Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Jūlijs 2016

Eriks un Eimija

Jehovas tauta ir labprātīga Ganā

Jehovas tauta ir labprātīga Ganā

VAI jūs pazīstat kādus, kas ir pārcēlušies uz citu zemi, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem? Kas viņus uz to ir pamudinājis? Kā viņi ir gatavojušies šādam solim? Vai arī jūs varētu to pamēģināt? Protams, vislabākais ir ļaut šiem brāļiem un māsām, kas ir devušies sludināt uz citām zemēm, pašiem pastāstīt par savu pieredzi.

KAS VIŅUS IR MUDINĀJIS PĀRCELTIES?

Kāpēc jūs sākāt domāt par kalpošanu svešā zemē? Māsa no ASV, vārdā Eimija, kurai tagad ir pāri 30 gadiem, stāstīja: ”Es daudzus gadus biju domājusi par kalpošanu kādā citā zemē, bet šis mērķis man likās nesasniedzams.” Kas viņai lika mainīt savu viedokli? ”2004. gadā kāds vīrs un sieva, kas sludināja Belizā, mani uzaicināja pie sevis, lai es vienu mēnesi kalpotu par pionieri kopā ar viņiem. Es pieņēmu šo uzaicinājumu un guvu milzum daudz pozitīvu emociju. Jau pēc gada es pārcēlos kalpot par pionieri uz Ganu.”

Ārons un Stefānija

Pirms dažiem gadiem kāda cita māsa no ASV, vārdā Stefānija, kurai tagad ir nepilni 30 gadi, arī apsvēra savus dzīves apstākļus un domāja: ”Man ir laba veselība, un man nav jāgādā par ģimeni. Es taču varu Jehovas labā darīt daudz vairāk, nekā es daru pašlaik!” Šāda godīga pašpārbaude viņu pamudināja pārcelties uz Ganu, lai darītu vairāk kalpošanā. Pionieri Filips un Ida, laulāts pāris pusmūžā, kas Ganā bija ieradušies no Dānijas, teica, ka viņi vienmēr bija sapņojuši par sludināšanu vietā, kur ir vajadzīga palīdzība. Viņi meklēja dažādas iespējas, kā īstenot savu sapni. ”Kad beidzot šāda iespēja radās, mums bija sajūta, it kā pats Jehova mums teiktu: ”Uz priekšu!”” atcerējās Filips. 2008. gadā viņi pārcēlās uz Ganu un palika tur vairāk nekā trīs gadus.

Bruka un Hanss

 Hanss un Bruka ir precēts pāris, kas dzīvo ASV, un viņiem ir pāri 30 gadiem. 2005. gadā šie pionieri palīdzēja tiem, kas bija cietuši viesuļvētrā Katrīna. Pēc tam viņi pieteicās darbam starptautiskajos būvniecības projektos, bet viņus neuzaicināja. Hanss sacīja: ”Mums palīdzēja kāda runa, ko dzirdējām kongresā. Kā bija minēts šajā runā, ķēniņš Dāvids samierinājās ar to, ka viņam nav ļauts būvēt templi, un tāpēc viņš izvirzīja sev citu mērķi. Mēs sapratām, ka arī mēs varam mainīt savus teokrātiskos mērķus.” (1. Laiku 17:1—4, 11, 12; 22:5—11.) ”Jehova vēlējās, lai mēs klauvētu pie citām durvīm,” piebilda Bruka.

No saviem draugiem, kas kalpo citās zemēs, Hanss un Bruka dzirdēja daudz interesantu gadījumu, un viņi saprata, ka arī vēlas kalpot par pionieriem kādā citā zemē. 2012. gadā viņi aizbrauca uz Ganu un varēja tur palikt četrus mēnešus. Ganā viņi atbalstīja zīmju valodas draudzi. Hansam un Brukai bija jāatgriežas ASV, bet viss, ko viņi pieredzēja Ganā, stiprināja viņu apņemšanos par galveno dzīvē vienmēr uzskatīt Dieva valstību. Vēlāk viņiem bija iespēja piedalīties filiāles celtniecībā Mikronēzijā.

