”Es paceļu savas acis uz Tevi, Tu, kas sēdi Savā goda krēslā debesīs!” (PS. 123:1.)

DZIESMAS: 143., 124.

1., 2. Ko nozīmē nenovērst acis no Jehovas?

MŪSU dienas Bībelē ir sauktas par ”īpaši grūtiem laikiem”. (2. Tim. 3:1.) Jo tuvāk nāk brīdis, kad Jehova iznīcinās šo ļauno pasauli un nodibinās uz zemes patiesu mieru, jo grūtāki kļūs apstākļi. Tāpēc mums katram ir svarīgi pārdomāt: pie kā es vēršos pēc palīdzības un vadības? Visticamāk, mēs nekavējoties teiktu, ka pie Jehovas, un tā ir pati labākā atbilde.

2 Mūsu skatienam jābūt vērstam uz Jehovu. Bet ko tas sevī ietver, un ko mēs varam darīt, lai, pieredzot dažādas grūtības, mūsu acis nenovērstos no viņa? Pirms daudziem gadsimtiem psalmu sacerētājs atzina, ka tad, kad mums ir vajadzīga palīdzība, ir svarīgi, lai mūsu skatiens būtu vērsts uz Jehovu. (Nolasīt Psalmu 123:1—4.) To, kā mēs raugāmies uz Jehovu, viņš salīdzināja ar to, kā kalps raugās uz savu kungu. Kas ar to bija domāts? Kalps raugās uz savu kungu ne tikai tad, kad viņam ir nepieciešams ēdiens un aizsardzība. Viņam pastāvīgi jāraugās uz savu kungu, lai saprastu, kādas ir tā vēlmes, un spētu tās izpildīt. Līdzīgi arī  mums katru dienu ir jāiedziļinās Bībelē, lai saprastu, ko Jehova no mums gaida, un spētu sekot viņa vadībai. Tikai tad mēs varēsim nešaubīgi paļauties, ka Jehova mums grūtā brīdī palīdzēs. (Efes. 5:17.)

3. Kādu iemeslu dēļ mēs varētu novērst savu skatienu no Jehovas?

3 Lai gan mēs zinām, ka mums pastāvīgi jāraugās uz Jehovu, reizēm mūsu uzmanība var tikt novērsta. Tieši tā bija noticis ar Martu, tuvu Jēzus līdzgaitnieci. Kādā brīdī viņa bija tik ļoti ”aizņemta ar daudziem darbiem”, ka novērsa savu uzmanību no svarīgākā. (Lūk. 10:40—42.) Ja tas varēja notikt ar tādu uzticīgu Jehovas kalponi, turklāt tad, kad viņai blakus bija Jēzus, mums nebūtu jābrīnās, ka tas varētu notikt arī ar mums. Bet kādu iemeslu dēļ mēs varētu novērst savu skatienu no Jehovas? Šajā rakstā mēs pievērsīsim uzmanību tam, kā citu cilvēku rīcība varētu novērst mūsu uzmanību no tā, kas ir galvenais. Mēs arī uzzināsim, ko mēs varam darīt, lai mūsu skatiens vienmēr būtu vērsts uz Jehovu.

DIEVBIJĪGS CILVĒKS ZAUDĒ ĪPAŠU IESPĒJU

4. Kāpēc fakts, ka Mozus neiegāja Apsolītajā zemē, varētu likties pārsteidzošs?

4 Mozus, bez šaubām, meklēja Jehovas vadību. Bībelē teikts, ka viņš ”palika nelokāms, it kā redzētu to, kurš ir neredzams”. (Nolasīt Ebrejiem 11:24—27.) Tajā arī rakstīts, ka ”tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā”. (5. Moz. 34:10.) Tomēr, lai arī Mozum bija tik tuvas attiecības ar Jehovu, viņš zaudēja iespēju ieiet Apsolītajā zemē. (4. Moz. 20:12.) Kāpēc tā notika?

5.—7. Kas notika neilgi pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes, un kā rīkojās Mozus?

5 Nepilnus divus mēnešus pēc izraēliešu iziešanas no Ēģiptes — vēl pirms viņi bija nonākuši līdz Sinaja kalnam — radās kāda nopietna problēma. Tauta sāka žēloties par ūdens trūkumu. Viņi kurnēja pret Mozu, un situācija kļuva tik nokaitēta, ka Mozus vērsās pie Jehovas, izsaukdamies: ”Ko lai es daru ar šiem ļaudīm? Daudz netrūkst, ka tie mani nomētās akmeņiem.” (2. Moz. 17:4.) Jehova deva Mozum skaidrus norādījumus. Viņš lika, lai Mozus paņem savu nūju un sit ar to klinti Horebā, tad no tās izplūstu ūdens. Bībelē mēs varam lasīt: ”Mozus tā darīja Israēla vecaju acu priekšā.” Kad ūdens iztecēja, izraēlieši varēja pilnībā remdēt savas slāpes, un problēma bija atrisināta. (2. Moz. 17:5, 6.)

