. Kas mums var traucēt ņemt vērā Dieva padomus? 2. Kādas īpašības mums jāattīsta, lai mēs būtu kā mīksts un pakļāvīgs māls? 3. Kā vecāki var apliecināt, ka pakļaujas Dievam, veidojot savos bērnos kristīgas īpašības?

KAS VAR PADARĪT SIRDI NEATSAUCĪGU

3. Kas var padarīt cilvēka sirdi neatsaucīgu? Paskaidrojiet ar piemēru.

3 ”Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” teikts Salamana Pamācību grāmatas 4. nodaļas 23. pantā. No kā mums jāsarga sava sirds? To var apdraudēt lepnība, paradums grēkot un neticība. Ja cilvēks kaut kam no tā padodas, viņš var kļūt nepaklausīgs un dumpīgs. (Dan. 5:1, 20; Ebr. 3:13, 18, 19.) Jūdejas ķēniņš Usija bija viens no tiem cilvēkiem, kuru rīcībā spilgti izpaudās lepnība. (Nolasīt 2. Laiku 26:3—5, 16—21.) Sākotnēji Usija ”darīja to, kas bija taisns tā Kunga acīs,” un ”turējās pie Dieva”. Bet, ”kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs”, lai gan viņa varenību bija nodrošinājis Dievs. Viņš pat gribēja nest Dievam templī kvēpināmo upuri, kaut arī šo godpilno pienākumu drīkstēja veikt tikai priesteri, kas bija Ārona pēcnācēji. Kad priesteri mēģināja Usiju apturēt, lepnais ķēniņš aizsvilās dusmās. Kas notika pēc tam? Dievs viņu pazemoja, un Usija bija spitālīgs līdz pat savai nāves dienai. (Sal. Pam. 16:18.)

4., 5. Kas varētu notikt, ja mūsos iesakņotos lepnība? Miniet piemēru.

4 Ja mēs pieļautu, ka mūsos iesakņojas lepnība, arī ar mums varētu notikt, ka mēs būtu ”par sevi augstākās domās, kā pienākas būt,” un varbūt pat noraidītu uz Bībeli balstītu padomu. (Rom. 12:3; Sal. Pam. 29:1.) Lūk, ko pieredzēja kāds draudzes vecākais, vārdā Džims. Reiz viņš nepiekrita pārējo vecāko viedoklim kādā jautājumā, kas bija saistīts ar draudzi. Džims stāstīja: ”Es pateicu brāļiem, ka viņiem trūkst mīlestības, un aizgāju no vecāko sapulces.” Apmēram pēc pusgada Džims pārcēlās uz citu draudzi, bet tur viņu neiecēla par vecāko. Džims teica: ”Tas mani satrieca. Mans paštaisnums ņēma virsroku, un es pārstāju kontaktēties ar draudzi.” Veselus desmit gadus Džims garīgā ziņā bija neaktīvs. ”Bija aizskarts mans pašlepnums, un es notikušajā sāku vainot Jehovu. Gadu gaitā brāļi vairākas reizes mani apciemoja un centās man sniegt garīgu palīdzību, bet es neatsaucos uz viņu pūlēm,” viņš atzina.

5 Šis gadījums ilustrē, kā lepnības dēļ mēs varam sākt attaisnot savu rīcību un kļūt par tādiem, kas nepadodas veidošanai. (Jer. 17:9.) ”Man šķita, ka citiem nav taisnība, un es nevarēju tikt tam pāri,” sacīja Džims. Vai jūs kādreiz ir pārņēmis aizvainojums cita kristieša rīcības dēļ vai arī tāpēc, ka zaudējāt iespēju pildīt noteiktus pienākumus draudzē? Kā jūs rīkojāties tālāk? Vai jūsu izturēšanās liecināja par lepnību? Vai arī jūs par svarīgāku uzskatījāt labas attiecības ar citiem kristiešiem un uzticību Jehovam? (Nolasīt Psalmu 119:165; Kolosiešiem 3:13.)