KĀ PAMAZĀM SASNIEGT SAVU MĒRĶI

Kā jūs sagatavojāties kalpošanai svešā zemē? Lūk, ko minēja Stefānija: ”Es lasīju Sargtorņa rakstus, kuros bija runa par kalpošanu tur, kur ir vajadzīga palīdzība. Es runāju par savu vēlēšanos ar draudzes vecākajiem un ar rajona pārraugu un viņa sievu. Bet, galvenais, es bieži pieminēju savu mērķi lūgšanās Jehovam.” * Vēl Stefānija centās dzīvot vienkārši, un tas viņai ļāva atlikt līdzekļus, lai viņa varētu uzturēt sevi, kad kalpos svešā zemē.

Hanss teica: ”Mēs lūdzām, lai Jehova vadītu mūsu izvēli. Savās lūgšanās mēs arī minējām konkrētu datumu,  kad gribējām īstenot savu vēlēšanos.” Viņi uzrakstīja vēstules četrām filiālēm. Atbilde, ko viņi saņēma no Ganas filiāles, viņus rosināja doties uz šo valsti, un viņi plānoja tur palikt divus mēnešus. ”Mums tik ļoti patika sadarboties ar vietējo draudzi, ka mēs tur palikām vēl kādu laiku,” ar prieku atcerējās Hanss.

Adrija un Džordžs

Pionieri Džordžs un Adrija, kam ir gandrīz 40 gadu un kas agrāk dzīvoja Kanādā, allaž paturēja prātā, ka Jehova svētī labus lēmumus, nevis tikai labus nodomus. Tāpēc viņi konkrēti rīkojās, lai sasniegtu savu mērķi. Vispirms viņi uzrakstīja vēstuli kādai māsai, kas dzīvoja Ganā un kalpoja tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, un uzdeva šai māsai daudz jautājumu. Pēc tam viņi uzrakstīja vēstuli Kanādas filiālei un Ganas filiālei. ”Turklāt mēs centāmies savu dzīvi vienkāršot vēl vairāk nekā agrāk,” savā pieredzē dalījās Adrija. Tas viss Džordžam un Adrijai palīdzēja 2004. gadā pārcelties uz Ganu.

GRŪTĪBU PĀRVARĒŠANA

Ar kādām grūtībām jūs sastapāties pēc pārcelšanās, un kā jūs tās pārvarējāt? Eimija sākumā ļoti ilgojās pēc mājām. ”Viss bija pilnīgi citādi!” tā viņa raksturoja savus pirmos iespaidus. Kas viņai palīdzēja? ”Kad es sazvanījos ar ģimenes locekļiem, viņi man bieži teica, ka ļoti augstu vērtē manu kalpošanu, un tas man palīdzēja vairāk domāt par to, kādēļ es biju izlēmusi pārcelties uz Ganu. Vēlāk mēs sākām izmantot videozvanus, un tad ģimene man vairs nelikās tik tāla, jo mēs varējām redzēt cits  citu.” Eimija arī cieši sadraudzējās ar kādu vietējo māsu, kas viņai palīdzēja izprast dažādas ganiešu paražas. ”Ikreiz, kad citu cilvēku izturēšanās kādā situācijā man bija nesaprotama, es vērsos pie šīs māsas. No viņas es uzzināju, ko darīt un ko nedarīt, un tas man palīdzēja sludināt sekmīgi un ar prieku.”

Kad Džordžs un Adrija pārcēlās uz Ganu, viņiem šķita, ka ir nokļuvuši citā gadsimtā. Adrija minēja dažus piemērus: ”Mēs mazgājām veļu ar rokām, spaiņos, nevis veļas mašīnā. Ēst gatavošana prasīja, kā likās, pat desmitreiz vairāk laika. Bet, lai gan sākumā gāja grūti, pamazām mums tīri labi izdevās pielāgoties jaunajiem apstākļiem.” Bruka izteica šādu atziņu: ”Kaut arī pionieri sastopas ar dažādiem šķēršļiem, viņi dzīvē izjūt gandarījumu. Katrs jaukais gadījums, ko esam pieredzējuši, mums liekas kā skaists zieds, un tie visi kopā veido brīnišķīgu pušķi, kas mums ir ļoti dārgs.”

GANDARĪJUMA PILNA KALPOŠANA

Kāpēc jūs citiem ieteiktu pārcelties uz vietu, kur ir vajadzīga palīdzība sludināšanā? ”Kad sludini teritorijā, kur cilvēki tik ļoti alkst pēc patiesības, ka vēlas mācīties Bībeli katru dienu, tevi pārņem vārdos neizsakāms prieks. Lēmums par pārcelšanos uz zemi, kur ļoti ir vajadzīgi sludinātāji, ir bijis viens no labākajiem manā mūžā!” ar entuziasmu teica Stefānija. 2014. gadā viņa apprecējās ar Āronu, un tagad viņi abi divi kalpo Ganas filiālē.

