Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Februāris 2017

 DZĪVESSTĀSTS

Mēs bagātīgi izjutām Dieva augstsirdīgo labestību

Mēs bagātīgi izjutām Dieva augstsirdīgo labestību

MANS tēvs Arturs Gests jau jaunībā vēlējās kalpot Dievam, un viņš gribēja kļūt par metodistu garīdznieku. Tomēr tēva plāni mainījās, kad viņš sāka lasīt Bībeles pētnieku izdoto literatūru un apmeklēt viņu sapulces. Tēvs kristījās 1914. gadā 17 gadu vecumā. Bija sācies Pirmais pasaules karš, un drīz vien viņš saņēma pavēsti par iesaukumu karadienestā. Tēvs atteicās ņemt rokās ieročus, un viņam tika piespriests desmit mēnešu ilgs cietumsods, ko viņš pavadīja Kingstonas cietumā Kanādas provincē Ontārio. Pēc atbrīvošanas tēvs kļuva par pilnas slodzes sludinātāju jeb kolportieri (tā tolaik sauca pionierus).

1926. gadā mans tēvs apprecēja Heizelu Vilkinsoni, kuras māte bija uzzinājusi Bībeles patiesību jau 1908. gadā. Es nācu pasaulē 1931. gada 24. aprīlī, un ģimenē biju otrais no četriem bērniem. Mūsu ģimenē galvenais bija kalpošana Jehovam, un tēva dziļo cieņu pret Bībeli pārņēmām arī mēs, bērni. Visa mūsu ģimene regulāri kopā devās sludināt pa mājām. (Ap. d. 20:20.)

SEKOJU TĒVA PĒDĀS, SAGLABĀJOT NEITRALITĀTI UN KALPOJOT PAR PIONIERI

1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, un nākamajā gadā Jehovas liecinieku darbība Kanādā tika aizliegta. Skolās notika patriotiskas ceremonijas, kurās visiem bija jāsalutē karogam un jādzied valsts himna. Man un manai vecākajai māsai Dorotijai ļāva nepiedalīties šajās ceremonijās un iziet no klases. Bet kādu dienu skolotāja sāka mani kaunināt un nosauca par gļēvuli. Pēc stundām man uzbruka vairāki klasesbiedri un mani piekāva. Taču šis notikums tikai stiprināja manu apņēmību klausīt ”Dievam, nevis cilvēkiem”. (Ap. d. 5:29.)

Es kristījos 1942. gada jūlijā 11 gadu vecumā. Mani kristīja ūdens tvertnē kādā lauku saimniecībā. Skolas brīvlaikos man patika kalpot par  brīvdienu pionieri, kā tolaik sauca palīgpionierus. Reiz es kopā ar trim citiem brāļiem devos uz Ontārio ziemeļiem, kur tuvumā nebija nevienas draudzes, lai sludinātu mežstrādniekiem.

1949. gada 1. maijā es kļuvu par pionieri. Mani uzaicināja uz Kanādas filiāli, kur tajā laikā notika celtniecības darbi, un 1. decembrī es kļuvu par Bēteles darbinieku. Mani norīkoja darbā tipogrāfijā, kur es iemācījos strādāt ar lokšņu iespiedmašīnu. Reiz, kad mēs iespiedām bukletu par Jehovas liecinieku vajāšanu Kanādā, man vairākas nedēļas bija jāstrādā nakts maiņā.

Kādu laiku vēlāk, kad es jau strādāju kalpošanas nodaļā, man bija uzticēts runāt ar pionieriem, kas apmeklēja filiāli, pirms devās sludināt uz Kvebeku, kur mūsu darbībai bija jāpieredz ļoti liela pretestība. Šo pionieru vidū bija arī Mērija Zazula, kas bija atbraukusi no Edmontonas (Albertas province). Kad Mērija un viņas vecākais brālis Džo bija sākuši mācīties Bībeli, viņu vecāki, dedzīgi pareizticīgie, viņiem to aizliedza. Tomēr Mērija un Džo nepiekāpās, un vecāki viņus padzina no mājām. 1951. gada jūnijā viņi abi kristījās un pēc pusgada kļuva par pionieriem. Mani dziļi iespaidoja Mērijas garīgums, un es pie sevis nodomāju: ”Ja viss ir tā, kā izskatās, šī varētu būt tā meitene, ko es gribētu precēt.” Pēc deviņiem mēnešiem, 1954. gada 30. janvārī, mēs apprecējāmies. Jau pēc nedēļas man piedāvāja kļūt par rajona pārraugu, un mūs uzaicināja uz mācībām. Nākamos divus gadus mēs apmeklējām draudzes Ontārio ziemeļos.