6 Bībelē teikts, ka Mozus ”tās vietas vārdu nosauca: Masa un Meriba, tāpēc ka Israēla bērni bija strīdējušies un bija kārdinājuši To Kungu, sacīdami: ”Vai Tas Kungs ir mūsu vidū vai nav?”” (2. Moz. 17:7.) Tie bija piemēroti nosaukumi, jo tie nozīmē ”pārbaudījums” un ”nesaskaņas” vai ”strīds”.

7 Ko Jehova domāja par to, kas notika Meribā? Viņš uzskatīja, ka izraēlieši bija sacēlušies pret viņu pašu un viņa varu, nevis tikai pret Mozu. (Nolasīt Psalmu 95:8, 9.) Ir pilnīgi skaidrs, ka izraēlieši bija rīkojušies nepareizi. Savukārt Mozus šajā reizē bija rīkojies pareizi — viņš vērsa savu skatienu uz Jehovu un precīzi sekoja viņa norādījumiem.

8. Kas notika, kad izraēliešu 40 gadu ilgā klejošana pa tuksnesi tuvojās beigām?

8 Bet kas notika kādā līdzīgā situācijā aptuveni 40 gadus vēlāk, kad izraēliešu klejošana pa tuksnesi tuvojās  beigām? Viņi nonāca kādā vietā netālu no Kadešas, kas atradās pie Apsolītās zemes robežām. Arī šī vieta tika nosaukta par Meribu. * Izraēlieši atkal sūdzējās par ūdens trūkumu. (4. Moz. 20:1—5.) Taču šoreiz Mozus pieļāva nopietnu kļūdu.

9. Kādus norādījumus Mozus saņēma, bet kā viņš rīkojās? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

9 Kā Mozus rīkojās, kad tauta sacēlās? Viņš atkal vērsās pie Jehovas pēc vadības. Taču šoreiz Jehova viņam nelika sist klinti. Mozum bija jāņem sava nūja, jāsapulcina pie klints tauta un tad jārunā uz klinti. (4. Moz. 20:6—8.) Tomēr Mozus nerunāja ar klinti. Viņš bija tik dusmīgs, ka, pacēlis balsi, vērsās pie tautas: ”Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” Tad viņš sita klinti, turklāt nevis tikai vienu, bet divas reizes. (4. Moz. 20:10, 11.)

10. Kā Jehova reaģēja uz Mozus rīcību?

10 Jehova uz Mozu ļoti sadusmojās. (5. Moz. 1:37; 3:26.) Kāpēc Jehova tā reaģēja? Tam varēja būt vairāki iemesli. Viens no tiem varēja būt tas, ka Mozus nerīkojās saskaņā ar šajā reizē dotajiem norādījumiem.

11. Kā tas, ka Mozus sita pa klinti, varēja mazināt izraēliešu pārliecību, ka notikušais bija brīnums?

11 Jehovas dusmām varēja būt vēl kāds iemesls. Klintis, kas atrodas vietā, kur bija pirmā Meriba, ir no cieta granīta. Lai cik stipri kāds sistu granītu, neviens negaidītu, ka no tā iztecēs ūdens. Taču klintis, kas atrodas tur, kur ir otrā Meriba, ir pavisam citādas. Visbiežāk tās ir no kaļķakmens, kas ir daudz mīkstāks materiāls par granītu. Kaļķakmens porainās struktūras dēļ tajā bieži veidojas pazemes ūdens krājumi. Izsitot klintī caurumu, ir iespējams tikt pie šī ūdens. Vai varēja būt, ka, divas reizes uzsitot pa šādu porainu klinti, Mozus radīja iespaidu, ka ūdens tika sagādāts dabiskā veidā, nevis ar Jehovas palīdzību? Vai tas, ka Mozus sita pa klinti, nevis runāja ar to, mazināja ticamību tam, ka notikušais bija brīnums? * Mēs to skaidri nezinām.

