TĀ KĀ dzīve ”pēdējās dienās” kļūst aizvien grūtāka, Jehovas kalpiem pacietība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. (2. Tim. 3:1—5.) Mēs dzīvojam pasaulē, kurā daudzi ir patmīlīgi, nepiekāpīgi un nesavaldīgi. Tie, kurus raksturo šādas īpašības, nepavisam nav pacietīgi. Tāpēc katram no mums būtu jāpārdomā šādi jautājumi: ”Vai pasaulē valdošā nepacietība nav ietekmējusi mani? Ko īsti nozīmē būt pacietīgam? Kā es pacietību varu padarīt par neatņemamu savas personības sastāvdaļu?”

KAS IR PACIETĪBA

Bībeliskā izpratnē būt pacietīgam nozīmē kaut ko vairāk nekā vienkārši paciest kādu grūtu situāciju. Cilvēks, kuram piemīt Dievam tīkama pacietība, iztur grūtības, saglabājot cerību. Viņš nedomā tikai par sevi, bet arī par citiem, pat par tiem, kuri pret viņu ir izturējušies slikti. Tāpēc, ja pacietīgs cilvēks pieredz sliktu izturēšanos, viņš neatmet cerību, ka attiecības ar pāridarītāju var uzlaboties. Ir saprotami, kāpēc Bībelē pacietība ir minēta kā pirmā no īpašībām, kas sakņojas mīlestībā. * (1. Kor. 13:4.) Tajā ir arī norādīts, ka pacietība ir viens no ”gara augļiem”. (Gal. 5:22, 23.) Kā mēs varam attīstīt pacietību?

KĀ ATTĪSTĪT PACIETĪBU

Lai attīstītu pacietību, mums jālūdz Jehovam svētais gars, kuru viņš dod tiem, kas paļaujas uz viņu. (Lūk. 11:13.) Kaut gan Dieva gars ir ļoti spēcīgs, arī mums pašiem ir kaut kas jādara. (Ps. 86:10, 11.) Mums jārīkojas saskaņā ar savām lūgšanām un ik dienas jāpūlas parādīt pacietību, lai tā kļūtu par daļu no mūsu personības. Taču, lai pacietība kļūtu par neatņemamu mūsu personības sastāvdaļu, ir jādara kaut kas vairāk. Kas vēl mums var palīdzēt?

Mums ir jāpārdomā Jēzus nevainojamā priekšzīme un jāseko tai. Mudinādams ”apvilkt jauno cilvēku”, kuru raksturo pacietība, Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Lai jūsu sirdīs valda Kristus miers.” (Kol. 3:10, 12, 15.) Mūsu sirdīs ”valdīs” šāds miers, ja mācīsimies no Jēzus un veidosim nesatricināmu ticību tam, ka noteiktā laikā Dievs atrisinās jautājumus, kas mūs uztrauc. Ja sekosim Jēzus priekšzīmei, mēs nezaudēsim pacietību, lai arī kas notiktu. (Jāņa 14:27; 16:33.)

Kaut gan mēs ļoti ilgojamies pēc Dieva apsolītās jaunās pasaules, mēs vairojam pacietību, pārdomājot, cik pacietīgs pret mums ir Jehova. Bībelē ir teikts: ”Jehova nevilcinās ar sava solījuma pildīšanu, kaut gan daži to uzskata par vilcināšanos,  bet viņš izturas pret jums ar pacietību, jo nevēlas, lai kāds ietu bojā, bet grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas.” (2. Pēt. 3:9.) Vai gan, domājot par Jehovas pacietību pret mums, mēs neizjūtam pamudinājumu būt vēl pacietīgāki pret citiem? (Rom. 2:4.) Kādas ir dažas no situācijām, kurās ir vajadzīga pacietība?

SITUĀCIJAS, KURĀS NEPIECIEŠAMA PACIETĪBA

Ikdienā notiek daudz kā tāda, kas pārbauda mūsu pacietību. Piemēram, ja mums ir sakāms kaut kas svarīgs, mums ir vajadzīga pacietība, lai nepārtrauktu citus. (Jēk. 1:19.) Pacietība mums ir vajadzīga, arī esot kopā ar kādu, kura paradumi vai izturēšanās mūs kaitina. Gudrāk ir nevis ļauties nepacietībai, bet ņemt vērā, kā Jehova un Jēzus reaģē uz mūsu trūkumiem. Viņi neraugās uz mums kritiski un nepievērš uzmanību katrai mūsu sīkākajai kļūmei. Gluži pretēji, viņi pievērš uzmanību mūsu labajām īpašībām un pacietīgi dod mums laiku laboties. (1. Tim. 1:16; 1. Pēt. 3:12.)

Mūsu pacietība tiek pārbaudīta arī tad, kad kāds norāda, ka esam pateikuši vai izdarījuši kaut ko nepareizi. Iespējams, pirmajā brīdī mēs sliecamies apvainoties vai aizstāvēt sevi. Tomēr Bībelē ir ieteikts rīkoties citādi. Tajā ir rakstīts: ”Labāka ir pacietība nekā augstprātība. Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē.” (Sal. Māc. 7:8, 9.) Pat ja mēs tiekam apvainoti pilnīgi nepamatoti, mums jābūt pacietīgiem un jāapdomā, kā reaģēt. Tā rīkojās Jēzus, kad citi viņu izsmēja un netaisnīgi apvainoja. (Mat. 11:19.)