Tajā laikā sludināšana visā pasaulē strauji vērsās plašumā un izskanēja aicinājums kļūt par misionāriem. Mums likās: ja jau mēs Kanādā varam izturēt odu mākoņus vasarā un spelgoni ziemā, mēs izdzīvosim jebkurā zemē. Mēs mācījāmies Gileādas skolas 27. grupā, un pēc izlaiduma, kas notika 1956. gada jūlijā, mūs nosūtīja uz Brazīliju. Tur mēs ieradāmies novembrī.

MISIONĀRI BRAZĪLIJĀ

Brazīlijas filiālē mums sāka mācīt portugāļu valodu. Kad bijām apguvuši dažas vienkāršas frāzes, kā uzsākt sarunu, un iegaumējuši, kā piedāvāt žurnālu, mēs bijām gatavi doties sludināt. Ja cilvēks izrādīja interesi, mēs centāmies nolasīt viņam dažus Bībeles pantus par to, kāda būs dzīve, kad valdīs Dieva valstība. Man īpaši ir iespiedusies atmiņā mūsu pirmā diena sludināšanā. Kad es kādai kundzei, kas ļoti uzmanīgi klausījās mūsu vēstī, biju nolasījis Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 3. un 4. pantu, es pēkšņi noģību! Es nebiju pieradis pie karstā un mitrā klimata, un, kā izrādījās, tā arī nepieradu.

Mūs nosūtīja sludināt uz Kampusu dus Goitakazisu, kur tagad ir veselas 15 draudzes, bet tolaik bija tikai viena sludinātāju grupa. Pilsētā bija iekārtota  arī māja misionāriem. Tajā dzīvoja Estere Treisija, Ramona Bauere, Luīza Švarca un Lorēna Bruksa (vēlāk Volena). Misionāru mājā man bija jāmazgā veļa un jāgādā malka plītij, uz kuras gatavojām ēdienu. Kādu pirmdienas vakaru pie mums bija ieradies negaidīts ”ciemiņš”. Pēc Sargtorņa apspriešanas Mērija bija atlaidusies uz dīvāna, un mēs pārrunājām dienas gaitas. Kad viņa cēlās augšā un atrāva galvu no spilvena, no tā apakšas izlocījās čūska. Varat tikai iztēloties, kāds tas bija tracis, līdz kamēr man izdevās rāpuli nosist!

Apmēram gadu es mācījos portugāļu valodu, un tad mani iecēla par rajona pārraugu. Mēs kalpojām lauku rajonos, kur dzīves apstākļi bija pavisam vienkārši — elektrības nebija, gulējām uz pīteņiem, no vienas draudzes uz otru braucām ar zirgu pajūgu. Reiz mēs ar vilcienu devāmies uz attālu pilsētiņu kalnos, kur tika rīkota sludināšanas kampaņa. Tur mēs noīrējām istabu kādā pansijā. Filiāle pa pastu atsūtīja 800 žurnālu, un, lai atnestu visu sūtījumu uz vietu, kur bijām apmetušies, mums vairākas reizes bija jāiet uz pasta nodaļu.

1962. gadā daudzās Brazīlijas pilsētās tika rīkoti valstības kalpošanas kursi, uz kuriem tika aicināti brāļi, kā arī māsas, kas bija misionāres. Sešus mēnešus man bija jāvada šie kursi vienā pilsētā pēc otras, un man šo laiku nācās dzīvot atsevišķi no Mērijas. Man bija jāvada kursi Manausā, Belēnā, Fortalēzā, Resifi un Salvadorā. Manausā es palīdzēju organizēt apgabala kongresu, kas notika slavenajā Manausas operteātrī. Diemžēl uznāca smagas lietusgāzes, kas piesārņoja gandrīz visus dzeramā ūdens krājumus un neļāva izveidot pienācīgu kafetēriju kongresa apmeklētājiem (agrāk kongresos tika nodrošināta ēdināšana). Es sazinājos ar armijas pārstāvjiem, un kāds laipns virsnieks piedāvājās sagādāt dzeramo ūdeni kongresa apmeklētāju vajadzībām. Viņš arī atsūtīja karavīrus, kas uzslēja divas lielas teltis — vienu mūsu virtuvei, bet otru kafetērijai.

