Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

 DZĪVESSTĀSTS

Laime, ko esmu guvis dodot

Laime, ko esmu guvis dodot

DIVPADSMIT gadu vecumā es sapratu, ka man ir kaut kas vērtīgs, ko es varu dot citiem. Kongresā kāds brālis mani uzaicināja sludināt. Es piekritu, kaut gan iepriekš nebiju to darījis. Kad bijām aizgājuši uz teritoriju, viņš man iedeva dažas brošūras par Dieva valstību. ”Tu ej pie cilvēkiem tajā ielas pusē, bet es iešu šajā,” viņš man teica. Es biju uztraucies, bet sāku sludināt. Drīz vien, man par lielu pārsteigumu, es biju izplatījis visas brošūras. Es redzēju, cik daudz cilvēku vēlas saņemt to, ko es viņiem varēju dot.

Es piedzimu 1923. gadā Anglijā, Četemas pilsētā, kas atrodas Kentas grāfistē. Man ir iespiedies atmiņā, ka cilvēki tajā laikā, kad es augu, bija dziļi vīlušies. Pirmais pasaules karš nebija padarījis pasauli labāku, kā bija solījuši valstsvīri. Maniem vecākiem, kas piederēja pie baptistu baznīcas, lielu vilšanos sagādāja arī viņu garīdznieki, kuri lielākoties interesējās tikai par savu labumu. Kad man bija apmēram deviņi gadi, māte sāka iet uz sapulcēm, kas notika Starptautiskās Bībeles pētnieku apvienības sapulču namā. Tur regulāri sanāca cilvēki, kas tajā laikā jau bija pieņēmuši nosaukumu Jehovas liecinieki. Kāda māsa mums, bērniem, pasniedza Bībeles stundas, kurās viņa izmantoja grāmatu Dieva kokle. Man tās ļoti patika.

MĀCOS NO PIEREDZĒJUŠIEM BRĀĻIEM

Pusaudža vecumā man patika dalīties ar cilvēkiem cerībā, ko sniedz Bībele. Es bieži devos sludināt pa mājām viens pats. Bet es arī sludināju kopā ar citiem, un tad es daudz ko mācījos. Piemēram, kādu dienu, kad es un kāds padzīvojis brālis ar velosipēdiem braucām sludināt, mēs pabraucām garām mācītājam. Es noteicu: ”Redz, kur āzis.” Brālis nobremzēja un palūdza mani kopā ar viņu apsēsties. Mēs sēdējām ceļmalā uz baļķa, un viņš teica: ”Kas tev ir devis tiesības izlemt, kurš ir āzis? Mums jābūt laimīgiem, ka mums ir uzticēts dalīties ar cilvēkiem labajā vēstī. Tiesāšana mums ir jāatstāj Jehovas ziņā.” Tie bija gadi, kad es sapratu, kādu laimi var gūt dodot. (Mat. 25:31—33; Ap. d. 20:35.)

Kāds cits pieredzējis brālis man iemācīja, cik svarīga ir izturība un pacietība, ja vēlamies izjust prieku, kas gūstams dodot. Viņa sievai nepatika Jehovas liecinieki. Reiz brālis uzaicināja mani pie sevis iedzert tēju. Sieva bija tā pārskaitusies par to, ka vīrs bija devies sludināt, ka viņa mūs sāka apmētāt ar tējas paciņām. Taču brālis nesāka viņai aizrādīt, bet ar laipnu smaidu sejā savāca tējas paciņas un nolika vietā. Pēc vairākiem gadiem viņa pacietība nesa augļus — viņa sieva kļuva par Jehovas liecinieci.

