Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Jūlijs 2017

Lasītāju jautājumi

Lasītāju jautājumi

Vai būtu pareizi, ja kristietim piederētu šaujamierocis, piemēram, pistole vai šautene, kas iegādāts ar mērķi aizsargāties no citiem cilvēkiem?

Lai rūpētos par savu drošību, kristieši var veikt saprātīgus piesardzības pasākumus, taču, to darot, viņiem jāievēro Bībeles principi. Saskaņā ar tiem, nav pareizi izmantot šaujamieročus, piemēram, pistoles vai šautenes, lai aizsargātos no citiem cilvēkiem. Lūk, kas mums ir jāņem vērā:

Jehova uzskata dzīvību, it sevišķi cilvēka dzīvību, par svētu. Dāvids kādā no saviem psalmiem par Jehovu teica: ”Pie Tevis ir dzīvības avots.” (Ps. 36:10.) Tātad, ja kristietis izlemj veikt drošības pasākumus sevis vai sava īpašuma aizsardzībai, viņam jādara viss iespējamais, lai neizraisītu neviena cilvēka bojāeju un viņš nekļūtu vainīgs asinsizliešanā. (5. Moz. 22:8; Ps. 51:16.)

Tiesa, cilvēks — vai nu tīšām, vai netīšām — var atņemt otram dzīvību, izmantojot visdažādākos priekšmetus, tomēr šaujamieroču izmantošana šādu iespēju krietni vien palielina. * Turklāt, ja uzbrucējs, kas, iespējams, jau tāpat nervozē, ierauga sava upura rokās šaujamieroci, situācija, visticamāk, kļūs nekontrolējama un kāds var tikt nogalināts.

Kad naktī pirms savas nāves Jēzus deva mācekļiem norādījumu paņemt zobenus, viņš to neteica, lai mudinātu mācekļus izmantot zobenus pašaizsardzībai. (Lūk. 22:36, 38.) Zobeni bija vajadzīgi, lai Jēzus varētu mācekļiem paskaidrot, ka nav pareizi ķerties pie vardarbības pat tad, ja pret viņiem vēršas bruņoti  uzbrucēji. (Lūk. 22:52.) Kad Pēteris vienu no šiem zobeniem pacēla pret augstā priestera kalpu, Jēzus viņam sacīja: ”Liec zobenu atpakaļ vietā.” Jēzus to paskaidroja, minēdams svarīgu pamatpatiesību, ko viņa sekotāji ņem vērā arī mūsdienās: ”Visi, kas ņem zobenu, no zobena arī ies bojā.” (Mat. 26:51, 52.)

Dieva kalpi ”pārkaļ zobenus lemešos un savu šķēpu galus par vīna dārznieku potes nažiem”. (Mih. 4:3.) Patiesie kristieši ir pazīstami ar savu miermīlību. Viņi vienmēr rīkojas saskaņā ar apustuļa Pāvila aicinājumu: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu.. Ja iespējams, cik vien tas ir atkarīgs no jums, saglabājiet mieru ar visiem cilvēkiem.” (Rom. 12:17, 18.) Lai gan savās sludinātāja gaitās Pāvils bieži vien nonāca briesmās, to vidū ”briesmās laupītāju dēļ”, viņš vadījās pēc tiem pašiem principiem, ko mācīja citiem, un nepārkāpa Bībeles norādījumus pat tad, kad bija apdraudēta viņa dzīvība. (2. Kor. 11:26.) Viņš paļāvās uz Dievu un vadījās pēc viņa Rakstos ietvertās gudrības, kas ir ”labāka nekā kara ieroči”. (Sal. Māc. 9:18.)

