Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Decembris 2017

 DZĪVESSTĀSTS

Atstāju visu, lai sekotu Kungam

Atstāju visu, lai sekotu Kungam

”Ja tu dosies sludināt, mājās vari nemaz neatgriezties. Ja tu pārnāksi, es tev salauzīšu kājas.” Šie mana tēva draudi joprojām skanēja man ausīs, kad nolēmu atstāt mājas. Tas bija pirmais gadījums, kad es kaut ko atstāju, lai sekotu Kungam. Man tolaik bija tikai 16 gadi.

KĀPĒC mans tēvs kļuva tik nikns? Ļaujiet man to izstāstīt. Es piedzimu 1929. gada 29. jūlijā kādā Bulakanas provinces ciematā, Filipīnās. Tas bija ekonomiskās depresijas laiks, tāpēc mēs dzīvojām ļoti pieticīgi. Kad es vēl biju zēns, Filipīnās iebruka Japānas karaspēks un sākās karš. Tā kā mūsu ciemats atradās nomaļā vietā, tiešā veidā karadarbība mūs neskāra. Mums nebija ne radio, ne televīzijas, ne laikrakstu, tāpēc par karadarbību mēs uzzinājām tikai no citu cilvēku stāstītā.

Es ģimenē biju otrais no astoņiem bērniem. Kad man bija astoņi gadi, es sāku dzīvot pie saviem vecvecākiem. Kaut arī mēs bijām katoļi, mans vectēvs bija atvērts dažādiem reliģiskiem uzskatiem, un viņš labprāt ņēma reliģisko literatūru, ko viņam piedāvāja draugi. Es atceros, ka viņš man rādīja brošūras Aizsardzība, Drošība un Atsegts * tagalu valodā, kā arī Bībeli. Man patika lasīt Bībeli, īpaši evaņģēlijus. To darot, man radās vēlēšanās sekot Jēzus priekšzīmei. (Jāņa 10:27.)

MĀCOS SEKOT KUNGAM

1945. gadā Japānas armija atstāja Filipīnas. Ap to laiku mani vecāki aicināja mani atgriezties mājās. Vectēvs mani mudināja paklausīt vecākiem, un es atgriezos pie viņiem.

Pēc tam, 1945. gada decembrī, vairāki Jehovas liecinieki no Angatas pilsētas ieradās sludināt mūsu ciematā. Kāds gados vecs Jehovas liecinieks atnāca uz mūsu mājām un paskaidroja, kas Bībelē ir teikts par ”pēdējām dienām”. (2. Tim. 3:1—5.) Viņš aicināja mūs apmeklēt Bībeles nodarbību kādā kaimiņu ciematā. Mani vecāki nedevās uz šo nodarbību, bet es gan to apmeklēju. Tur bija ap 20 cilvēku, un daži uzdeva jautājumus par Bībeli.

Tā kā es neko daudz no runātā nesapratu, es nolēmu doties prom. Tieši tajā brīdī grupa sāka  dziedāt vienu no valstības dziesmām. Šī dziesma man ļoti patika, tāpēc es tomēr paliku. Pēc dziesmas un lūgšanas visi klātesošie tika aicināti nākamo svētdien apmeklēt sapulci Angatā.

Lai tiktu uz sapulci, kas notika Krusu ģimenes mājās, dažiem no mums bija jāiet aptuveni astoņi kilometri. Uz sapulci ieradās apmēram 50 cilvēku. Mani ļoti iespaidoja, ka pat mazi bērni sniedza komentārus par dziļām Bībeles tēmām. Kad es biju apmeklējis dažas sapulces, gados vecs pionieris Damjans Santoss, bijušais pilsētas mērs, aicināja mani palikt pie viņa pa nakti. Tovakar mēs līdz vēlai naktij apspriedām Bībeli.