”Es esmu pieredzējusi tik daudz ko labu un vērtīgu,” secināja Kristīne, kurai ir nedaudz pāri 30 gadiem. Viņa savulaik no Vācijas pārcēlās uz Bolīviju, bet vēlāk — uz Ganu. Kristīne stāstīja: ”Tā kā man blakus nebija manas ģimenes, kas varētu mani atbalstīt, es vienmēr lūdzu palīdzību Jehovam. Tagad viņš man ir kļuvis vēl reālāks nekā agrāk. Es esmu izjutusi, cik apbrīnojama vienotība pastāv Jehovas tautā. Šī kalpošana ir ļoti bagātinājusi manu dzīvi!” Nesen Kristīne apprecējās ar Gideonu, un viņi kopā turpina kalpot Ganā.

Kristīne un Gideons

Filips un Ida pastāstīja, kā viņi rūpējās par saviem Bībeles skolniekiem. ”Sākumā mēs mācījām Bībeli vismaz piecpadsmit cilvēkiem, bet vēlāk izlēmām vadīt nodarbības tikai kādiem desmit, lai varētu katram pievērst vairāk uzmanības.” Kā tas nāca par labu viņu Bībeles skolniekiem? Par to liecina kāds gadījums, ko atcerējās Filips: ”Es mācīju Bībeli kādam jaunam vīrietim, vārdā Maikls. Viņš vēlējās, lai nodarbības notiktu katru dienu, un viņš tik labi tām gatavojās, ka mēs vienā mēnesī pabeidzām izskatīt grāmatu Ko patiesībā māca Bībele?. Tad Maikls kļuva par nekristītu sludinātāju. Pirmajā dienā, kad viņš devās sludināt, viņš man jautāja: ”Vai tu man varētu palīdzēt mācīt Bībeli maniem Bībeles skolniekiem?” Es izbrīnā iepletu acis. Maikls paskaidroja, ka viņš ir sācis mācīt Bībeli trijiem cilvēkiem un viņam būtu vajadzīga palīdzība.” Tātad vajadzība pēc Bībeles skolotājiem ir tik liela, ka Bībeli citiem māca pat tie, kas paši vēl mācās!

Ida un Filips

Lūk, ko pieredzēja Eimija: ”Neilgi pēc manas ierašanās Ganā mēs sludinājām kādā mazā ciemā un meklējām tur nedzirdīgos. Tikai šajā ciemā vien mēs sastapām nevis vienu, bet astoņus nedzirdīgos!” Vēlāk Eimija apprecējās ar Eriku, un tagad viņi abi ir speciālie pionieri zīmju valodas draudzē. Ganā ir vairāk nekā 300 nedzirdīgu sludinātāju un interesentu. Džordžam un Adrijai sludināšana Ganā palīdzēja sagatavoties misionāru kalpošanai. Viņi bija ļoti priecīgi, kad viņus uzaicināja mācīties Gileādas skolas 126. grupā, un tagad viņi ir misionāri Mozambikā.

MĪLESTĪBA ROSINA DARĪT VAIRĀK KALPOŠANĀ

Ir tik patīkami redzēt, kā garīgajā pļaujā kopā ar vietējiem brāļiem un māsām darbojas daudz sludinātāju no citām valstīm. (Jāņa 4:35.) Ganā vidēji katru nedēļu kristījas 120 cilvēki. Tāpat kā 17 brāļi un māsas, kas ir pārcēlušies uz Ganu, tūkstošiem labās vēsts sludinātāju visā pasaulē aiz mīlestības pret Jehovu ir apliecinājuši savu labprātību un kalpo tur, kur ir vajadzīgs vēl vairāk valstības sludinātāju. Viņu pašaizliedzība Jehovam noteikti sagādā dziļu prieku. (Ps. 110:3; Sal. Pam. 27:11.)

^ 9. rk. Piemēram, sk. rakstu ”Vai jūs varat kalpot tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem?” 2009. gada 15. aprīļa Sargtornī un rakstu ”Vai jūs varat ”nākt uz Maķedoniju”?” 2009. gada 15. decembra Sargtornī.