 Mana vēlēšanās dāvāt citiem cerību uz nākotni arvien pieauga, un 1940. gada martā Duvrā mēs ar māti kristījāmies. 1939. gada septembrī, kad man bija 16 gadi, Lielbritānija bija pieteikusi karu Vācijai. 1940. gada jūnijā, stāvēdams mūsu mājas durvju priekšā, es vēroju, kā garām brauca smago mašīnu kolonnas. Tajās sēdēja tūkstošiem kareivju, kas bija palikuši dzīvi Denkerkas kaujā. Viņi bija galīgi satriekti, viņu skatiens pauda absolūtu bezcerību, un es ilgojos, kaut varētu viņiem pastāstīt par Dieva valstību. Pēc dažiem mēnešiem sākās regulāri vācu aviācijas uzlidojumi Anglijai. Katru nakti mums pāri lidoja vācu bumbvedēju eskadriļas. Griezīgā kaukoņa, ar kādu krita bumbas, dzina cilvēkus šausmās. No rītiem, kad mēs izgājām laukā, mēs bieži redzējām veselus kvartālus guļam drupās. Es arvien skaidrāk apjautu, ka Dieva valstība ir vienīgais, uz ko es varu cerēt.

PAVĒRSIENS DZĪVĒ

1941. gads bija nozīmīgs manā dzīvē. Tajā gadā es sāku darīt to, kas man sagādāja bezgalīgu prieku visu mūžu. Es biju strādājis Četemas Karaliskajā kuģu būvētavā par kuģu būvētāja mācekli. Tas bija daudzu iekārots darbs, kas turklāt bija saistīts ar dažādiem papildu labumiem. Jehovas kalpi jau ilgu laiku bija sapratuši, ka kristieši nedrīkst karot. Bet 1941. gadā jau bija kļuvis skaidrs, ka mēs nedrīkstam būt nodarbināti militārajā rūpniecībā. (Jāņa 18:36.) Mūsu kuģu būvētavā tika būvētas zemūdenes, tāpēc es aizgāju no šī darba un uzsāku pilnas slodzes kalpošanu. Mani nosūtīja sludināt uz Sairensesteru — skaistu pilsētu gleznainajā Kotsvoldsas apgabalā.

Tiklīdz es sasniedzu 18 gadu vecumu, man piesprieda deviņu mēnešu ilgu ieslodzījumu, jo es atteicos doties militārajā dienestā. Kad manas kameras durvis aizcirtās un es paliku pavisam viens, sajūta bija baisa. Bet drīz vien cietumsargi un citi ieslodzītie sāka man jautāt, kāpēc es esmu ieslodzīts, un es ar lielāko prieku viņiem stāstīju par savu ticību.

Pēc iznākšanas no cietuma mani palūdza piebiedroties Lenardam Smitam *, un kopā mēs sludinājām dažādās pilsētās mūsu dzimtajā Kentas grāfistē. 1944. gadā Vācija sāka izmantot bezpilota reaktīvās lidmašīnas ar sprāgstvielām. Vairāk nekā tūkstotis šādu raķešu, ko mēdza dēvēt par dūcošajām bumbām, nokrita Kentā, kas atradās raķešu ceļā no nacistu okupētās Eiropas uz Londonu. Tas bija mēģinājums sēt ļaudīs bailes un paniku. Dzirdot, ka dzinējs pārtrauc darboties un apklust, bija skaidrs —  dažas sekundes vēlāk raķete ietrieksies zemē un uzsprāgs. Tajā laikā mēs mācījām Bībeli kādai ģimenei, kurā bija trīs bērni, un dažreiz mēs visi sēdējām zem dzelzs galda, lai tas mūs pasargātu, ja māja sagrūtu. Vēlāk visi šīs ģimenes locekļi kristījās.

SLUDINU LABO VĒSTI CITĀS ZEMĒS

Informējam par gaidāmo kongresu tajā laikā, kad es Īrijā kalpoju par pionieri

Pēc kara es divus gadus sludināju Īrijā. Man pat prātā nebija nācis, cik ievērojami Īrija atšķiras no Anglijas. Sākumā, meklēdami dzīvesvietu, ko varētu īrēt, mēs staigājām pa mājām un stādījāmies priekšā kā misionāri. Mēs arī piedāvājām cilvēkiem žurnālus uz ielas. Tik katoliskā zemē tas nu gan nebija gudri darīts! Reiz, kad kāds vīrietis piedraudēja mūs piekaut, mēs vērsāmies pēc palīdzības pie policista, bet tas atteica: ”Un ko tad jūs bijāt gaidījuši?” Mēs nebijām nojautuši, cik liela vara šajā valstī ir priesteriem. Tie panāca, ka cilvēki, kas bija paņēmuši mūsu grāmatas, tiek atlaisti no darba un ka tiek lauzti mūsu īres līgumi.