6. Kas varētu notikt, ja mēs sāktu grēkot?

6 Cilvēks vairs neatsauktos uz Dieva padomiem arī tad, ja viņš būtu pasācis grēkot un, iespējams, pat slēptu nodarīto. Tādā gadījumā viņam būtu arvien vieglāk iet grēka pavadā. Kāds brālis atzina, ka viņa grēki ar laiku viņu vairs nemaz neuztrauca. (Sal. Māc. 8:11.) Kāds cits brālis, kas bija sācis skatīties pornogrāfiju, vēlāk teica: ”Es pamanīju, ka kļūstu aizvien kritiskāks pret draudzes vecākajiem.” Viņa nosodāmais paradums grāva viņa attiecības ar Jehovu. Pēc kāda laika citi uzzināja par viņa paradumu un viņš saņēma tik ļoti nepieciešamo palīdzību. Bez šaubām, neviens no mums nav pilnīgs. Taču, ja mēs sākam kritizēt vecākos vai attaisnojam savu nepareizo rīcību, nevis lūdzam Dievam piedošanu un meklējam palīdzību, mūsu sirds droši vien ir sākusi nocietināties.

7., 8. a) Kā notikumi ar senajiem izraēliešiem liecina, ka sirdi var nocietināt neticība? b) Ko mēs no tā mācāmies?

 7 Bet par to, kā sirdi var nocietināt neticība, liecina notikumi ar izraēliešiem, kurus Jehova izveda no Ēģiptes. Izraēlieši redzēja, kā Dievs viņu labā veic daudz brīnumu, no kuriem daži bija patiesi iespaidīgi. Bet, kad viņi tuvojās Apsolītajai zemei, izrādījās, ka viņiem trūkst ticības. Izraēlieši nevis paļāvās uz Jehovu, bet gan padevās bailēm un sāka kurnēt pret Mozu. Viņi pat gribēja atgriezties Ēģiptē, kur bija atradušies verdzībā! Jehovu tas dziļi sāpināja. ”Cik ilgi šī tauta nicinādama Mani atmetīs?” viņš vaicāja. (4. Moz. 14:1—4, 11; Ps. 78:40, 41.) Tā kā šai izraēliešu paaudzei sirds bija nocietinājusies un viņiem trūka ticības, viņi gāja bojā tuksnesī.

8 Savukārt mēs atrodamies uz jaunās pasaules sliekšņa, un tagad tiek pārbaudīta mūsu ticība. Mums būtu jāpārliecinās, vai tā ir pietiekami stipra. Piemēram, mēs varētu pārdomāt, kāda ir mūsu attieksme pret Jēzus vārdiem, kas rakstīti Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 33. pantā. Lūk, daži jautājumi, ko varam apsvērt: ”Vai manos uzskatos un lēmumos atspoguļojas, ka es patiešām ticu šiem Jēzus vārdiem? Vai es būtu ar mieru izlaist sapulces vai mazāk sludināt, lai vairāk nopelnītu? Kā es rīkošos tādā gadījumā, ja darbs no manis prasīs aizvien vairāk laika un spēka? Vai es pieļaušu, ka mani veido pasaule un ka es varbūt pat pārstāju kalpot Jehovam?”

9. Kāpēc mums regulāri jāpārbauda, ”vai esam ticībā”, un kā to var darīt?

9 Sirds var pamazām nocietināties arī tad, ja Jehovas kalps dažās jomās ne visai vēlas ņemt vērā Bībeles normas, piemēram, tādās jomās kā draugu vai izklaides izvēle vai arī kontaktēšanās ar tiem, kas izslēgti no draudzes. Mums būtu jāpadomā, vai arī mūsos nesāk parādīties šāda attieksme pret Bībeles normām. Ja tā ir, mums nekavējoties jāizvērtē sava ticība. ”Pārbaudiet, vai esat ticībā, pārliecinieties, kādi jūs esat,” ir aicināts Bībelē. (2. Kor. 13:5.) Mums ir jābūt godīgiem pret sevi un regulāri jāpārbauda sava domāšana, balstoties uz Bībeli.

VIENMĒR CENTĪSIMIES BŪT KĀ PADEVĪGS MĀLS

10. Kas mums palīdz būt kā mīkstam mālam Jehovas rokās?

10 Lai mēs varētu līdzināties mīkstam mālam, Dievs mums ir sagādājis daudz ko labu, piemēram, Bībeli, kristiešu draudzi un iespēju sludināt labo vēsti. Mālu mīkstu padara ūdens, savukārt mums, lai mēs varētu līdzināties padevīgam mālam Jehovas rokās, ik dienu ir jālasa un jāpārdomā Bībele. Jehova no izraēliešu ķēniņiem prasīja, lai viņi ar savu roku pārrakstītu bauslību un katru dienu to lasītu. (5. Moz. 17:18, 19.) Apustuļi apzinājās, ka ir būtiski lasīt un pārdomāt Svētos Rakstus, lai viņi varētu veikt savu kalpošanu. Rakstīdami draudzēm, viņi simtiem reižu citēja Ebreju rakstus, kā arī atsaucās uz tiem, un viņi mudināja cilvēkus, kam viņi sludināja, lasīt un pārdomāt Dieva vārdus. (Ap. d. 17:11.) Arī mūsu laikos Dieva kalpi uzskata, ka ik dienu ir jālasa Bībele un lūgšanās jāpārdomā izlasītais. (1. Tim. 4:15.) Ja mēs tā darām, mums ir vieglāk saglabāt pazemību Jehovas priekšā un līdzināties mīkstam mālam viņa rokās.