MOZUS DUMPĪGĀ RĪCĪBA

12. Kāda vēl iemesla dēļ Jehova varēja būt dusmīgs uz Mozu un Āronu?

12 Pastāv vēl kāds iespējams iemesls, kāpēc Jehova sadusmojās uz Mozu, kā arī uz Āronu. Pievērsiet uzmanību tam, ko Mozus bija sacījis tautai: ”Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” Sakot ”mēs”, Mozus, visticamāk, domāja sevi un Āronu. Šādi viņš parādīja lielu necieņu pret Jehovu, kas bija patiesais brīnuma veicējs. Šī doma izriet no 106. psalma 32. un 33. panta. Tur teikts: ”Ļaudis Viņu apkaitināja pie strīdus ūdens, un Mozum bija jāpiedzīvo viņu dēļ ļaunums, jo viņi, pretodamies Viņa Garam, sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām.” * (4. Moz. 27:14.) Ir skaidrs, ka Mozus nedeva Jehovam  godu, kāds tam pienācās. Jehova Mozum un Āronam sacīja: ”Jūs dumpojāt pret mani pie Merības ūdeņiem!” (4. Moz. 20:24, LB-2012.) Tas bija ļoti nopietns pārkāpums.

13. Kāpēc var teikt, ka spriedums, ko Jehova izteica Mozum, bija samērīgs un godīgs?

13 Mozum un Āronam Jehovas priekšā bija lielāka atbildība nekā citiem izraēliešiem, jo viņi bija tautas vadītāji. (Lūk. 12:48.) Iepriekš tautas dumpīguma dēļ Jehova nebija ļāvis ieiet Apsolītajā zemē veselai izraēliešu paaudzei. (4. Moz. 14:26—30, 34.) Tāpēc tas bija gan pareizi, gan godīgi, ka Jehova piemēroja Mozum tādu pašu sodu viņa dumpīgās rīcības dēļ. Tāpat kā pārējiem dumpiniekiem, Mozum tika liegts ieiet Apsolītajā zemē.

PROBLĒMAS CĒLONIS

14., 15. Kas Mozu pamudināja uz dumpīgu rīcību?

14 Kas Mozu pamudināja uz šādu dumpīgu rīcību? Pievērsīsim vēlreiz uzmanību vārdiem, kas lasāmi 106. psalma 32. un 33. pantā: ”Ļaudis Viņu apkaitināja pie strīdus ūdens, un Mozum bija jāpiedzīvo viņu dēļ ļaunums, jo viņi.. sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām.” Lai gan izraēlieši bija sacēlušies pret Jehovu, sarūgtināts un sadusmots par to kļuva Mozus. Viņš rīkojās nesavaldīgi un runāja, nepadomājis par sekām.

15 Mozus pieļāva, ka citu cilvēku rīcība novērš viņa skatienu no Jehovas. Pirmajā reizē, kad ļaudis sacēlās pret Jehovu, Mozus bija rīkojies pareizi. (2. Moz. 7:6.) Taču ir ļoti iespējams, ka, gadiem ilgi saskāries ar izraēliešu dumpīgo attieksmi, viņš jutās noguris un vīlies. Vai varētu būt, ka Mozus galveno uzmanību pievērsa savām sajūtām, nevis tam, kā pagodināt Jehovu?

16. Kāpēc mums būtu jāpārdomā tas, kas notika ar Mozu?

16 Ja reiz tāds uzticīgs Jehovas pravietis kā Mozus pieļāva, ka viņa skatiens tiek novērsts no Jehovas, un paklupa, ir skaidrs, ka tas var notikt arī ar mums. Līdzīgi kā Mozus bija pavisam tuvu tam, lai ieietu Apsolītajā zemē, arī mēs esam tuvu tam, lai, tēlaini runājot, ieietu Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē. (2. Pēt. 3:13.) Neviens no mums nevēlas zaudēt šo lielisko iespēju. Lai tā nenotiktu, mums ir jāturpina raudzīties uz Jehovu un vienmēr jācenšas pildīt viņa gribu. (1. Jāņa 2:17.) Ko mēs varam mācīties no Mozus pieļautās kļūdas?