Drīz vien mēs sapratām, ka tad, kad bijām pārcēlušies uz jaunu teritoriju, visprātīgāk bija doties ar divriteni pēc iespējas tālāk no mūsu mājokļa un sludināt vietās, kur darbojas cits priesteris. Tikai pašās beigās mēs sludinājām savas dzīvesvietas tuvumā. Kilkeni pilsētā mēs trīs reizes nedēļā mācījām Bībeli kādam jaunam vīrietim, lai gan mums draudēja saniknots pūlis. Man tik ļoti patika mācīt citiem Bībeli, ka es nolēmu pieteikties Gileādas skolā, kurā gatavo misionārus.

Mēs, četri misionāri, no 1948. līdz 1953. gadam mitinājāmies uz šonera Sibia

Pēc piecu mēnešu ilgām mācībām, kas notika Ņujorkas štatā, četrus skolas absolventus norīkoja kalpot Karību jūras mazajās salās, un es biju viņu vidū. 1948. gada novembrī mēs Ņujorkā uzkāpām uz 18 metru garā šonera Sibia klāja un devāmies ceļā. Es nekad nebiju burājis un par gaidāmo jūras braucienu biju sajūsmā. Viens no mums, Gasts Mekijs, bija pieredzējis kapteinis. Viņš mums mācīja burāšanas pamatus, piemēram, kā pacelt un nolaist dažādas buras, kā navigācijā izmantot kompasu un kā burāt pret vēju. 30 dienu ilgajā ceļojumā mēs pieredzējām bīstamas vētras, bet Gasts prasmīgi vadīja mūsu šoneri, un mēs laimīgi sasniedzām Bahamu salas.

”PASLUDINIET TĀLAJĀM JŪRAS SALĀM.. VĒSTI”

Dažus mēnešus mēs sludinājām Bahamu arhipelāga mazajās salās, bet pēc tam devāmies uz Mazajām Antiļu salām. Mūsu teritorija atradās starp Virdžīnu salām (netālu no Puertoriko) un Trinidadu — tie bija apmēram 800 kilometru. Piecus gadus mēs sludinājām galvenokārt salās, kur nebija neviena Jehovas liecinieka. Bija reizes, kad mēs nedēļām ilgi nevarējām nedz nosūtīt vēstules, nedz saņemt jebkādu pastu. Bet mēs bijām tik priecīgi, ka mums bija iespēja sludināt Jehovas vēsti ”tālajās jūras salās”! (Jer. 31:10.)

Šonera Sibia komanda (no kreisās): Ronalds Pārkins, Diks Raids, Gasts Mekijs un Stenlijs Kārters

Kad mēs izmetām enkuru kādā līcī, mūsu ierašanās parasti sacēla kājās visu ciemu. Cilvēki sanāca uz piestātnes laipas, lai noskaidrotu, kas ieradies. Daži salinieki nekad iepriekš nebija redzējuši baltos cilvēkus vai arī tādu jahtu kā mūsu šoneris. Šo salu iedzīvotāji bija draudzīgi, reliģiozi cilvēki, kas labi pārzināja Bībeli. Bieži vien viņi mums dāvināja svaigas zivis, avokado un zemesriekstus. Mūsu šonerī nebija daudz vietas, kur gulēt, taisīt ēst un mazgāt drēbes, bet mēs kaut kā tikām galā.