Jo īpaši pacietība ir vajadzīga vecākiem, kad viņi cenšas palīdzēt saviem bērniem pārvarēt nepareizas vēlmes vai labot attieksmi. Matīass, kas tagad kalpo Skandināvijas Bētelē, pusaudža gados skolā pastāvīgi tika izsmiets savas reliģiskās pārliecības dēļ. Matīasa vecāki no sākuma par to pat nenojauta. Tomēr viņi pamanīja šādas izturēšanās sekas, jo dēls sāka šaubīties par patiesību. ”Mums bija vajadzīga liela pacietība,” atceras Matīasa tēvs Jilliss. Matīass mēdza jautāt: ”Kas ir Dievs? Ja nu Bībele nav Dieva vārdi? Kā mēs varam zināt, vai tiešām Dievs ir tas, kurš vēlas, lai mēs darītu to un to?” Vēl viņš tēvam mēdza jautāt: ”Kāpēc lai kāds mani tiesātu par to, ka es nedomāju tāpat kā jūs un neticu visam, kam ticat jūs?”

”Reizēm mūsu dēls savus jautājumus uzdeva dusmās, kas bija vērstas ne pret mani vai viņa māti, bet pret patiesību, kuras dēļ dzīve viņam bija kļuvusi sarežģīta,” paskaidro Jilliss. Kā Jilliss tika galā ar šo situāciju? ”Mēs ar dēlu reizēm sēdējām un runājām stundām ilgi. Lielākoties es klausījos viņā un palaikam uzdevu kādu jautājumu, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par viņa jūtām un domām. Dažkārt  es viņam paskaidroju kādu jautājumu un ļāvu par to kādu dienu padomāt, pirms mēs turpinājām iesākto sarunu. Citreiz es sacīju, ka man ir vajadzīgas pāris dienas, lai apdomātu viņa izteikto viedokli. Pateicoties šādām regulārām sarunām, Matīasa izpratne par tādiem jautājumiem kā izpirkums, Jehovas tiesības uz augstāko varu un Jehovas mīlestība palēnām padziļinājās. Kaut arī tas viss prasīja laiku un ne vienmēr bija viegli, viņa sirdī pamazām auga mīlestība pret Jehovu. Mēs ar sievu esam ļoti laimīgi, ka mūsu pacietība un pūles ir atalgojušās un ir ietekmējušas dēla sirdi.”

Jilliss un viņa sieva, pacietīgi palīdzēdami savam dēlam, paļāvās uz Jehovas atbalstu. Atskatoties pagātnē, Jilliss saka: ”Es Matīasam bieži teicu, ka dziļa mīlestība pret viņu mūs, vecākus, mudināja dedzīgi lūgt, lai Jehova vairo viņa sapratni.” Cik gan pateicīgi šie vecāki var būt, ka bija pacietīgi un nepadevās!

Tāpat pacietība ir vajadzīga, lai rūpētos par tuvinieku vai draugu, kam ir kāda hroniska slimība. Par to ir pārliecinājusies Ellena *, kas, tāpat kā Matīass, dzīvo Skandināvijā.

Aptuveni pirms astoņiem gadiem Ellenas vīrs pārcieta divus insultus, kas ietekmēja viņa smadzeņu funkcijas. Viņš vairs nespēj izjust prieku, bēdas un līdzjūtību. Šī situācija Ellenai ir ļoti smaga. Viņa stāsta: ”Man ir vajadzīgs daudz pacietības un daudz lūgšanu.” Viņa vēl piebilst: ”Mans mīļākais Bībeles pants, kas man sniedz mierinājumu, ir Filipiešiem 4:13, kur teikts: ”Es visu spēju viņā, kas man dod spēku.”” Ar Jehovas dāvāto spēku un viņa atbalstu Ellena spēj saglabāt pacietību un izturību. (Ps. 62:6, 7.)

LĪDZINĀSIMIES PACIETĪBĀ JEHOVAM

Ja ir runa par pacietību, Jehova rāda visizcilāko priekšzīmi, kurai sekot. (2. Pēt. 3:15.) Bībelē ir minēti daudzi gadījumi, kad Jehova ir parādījis milzīgu pacietību. (Neh. 9:30; Jes. 30:18.) Padomāsim, piemēram, kā Jehova reaģēja, kad Ābrahāms apšaubīja viņa lēmumu iznīcināt Sodomu. Jehova nepārtrauca Ābrahāmu un ļāva viņam izteikties. Viņš pacietīgi uzklausīja visus Ābrahāma jautājumus un viņa izteiktās bažas. Jehova arī apliecināja, ka ir sadzirdējis visas Ābrahāma bažas, atkārtojot viņa teikto, un apliecināja, ka neiznīcinās Sodomu, pat ja tajā atrastos tikai desmit taisnīgi cilvēki. (1. Moz. 18:22—33.) Tas ir brīnišķīgs paraugs, kā pacietīgi klausīties un nereaģēt asi.

Nav šaubu, Dievam tīkama pacietība ir būtiska iezīme, kas raksturo ”jauno cilvēku”, kurš ”jāapvelk” visiem kristiešiem. Ja mēs no sirds cenšamies attīstīt šo vērtīgo īpašību, mēs godājam savu gādīgo un pacietīgo debesu Tēvu, un mēs būsim starp tiem, ”kas ar ticību un pacietību iemanto apsolīto”. (Ebr. 6:10—12.)

^ 4. rk. Par mīlestību ir runa pirmajā no šīs sērijas deviņiem rakstiem, kuros aplūkoti Dieva svētā gara augļi.

^ 15. rk. Vārds ir mainīts.