Izmantosim visu, ko Dievs mums ir dāvājis, lai mēs viņa rokās būtu kā padevīgs māls (Sk. 10.—13. rindkopu)

11., 12. Kā Jehova ar kristiešu draudzes palīdzību ikvienu no mums var veidot tā, kā tas ir nepieciešams? Paskaidrojiet ar piemēru.

11 Ar kristiešu draudzes palīdzību Jehova ikvienu no mums var veidot tā, kā tas ir nepieciešams. Iepriekšminētais Džims kļuva atsaucīgāks, kad par viņu personīgi sāka interesēties kāds draudzes vecākais. ”Viņš ne reizi nevainoja mani tajā, ka es biju attālinājies no draudzes, un nekad man neko nepārmeta,” atcerējās Džims. ”Viņš vienmēr bija  pozitīvi noskaņots un no sirds vēlējās man palīdzēt.” Pēc kādiem trim mēnešiem vecākais uzaicināja Džimu uz draudzes sapulci. Par tālāko Džims stāstīja: ”Draudzes locekļi mani sirsnīgi sagaidīja, un viņu mīlestība bija tā, kas mani pamudināja mainīt savu viedokli. Es sāku saprast, ka manas izjūtas nav pats galvenais. Ar draudzes locekļu un manas dārgās sievas palīdzību (viņa vienmēr bija palikusi garīgi stipra) es pamazām atguvu savu garīgumu. Lielu uzmundrinājumu man sniedza arī 1992. gada 15. novembra Sargtornī publicētie raksti ”Jehova nav vainojams” un ”Kalposim Jehovam uzticīgi”.” [1]

12 Vēlāk Džimu atkal iecēla par draudzes vecāko, un kopš tā laika viņš ir palīdzējis citiem brāļiem pārvarēt līdzīgas grūtības un atjaunot labas attiecības ar Jehovu. ”Es biju domājis, ka man ir ciešas attiecības ar Jehovu,” Džims teica, ”bet tā nebija. Man ir žēl, ka es ļāvu lepnībai aizmiglot manu skatienu un vairs nesapratu, kas ir svarīgākais, un pārāk pievērsu uzmanību citu cilvēku kļūdām.” (1. Kor. 10:12.)

13. Kādas īpašības mēs varam attīstīt, sludinot labo vēsti, un kā tas nāk par labu gan mums pašiem, gan cilvēkiem, kuriem sludinām?

13 Kā Dievs mūs veido, kad mēs piedalāmies sludināšanā? Stāstot citiem labo vēsti, mēs attīstām sevī pazemību un Dieva svētā gara augļus. (Gal. 5:22, 23.) Mēs noteikti esam pamanījuši, ka sludināšanā mums ir izdevies uzlabot savu personību. Turklāt, ja izpaužam īpašības, kādas piemīt Kristum, cilvēki labprātāk ieklausās vēstī, ko sludinām. Par to liecina kāds gadījums Austrālijā. Divi sludinātāji ar cieņu uzklausīja sievieti, kas ar viņiem runāja ļoti nelaipni. Vēlāk šī sieviete nožēloja, kā viņa bija runājusi ar sludinātājiem, un uzrakstīja vēstuli Jehovas liecinieku filiālei. Vēstulē bija lasāmi šādi vārdi: ”Es vēlos atvainoties tiem diviem ļoti pacietīgajiem  un pazemīgajiem cilvēkiem par savu paštaisno un necienīgo izturēšanos. No manas puses nebija gudri tā aizraidīt prom Dieva vārdu sludinātājus.” Vai šī sieviete būtu uzrakstījusi tādu vēstuli, ja sludinātāji būtu kaut mazliet sadusmojušies par viņas asajiem vārdiem? Visticamāk, nē. Kā redzam, mūsu sludināšana nāk par labu gan mums pašiem, gan cilvēkiem, kuriem sludinām.