Tajā laikā daudzi bija gatavi kristīties jau pēc Bībeles pamatpatiesību apgūšanas. Kad es biju apmeklējis tikai dažas sapulces, man un citiem apmeklētājiem brāļi pajautāja: ”Vai jūs vēlaties kristīties?” Es atbildēju: ”Jā, es vēlos.” Es gribēju ”kalpot savam Kungam — Kristum.” (Kol. 3:24.) Pavisam netālu atradās upe, un 1946. gada 15. februārī es un vēl viens sapulču apmeklētājs tajā tikām kristīti.

Es sapratu, ka man kā kristītam Dieva kalpam, sekojot Jēzus priekšzīmei, ir regulāri jāsludina. Manam tēvam nepavisam nepatika šī doma. Viņš teica: ”Tu esi par jaunu, lai sludinātu. Un tas, ka tu tiki iemērkts upē, nepadara tevi par sludinātāju.” Es tēvam paskaidroju, ka Dievs vēlas, lai mēs sludinām labo vēsti par valstību. (Mat. 24:14.) Es piebildu: ”Man ir jātur Dievam dotais solījums.” Tieši tad mans tēvs izteica draudus, par kuriem stāstīju pašā sākumā. Viņš bija stingri apņēmies atturēt mani no sludināšanas. Tas bija pirmais gadījums, kad es kaut ko atstāju, lai tiektos pēc garīgiem mērķiem.

Krusu ģimene mani uzaicināja dzīvot pie sevis Angatā. Gan mani, gan savu jaunāko meitu Noru viņi mudināja uzsākt pionieru kalpošanu. Paklausot šim ieteikumam, 1947. gada 1. novembrī mēs sākām kalpot par pionieriem. Es turpināju sludināt Angatā, bet Nora sludināja citā pilsētā.

JAUNA IESPĒJA ”ATSTĀT VISU UN SEKOT” KUNGAM

Kad es biju kalpojis par pionieri divus gadus, brālis Ērls Stjuarts, kas strādāja filiālē, uzstājās ar runu Angatas pilsētas laukumā vairāk nekā 500 cilvēku priekšā. Viņš teica runu angļu valodā, un pēc tam es pateicu runas kopsavilkumu tagalu valodā. Lai gan skolā es biju mācījies tikai septiņus gadus, es biju apguvis angļu valodu, jo tajā regulāri runāja mūsu skolotāji. Tāpat es studēju mūsu literatūru angļu valodā, jo tagalu valodā bija pieejamas tikai dažas publikācijas. Tas viss man palīdzēja pietiekoši labi iemācīties angļu valodu, lai es varētu tulkot runas.

Brālis Stjuarts mūsu draudzei pastāstīja, ka misionāri dosies uz Ņujorku (ASV), lai apmeklētu 1950. gada kongresu ”Teokrātijas pieaugums”. Šī iemesla dēļ brāļi no filiāles vēlējās vienu vai divus sludinātājus uzaicināt uz Bēteli. Es biju viens no šiem sludinātājiem. Man atkal bija jāatstāj ierastā vide, bet šoreiz — lai kalpotu Bētelē.

Es ierados Bētelē 1950. gada 19. jūnijā. Bētele atradās lielā, vecā mājā, kurai apkārt auga daudz koku. Tur kalpoja nedaudz vairāk par desmit brāļiem. Agrās rīta stundās es strādāju virtuvē. Pēc tam, apmēram no deviņiem rītā, es strādāju veļas mazgātavā, gludinot drēbes. Pēcpusdienā es veicu līdzīgus darbus. Arī pēc misionāru atgriešanās no starptautiskā kongresa es turpināju kalpot Bētelē. Es darīju visu, kas man tika uzticēts, — iepakoju žurnālus, apstrādāju abonentu pasūtījumus un strādāju vestibilā.

ATSTĀJU FILIPĪNAS, LAI MĀCĪTOS GILEĀDAS SKOLĀ

1952. gadā es un vēl seši brāļi no Filipīnām tikām uzaicināti mācīties Gileādas skolas 20. grupā. Es biju sajūsmināts! Atrodoties ASV, mēs pieredzējām daudz ko tādu, kas mums bija pilnīgi jauns un svešs. Tur dzīve ļoti atšķīrās no dzīves manā dzimtajā lauku ciematā.