Kristieši dzīvību vērtē daudz augstāk par mantu. ”Dzīvība nav atkarīga no tā, kas viņam [cilvēkam] pieder.” (Lūk. 12:15.) Ja kristietis nevar ar laipniem vārdiem pārliecināt bruņotu laupītāju atteikties no sava nodoma, tad ir gudri sekot Jēzus padomam: ”Nestājieties pretī ļaunam cilvēkam.” Tas nozīmē arī, ka mēs esam gatavi atdot jebkādas materiālas vērtības, ko no mums prasa. * (Mat. 5:39, 40; Lūk. 6:29.) Protams, ļoti svarīgi ir lieki nepiesaistīt sev laupītāju uzmanību. Ja mēs neizrādāmies ar mantu un ja kaimiņi mūs pazīst kā miermīlīgus cilvēkus un zina, ka mēs esam Jehovas liecinieki, mazinās iespējamība, ka mums uzbruks vardarbīgi noziedznieki. (1. Jāņa 2:16; Sal. Pam. 18:10.)

Kristieši ciena citu cilvēku sirdsapziņu. (Rom. 14:21.) Ja kļūtu zināms, ka draudzes loceklim pieder ierocis, kas iegādāts ar mērķi aizsargāties no citiem cilvēkiem, iespējams, daži ticības biedri būtu par to sašutuši, un viņiem tas varētu kļūt pat par klupšanas akmeni. Mīlestība mudina kristiešus uzskatīt citu cilvēku intereses par svarīgākām nekā savējās, pat ja tas prasa atteikties no kaut kā tāda, uz ko mums ir likumīgas tiesības. (1. Kor. 10:32, 33; 13:4, 5.)

Kristieši cenšas būt priekšzīmīgi. (2. Kor. 4:2; 1. Pēt. 5:2, 3.) Ja kristietim ir dots uz Bībeli balstīts padoms, bet viņš tomēr patur savā īpašumā ieroci, ko ir iegādājies, lai aizsargātos no citiem cilvēkiem, viņu nevar uzskatīt par priekšzīmīgu Dieva kalpu un viņam nevar uzticēt īpašus uzdevumus kalpošanā. Šis pats princips ir attiecināms arī uz kristieti, kas izlemj neatteikties no ieroča nēsāšanas darba pienākumu pildīšanai, lai gan viņam ir dots uz Bībeli balstīts padoms. Daudz labāk būtu, ja šāds kristietis atrastu citu darbu. *

Gan tas, kā kristietis izvēlas aizsargāt sevi, savu ģimeni un savu īpašumu, gan tas, kādu darbu viņš piekrīt strādāt, ir personisks lēmums. Tomēr ir jāatceras, ka Bībeles principu ievērošana mums nāk par labu, jo tajos izpaužas Dieva gudrība un viņa mīlestība pret mums. Garīgi nobrieduši kristieši augstu vērtē šos principus, tāpēc izvēlas neglabāt ieroci ar mērķi aizsargāties no citiem cilvēkiem. Viņi apzinās, ka patiesu drošību gūst tikai tie, kas paļaujas uz Dievu un dzīvo saskaņā ar Bībeles principiem. (Ps. 97:10; Sal. Pam. 1:33; 2:6, 7.)

Lielā posta laikā kristieši paļausies uz Jehovas aizsardzību, nevis centīsies paši sevi aizsargāt

^ 3. rk. Kristietis drīkst iegādāties šaujamieroci, piemēram, bisi, lai medītu dzīvniekus pārtikai vai aizsargātos no plēsīgiem zvēriem. Taču, kad šādam nolūkam iegādāts ierocis netiek lietots, tas būtu jāglabā izlādētā un, vēlams, izjauktā veidā un tam jāatrodas drošā vietā aiz atslēgas. Valstīs, kur iedzīvotāji nedrīkst iegādāties šaujamieročus vai arī kur to iegādei ir vajadzīgas atļaujas, kristieši pakļaujas šiem likumiem. (Rom. 13:1.)

^ 2. rk. Par to, kā sieviete sevi var aizsargāt pret izvarotājiem, var lasīt rakstā ”Kā izsargāties no izvarošanas”, kas publicēts 1993. gada 8. marta Atmostieties! (angļu val.), un ”Lasītāju jautājumos” 2003. gada 1. februāra Sargtornī.

^ 4. rk. Jautājums par darbu, kas saistīts ar ieroča nēsāšanu, sīkāk ir aplūkots 2005. gada 1. novembra Sargtornī, 31. lpp., un 1983. gada 15. jūlija Sargtornī (angļu val.), 25., 26. lpp.