Kamēr es biju projām, Mērija kādu laiku sludināja biznesa rajonā, kur lielākā daļa uzņēmumu piederēja iebraucējiem no Portugāles. Tā kā cilvēki šajā rajonā interesējās tikai par naudas pelnīšanu, viņai neizdevās nevienu iesaistīt sarunā par Bībeli. Mērija dažiem Bēteles darbiniekiem atzinās: ”Portugālē nu gan es neparko negribētu dzīvot.” Bet pavisam drīz — mums par lielu izbrīnu — mēs saņēmām vēstuli, kurā mūs lūdza pārcelties uz Portugāli. Tajos gados Portugālē mūsu darbība bija aizliegta, taču mēs piekritām uzaicinājumam, lai gan sākumā Mērija aiz pārsteiguma bija gluži kā bez valodas.

KALPOJAM PORTUGĀLĒ

Mēs ieradāmies Lisabonā 1964. gada augustā. Tā kā Portugālē mūsu ticības biedrus vajāja  slepenpolicija (PIDE), mēs zinājām, ka mūs neviens nesagaidīs, un mums bija ieteikts tūlīt pēc ierašanās nemeklēt kontaktu ar vietējiem Jehovas lieciniekiem. Mēs apmetāmies pansijā un gaidījām, kad saņemsim oficiālu atļauju uzturēties valstī. Kad bijām to saņēmuši, mēs noīrējām dzīvokli. 1965. gada janvārī mēs beidzot varējām sazināties ar brāļiem filiālē. Cik gan mēs bijām priecīgi, ka pēc piecu mēnešu pārtraukuma atkal bijām sapulcē — kopā ar brāļiem un māsām!

Valstības zāles tika slēgtas, un sapulces notika brāļu mājās. Policija katru dienu brāļu mājās veica kratīšanu. Simtiem Jehovas liecinieku tika aizturēti, nogādāti policijas iecirknī un pratināti. Ar īpašu nežēlību slepenpolicija centās panākt, lai draudzes locekļi atklātu, kā sauc sapulču vadītājus. Tāpēc brāļi sāka saukt cits citu tikai vārdos, nepieminot uzvārdus. Mēs sekojām viņu paraugam.

Viens no mūsu galvenajiem pienākumiem bija gādāt, lai brāļi saņemtu garīgo uzturu. Mērijai bija uzdots ar rakstāmmašīnu uz vaska šablonpapīra pārrakstīt gan Sargtorņa studējamos rakstus, gan citus izdevumus, lai pēc tam ar mimeogrāfu tos varētu pavairot.

LABĀS VĒSTS AIZSTĀVĒŠANA TIESĀ

1966. gada jūnijā Lisabonā risinājās kāda īpaša tiesas prāva. Visi 49 Feižu draudzes locekļi tika apsūdzēti par nelegālas sapulces apmeklēšanu kādā privātmājā. Es viņiem palīdzēju gatavoties tiesā gaidāmajai iztaujāšanai, tēlodams prokuroru un uzdodams āķīgus jautājumus. Mēs zinājām, ka tiesā zaudēsim, bet sapratām, ka šī prāva ļaus plašai sabiedrībai uzzināt par mūsu darbību. Mūsu advokāts aizstāvības runas beigās drosmīgi citēja vārdus, ko 1. gadsimtā teica Gamaliēls. (Ap. d. 5:33—39.) Mūsu tiesas prāva tika plaši atspoguļota presē. Visiem 49 brāļiem un māsām tika piespriests cietumsods: no 45 dienām līdz pat piecarpus mēnešiem. Ar prieku varu teikt, ka mūsu drosmīgais advokāts mūža nogalē sāka mācīties Bībeli un apmeklēt sapulces.