Gileādas skolā ar citiem studentiem

Piemēram, mums bija jāmācās lietot ierīces un darbarīkus, kādus nekad nebijām redzējuši. Arī  laikapstākļi tur ļoti atšķīrās no ierastajiem. Kādu rītu es izgāju ārā un ieraudzīju, ka apkārt viss bija kļuvis balts. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju sniegu. Tikai vēlāk es sajutu, ka ārā bija ļoti auksts.

Tomēr visas šīs pārmaiņas mani neuztrauca, jo mācības Gileādas skolā bija ļoti aizraujošas. Pasniedzēji izmantoja efektīvas mācīšanas metodes un iemācīja mūs padziļināti pētīt Bībeli. Apmācība Gileādas skolā man palīdzēja nostiprināt savas attiecības ar Jehovu.

Pēc izlaiduma es uz laiku tiku iecelts par speciālo pionieri Bronksā, vienā no Ņujorkas rajoniem. Tāpēc 1953. gada jūlijā man bija iespēja apmeklēt kongresu ”Jaunās pasaules sabiedrība”, kas notika turpat Bronksā. Pēc kongresa es tiku norīkots kalpot atkal Filipīnās.

ATSTĀJU ĒRTO DZĪVI PILSĒTĀ

No filiāles es saņēmu jaunu norīkojumu. Brāļi man pateica: ”Tagad tu kalposi par rajona pārraugu.” Šis norīkojums man ļāva vēl lielākā mērā sekot Kungam, kas pats bija ceļojis uz dažādām pilsētām, lai palīdzētu Jehovas avīm. (1. Pēt. 2:21.) Mani iecēla kalpot Filipīnu lielākās salas Lusonas vidienē. Mans rajons ietvēra Bulakanas, Nuevaesihas, Tarlakas un Sambalesas provinces. Lai sasniegtu dažas no pilsētām, man nereti bija jāšķērso Sjerramadres kalnus. Uz šīm vietām nekursēja ne autobusi, ne vilcieni, tāpēc man bija jālūdz kravas automašīnu vadītājiem, vai es drīkstu sēsties uz viņu baļķu kravas, lai nokļūtu attiecīgajā vietā. Bieži vien viņi man to atļāva, taču jāatzīst, ka tas nebija ērtākais ceļošanas veids.

Lielākā daļa draudžu bija izveidotas nesen un tajās nebija daudz sludinātāju. Tāpēc brāļi bija pateicīgi, ka varēju viņiem palīdzēt labāk organizēt sludināšanu un sapulču norisi.

Vēlāk es tiku norīkots uz rajonu, kas aptvēra visu Bikolas reģionu. Pārsvarā šo rajonu veidoja nomaļas grupas. Daudzās grupās kalpoja speciālie pionieri, kas sludināja teritorijās, kurās agrāk nebija sludināts. Kādā mājā vienīgā tualete bija bedre, kurai bija pārlikti divi baļķi. Kad es uz tiem uzkāpu, baļķi iekrita bedrē un es iekritu līdz ar tiem. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz es savedu sevi kārtībā un varēju sēsties pie brokastu galda.

Kalpojot šajā norīkojumā, es sāku domāt par Noru, kas reizē ar mani bija sākusi kalpot par pionieri. Tagad viņa kalpoja par speciālo pionieri Dumagetes pilsētā, un es devos viņu apciemot. Pēc tam mēs sākām sarakstīties, un 1956. gadā mēs apprecējāmies. Pirmo nedēļu pēc kāzām mēs pavadījām, apmeklējot draudzi Rapurapu salā. Mums bija jākāpj kalnos un jāpārvar lieli attālumi ar kājām. Tomēr iespēja būt kopā un palīdzēt brāļiem,  kas dzīvoja nomaļās vietās, mums sniedza lielu prieku.