PAKĻAUJIETIES DIEVAM, VEIDOJOT SAVOS BĒRNOS KRISTĪGAS ĪPAŠĪBAS

14. Kas vecākiem jādara, ja viņi vēlas savos bērnos sekmīgi veidot kristīgas īpašības?

14 Mazi bērni lielākoties ir zinātkāri un pēc dabas pazemīgi. (Mat. 18:1—4.) Tāpēc vecāki rīkojas gudri, ja cenšas bērnu prātā un sirdī jau no mazotnes iedēstīt Bībeles patiesību un panākt, lai viņi to iemīl. (2. Tim. 3:14, 15.) Tomēr, lai vecākiem tas izdotos, pirmām kārtām viņiem pašiem ir jāmīl patiesība un jādara viss, lai patiesība būtu viņu dzīvesveids. Tad bērni ne vien dzird Bībeles patiesību, bet arī redz, ko nozīmē dzīvot saskaņā ar to. Turklāt bērni mācās saprast, ka vecāku sniegtā audzināšana ir viņu mīlestības izpausme, kas savukārt atspoguļo Jehovas mīlestību.

15., 16. Kā vecāki var parādīt, ka viņi paļaujas uz Dievu, ja viņu bērns ir izslēgts no draudzes?

15 Daži bērni, ko audzinājuši kristīgi vecāki, vēlāk tomēr atstāj patiesību vai arī tiek izslēgti no draudzes — ģimenei par lielām sirdssāpēm. ”Kad manu brāli izslēdza, es jutos tā, it kā viņš būtu nomiris. Tas bija neizturami sāpīgi!” atcerējās kāda kristiete, kas dzīvo Dienvidāfrikā. Bet ko viņa un viņas vecāki darīja? Viņi sekoja Bībelē lasāmajiem norādījumiem. (Nolasīt 1. Korintiešiem 5:11, 13.) ”Mēs apņēmāmies ņemt vērā to, kas rakstīts Bībelē,” vecāki stāstīja, ”jo apzinājāmies, ka paklausība Dievam šajā situācijā nodrošinās vislabāko iznākumu. Mēs sapratām, ka izslēgšana no draudzes ir veids, kā Jehova audzina un pārmāca. Mēs bijām pārliecināti, ka Jehova to dara aiz mīlestības un pārmācība nekad nebūs bargāka, kā ir nepieciešams. Tāpēc mēs ar dēlu kontaktējāmies tikai tad, kad bija absolūti nepieciešams kārtot kādas darīšanas.”

16 Ko par to domāja dēls? ”Es zināju, ka tuvinieki mani neienīst, un sapratu, ka viņi paklausa Jehovam un viņa organizācijai,” viņš teica un piebilda: ”Kad tu esi spiests lūgt Jehovam palīdzību un piedošanu, tu aptver, cik ļoti viņš tev ir vajadzīgs.” Var tikai iztēloties, cik lielu prieku izjuta ģimene, kad šis puisis tika pieņemts atpakaļ draudzē. Mēs varam nešaubīties — ja mēs visos savos ceļos domāsim par to, kas patīk Dievam, mūsu rīcībai vienmēr būs vislabākais iespējamais iznākums. (Sal. Pam. 3:5, 6; 28:26.)

17. Kāpēc mums it visā ir jāpakļaujas Jehovam, un ko mēs no tā gūsim?

17 Jesaja pravietoja, ka Babilonas trimdas beigu laikā ebreji, kas nožēlos grēkus, atzīs: ”Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, un tu esi podnieks, mēs visi esam tavu roku darbs!” Jesaja paredzēja, ka tad, kad viņi to sapratīs, viņi lūgs Dievam: ”Ne uz visiem laikiem piemini vainu, jel uzlūko — mēs visi esam tava tauta!” (Jes. 64:8, 9, LB-2012.) [2] Ja mēs tikpat pazemīgi pakļausimies Jehovam un apliecināsim to ar visu savu dzīvi, mēs būsim Jehovam dārgi, tāpat kā viņam ļoti mīļš bija pravietis Daniēls. Turklāt Jehova mūs turpinās veidot ar Bībeles, sava gara un organizācijas starpniecību, un pienāks laiks, kad mēs varēsim būt nevainojami ”Dieva bērni”! (Rom. 8:21.)

^ [1] (11. rindkopa.) Žurnāla numurs pieejams angļu, krievu un citās valodās.

^ [2] (17. rindkopa.) Bībeles 1965. gada izdevumā tas ir 8. un 9. pants, bet 2012. gada izdevumā — 7. un 8. pants.