NEĻAUSIM CITU RĪCĪBAI NOVĒRST MŪSU SKATIENU NO JEHOVAS

17. Kas mums var palīdzēt neļauties dusmām?

17 Neļausim sevi pārņemt dusmām. Pat tad, ja mums ilgu laiku ir jāpieredz vienas un tās pašas problēmas, ”nenolaidīsim rokas, darot labu, jo noteiktā laikā mēs pļausim, ja nepagursim”. (Gal. 6:9; 2. Tes. 3:13.) Vai, atkārtoti saskaroties ar situācijām, kurās tiek pārbaudīta mūsu pacietība vai kurās rodas nesaskaņas, mēs savaldām savas emocijas un apdomājam savus vārdus? (Sal. Pam. 10:19; 17:27; Mat. 5:22.) Pieredzot sliktu izturēšanos, mums ir ”jāļauj izpausties Dieva dusmām”. (Nolasīt Romiešiem 12:17—21.) Ko tas nozīmē? Mums ir nevis jāļaujas negatīvām emocijām, bet pacietīgi jāgaida, kad Jehova rīkosies. Ja mēs paši censtos atriebties, nevis gaidītu uz Jehovu, mēs parādītu viņam necieņu.

18. Kas mums būtu jāpatur prātā, ja ir runa par sekošanu norādījumiem?

 18 Rīkosimies saskaņā ar jaunākajiem norādījumiem. Vai mēs uzticīgi sekojam jaunākajiem norādījumiem, ko Jehova mums ir sagādājis? Nebūtu pareizi paļauties tikai uz savu pieredzi un vienkārši rīkoties tā, kā esam paraduši. Mums būtu nevilcinoties jāseko visiem jaunākajiem norādījumiem, ko Jehova sagādā ar savas organizācijas starpniecību. (Ebr. 13:17.) Mums arī būtu jāuzmanās, lai mēs ”netiektos pāri tam, kas rakstīts”. (1. Kor. 4:6.) Šādi rīkojoties, mēs paturēsim savu skatienu vērstu uz Jehovu.

Ko mēs varam mācīties no tā, kā Mozus reaģēja uz citu kļūdām? (Sk. 19. rindkopu)

19. Kā mēs varam neļaut citu kļūdām iedragāt mūsu attiecības ar Jehovu?

19 Neļausim citu kļūdām iedragāt mūsu attiecības ar Jehovu. Ja vērsīsim skatienu uz Jehovu, mēs nepieļausim, ka citu cilvēku rīcības dēļ mēs kļūtu sarūgtināti un dusmīgi vai arī sabojātu savas attiecības ar Jehovu. Tas ir īpaši būtiski, ja mums, tāpat kā Mozum, Dieva organizācijā ir uzticēti kādi atbildīgi pienākumi. Ir skaidrs, ka ikvienam no mums ir svarīgi ”pūlēties savas glābšanas labā ar bijību un trīsām”. (Filip. 2:12.) Tomēr, jo lielāka atbildība mums ir uzticēta, jo vairāk Jehova no mums prasa. (Lūk. 12:48.) Taču, ja mēs no sirds mīlam Jehovu, nekas mums nekļūs par klupšanas akmeni un nespēs mūs šķirt no viņa mīlestības. (Ps. 119:165; Rom. 8:37—39.)

20. Kā mums jārīkojas?

20 Mēs dzīvojam grūtos laikos, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai mūsu skatiens būtu pastāvīgi vērsts uz Jehovu, ”kas sēd Savā goda krēslā debesīs”, jo tad mēs varēsim saprast, kāda ir viņa griba. Nekad neļausim citu kļūdām vājināt mūsu draudzību ar Jehovu. Notikumi Mozus dzīvē uzsver, cik būtiski ir to nepieļaut. Tāpēc nereaģēsim uz citu nepilnībām saasināti un pastāvīgi vērsīsim savu skatienu ”uz To Kungu, mūsu Dievu, kamēr Viņš apžēlosies par mums”. (Ps. 123:1, 2.)

^ 8. rk. Šī nebija tā pati Meriba, kas atradās pie Refidimas. Runājot par šīs Meribas atrašanās vietu, tiek minēta Kadeša, nevis Masa. Abas šīs vietas ir nosauktas par Meribu tur notikušo nesaskaņu dēļ. (Sk. karti Bībeles Jaunās pasaules tulkojuma pielikumā B3 (angļu val.).)

^ 11. rk. Bībeles arheoloģijas speciālists Džons Beks par šo aprakstu sacīja: ”Saskaņā ar ebreju tradīciju, dumpinieki kritizēja Mozu, sakot: ”Mozus zina šīs konkrētās klints īpašības! Ja viņš grib pierādīt savas brīnumainās spējas, lai viņš liek iztecēt ūdenim no citas klints.”” Tā, protams, ir tikai tradīcija.

^ 12. rk. Sk. ”Lasītāju jautājumus” 1987. gada 15. oktobra Sargtornī (angļu val.).