1966. gada decembrī mani iecēla par filiāles pārraugu, un liela daļa manu pienākumu bija saistīti ar juridisku jautājumu kārtošanu. Brāļi ieguldīja daudz pūļu, lai varas iestādes atzītu, ka Jehovas lieciniekiem ir tiesības uz reliģijas brīvību. (Filip. 1:7.) Visbeidzot 1974. gada 18. decembrī Jehovas liecinieki tika oficiāli reģistrēti. Par godu šim priecīgajam notikumam Lisabonā un Portu tika sarīkota īpaša sapulce, ko apmeklēja brāļi Neitans Nors un Frederiks Frencs no galvenās pārvaldes. Kopējais apmeklētāju skaits bija 46870.

Ar Jehovas atbalstu sludināšana vērsās plašumā arī daudzās salās, kuru iedzīvotāji runā portugāļu valodā, to vidū Azoru salās, Kaboverdē, Madeiras  salās, kā arī Santomē un Prinsipi. Radās vajadzība pēc plašākām filiāles telpām, un 1988. gada 23. aprīlī Jehovam tika svinīgi veltīta jauna filiāle. Atklāšanas programma, uz kuru bija ieradušies 45522 cilvēki un kurā ar runu uzstājās brālis Miltons Henšels, noritēja īpaši pacilātā gaisotnē. Klātesošie priecājās atkal satikt 20 brāļus un māsas, kas agrāk bija kalpojuši par misionāriem Portugālē un bija atbraukuši, lai piedalītos šajā vēsturiskajā pasākumā.

MĀCĀMIES NO UZTICĪGIEM JEHOVAS KALPIEM

Gadu gaitā mums ir bijusi lieliska iespēja darboties kopā ar daudziem pieredzējušiem brāļiem un gūt vērtīgas atziņas. Piemēram, es joprojām atceros kādu reizi, kad palīdzēju brālim Teodoram Jaračam veikt zonas pārrauga pienākumus. Filiālei, ko mēs apmeklējām, bija jārisina kāda sarežģīta situācija, un filiāles komitejas locekļi jau bija darījuši visu, kas bija viņu spēkos. Lai palīdzētu viņiem mazināt raizes, brālis Jaračs teica: ”Tagad jāļauj, lai darbojas svētais gars.” Pirms daudziem gadiem, kad apmeklējām Bruklinas Bēteli, mēs ar Mēriju bijām kādā saviesīgā pasākumā, kurā bija arī brālis Frencs. Kad vakara beigās brālim Frencam palūdza, lai viņš pasaka dažus vārdus par garo mūžu, kas pavadīts kalpošanā Jehovam, viņš deva šādu ieteikumu: ”Gan vieglos, gan grūtos laikos palieciet kopā ar Jehovas organizāciju! Tā ir vienīgā, kas dara to, ko Jēzus uzdeva darīt saviem mācekļiem, — tā sludina labo vēsti par Dieva valstību.”

Tieši tā mēs ar sievu vienmēr esam rīkojušies un dzīvē esam guvuši daudz prieka. Daudz mīļu atmiņu mums ir palicis par tām reizēm, kad galvenās pārvaldes uzdevumā apmeklējām citas filiāles. Tajās reizēs mēs esam izmantojuši iespēju gan jauniem, gan veciem brāļiem un māsām pateikties par viņu uzticīgo kalpošanu un esam mudinājuši viņus arī turpmāk no visas sirds kalpot mūsu debesu tēvam Jehovam.

Laiks ir paskrējis nemanot, un tagad mums abiem jau ir pāri 80. Mērijai jācīnās ar dažādām veselības problēmām. (2. Kor. 12:9.) Grūtības, ko esam pieredzējuši, ir stiprinājušas mūsu ticību un apņēmību palikt uzticīgiem Jehovam. Pārdomājot savu mūžu, mēs patiešām varam teikt, ka esam bagātīgi izjutuši Dieva augstsirdīgo labestību. *

^ 29. rk. Kamēr šis raksts tika gatavots iespiešanai, Duglass Gests 2015. gada 25. oktobrī nomira, saglabājis uzticību Jehovam.