TIEKAM UZAICINĀTI KALPOT BĒTELĒ

Pēc tam, kad mēs četrus gadus bijām apmeklējuši draudzes, mēs tikām uzaicināti uz Bēteli, un 1960. gada janvārī mēs sākām tur kalpot. Vairāku gadu garumā es varēju daudz mācīties no brāļiem, kas pildīja atbildīgus pienākumus. Arī Nora varēja daudz ko mācīties, jo Bētelē viņai ir bijuši dažādi norīkojumi.

Uzstājos kongresā ar runu, kura tiek tulkota sebuāņu valodā

Tā ir bijusi liela svētība redzēt, kā Filipīnās arvien vairāk un vairāk cilvēku sāk kalpot Jehovam. Kad es pirmo reizi kalpoju Bētelē, būdams vēl pavisam jauns, visā valstī bija apmēram 10 tūkstoši sludinātāju. Tagad sludinātāju skaits Filipīnās pārsniedz 200 tūkstošus, un vairāk nekā 400 brāļu un māsu kalpo Bētelē, šādi veicinot svarīgo valstības darbu.

Gadu gaitā sludināšanai vēršoties plašumā, mūsu Bēteles ēkas kļuva par šaurām. Tāpēc Vadošā padome mūs lūdza atrast piemērotu zemes gabalu, uz kura varētu uzbūvēt lielākas ēkas. Mēs ar tipogrāfijas pārraugu devāmies uz apkārtējām mājām, daudzās no kurām dzīvoja ķīnieši, lai noskaidrotu, vai kāds nevēlas pārdot savu īpašumu. Neviens to nevēlējās, un viens kaimiņš pat sacīja: ”Ķīnieši īpašumus nepārdod. Mēs tos pērkam.”

Tulkoju brāļa Alberta Šrēdera runu

Tomēr tad kādu dienu viens no kaimiņiem negaidīti piedāvāja nopirkt savu nekustamo īpašumu, jo viņš plānoja pārcelties uz ASV. Tā iesākās neticamu notikumu virkne. Savu īpašumu nolēma pārdot vēl viens kaimiņš, turklāt viņš mudināja to darīt arī citus. Mēs varējām nopirkt īpašumu pat no tā vīrieša, kurš bija teicis, ka ķīnieši savus īpašumus nepārdod. Neilgā laikā filiāles īpašumi bija kļuvuši trīs reizes lielāki. Es esmu pārliecināts, ka tā bija Jehovas griba.

1950. gadā es biju jaunākais Bēteles darbinieks, taču tagad mēs ar sievu esam paši vecākie. Es nenožēloju, ka esmu sekojis Kungam, lai arī kur viņš mani vadīja. Kaut arī vecāki mani izraidīja no mājām, Jehova man dāvāja lielu garīgu ģimeni. Man nav ne mazāko šaubu, ka Jehova saviem kalpiem spēj sagādāt visu nepieciešamo, lai arī kādā norīkojumā tie kalpotu. Mēs ar Noru esam ļoti pateicīgi Jehovam par visu labo, ko no viņa esam saņēmuši, un mēs arī citus mudinām ”pārbaudīt” Jehovu šajā ziņā. (Mal. 3:10.)

Reiz Jēzus aicināja nodokļu ievācēju Mateju Leviju: ”Seko man!” Kā tas atsaucās uz šo aicinājumu? ”Tas piecēlās, atstāja visu un sekoja viņam.” (Lūk. 5:27, 28.) Arī man bija daudz līdzīgu iespēju ”atstāt visu un sekot” Kristum, un es sirsnīgi mudinu to darīt arī citus un pieredzēt daudzas svētības.

Ar prieku turpinu savu kalpošanu Filipīnās

^ 6. rk. Brošūras izdevuši Jehovas liecinieki; vairs netiek iespiestas.