Noenkurojuši šoneri, mēs laivā īrāmies uz krastu un līdz pat vakaram apmeklējām cieminiekus. Mēs visiem paziņojām, ka tiks teikta uz Bībeli balstīta runa. Kad satumsa, mēs zvanījām kuģa zvanu. Un tad varēja vērot brīnišķīgu skatu: pakalnos iedegās mirdzošas zvaigznītes un sāka plūst lejup uz  piekrasti — tie bija ļaudis ar eļļas lampām rokās, kuri nāca klausīties runu. Dažreiz sapulcējās pat simts cilvēku. Viņi palika līdz vēlai naktij un uzdeva daudz jautājumu. Salinieki bija lieli dziedātāji, tāpēc mēs ar rakstāmmašīnu uzrakstījām dažu valstības dziesmu vārdus un tos izdalījām. Mēs četri centāmies noturēt melodiju, bet, kad mums dziesmā pievienojās vietējie, viņu balsis saplūda brīnumskaistā harmonijā. Tie gan bija laiki!

Dažreiz, kad bijām beiguši vadīt kādu Bībeles nodarbību, Bībeles skolnieki nāca mums līdzi pie nākamās ģimenes un piedalījās arī tajā nodarbībā. Vienā vietā mēs nevarējām pavadīt vairāk par dažām nedēļām, tāpēc mēs bieži uzticējām tiem, kas jau bija labāk sapratuši Bībeles mācības, turpināt nodarbības ar citiem salas iedzīvotājiem līdz mūsu nākamajai apciemojuma reizei. Bija tik patīkami vērot, ar cik lielu atbildības sajūtu daži uzņēmās šo pienākumu.

Tagad daudzas no šīm salām ir pilnas ar tūristiem, bet toreiz tās bija nomaļas vietas ar tirkīzzilām lagūnām, baltām smilšu pludmalēm un palmām. Parasti mēs burājām no vienas salas uz otru naktī. Šie braucieni bija neaizmirstami. Delfīni rotaļīgi peldēja līdzās jahtai, un vienīgais, ko varēja dzirdēt, bija tas, kā jahtas priekšgals vienmērīgi šķeļ viļņus. Kad jūra bija rāma, mēness pāri ūdeņiem līdz pat apvārsnim meta sudrabainu tiltu.

Pēc piecu gadu sludināšanas Mazajās Antiļu salās mēs devāmies uz Puertoriko, lai nomainītu mūsu šoneri ar motorkuģi. Puertoriko es satiku Meksīnu Boidu, skaistu misionāri, un uzreiz viņā iemīlējos. Viņa kopš bērnības bija dedzīga sludinātāja. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas viņa bija misionāre Dominikānā, līdz 1950. gadā katoļu baznīcas ietekmētie ierēdņi lika viņai atstāt valsti. Man kā kuģa apkalpes loceklim bija atļauja uzturēties Puertoriko tikai vienu mēnesi. Drīz man būtu atkal jādodas ceļā uz salām, un es būtu prom vairākus gadus. Es sev teicu: ”Ronald, ja tu gribi precēt šo meiteni, tu nedrīksti vilcināties!” Pēc trim nedēļām es bildināju Meksīnu, un pēc sešām nedēļām mēs jau bijām precējušies. Mūs norīkoja par misionāriem Puertoriko. Es tā arī nedevos braucienā ar jauno kuģi.

1956. gadā mani iecēla par rajona pārraugu un mēs sākām apmeklēt draudzes. Mums ļoti patika apciemot brāļus un māsas. Liela daļa no viņiem bija trūcīgi. Piemēram, Potalapastiljo ciemā dzīvoja divas Jehovas liecinieku ģimenes, kurās bija daudz bērnu. Es mēdzu bērniem par prieku spēlēt flautu. Reiz es pajautāju vienai no meitenītēm, ko sauca Ilda, vai viņa vēlētos kopā ar mums doties sludināt. Viņa atbildēja: ”Es jau gribētu. Bet man nav kurpju.” Mēs nopirkām Ildai kurpes, un viņa devās ar mums sludināt. Kad pēc daudziem gadiem, 1972. gadā, mēs ar Meksīnu apmeklējām Bruklinas Bēteli, pie mums pienāca kāda māsa, kas tikko bija absolvējusi Gileādas skolu un bija saņēmusi norīkojumu uz Ekvadoru. Viņa teica: ”Jūs droši vien mani neatceraties? Es esmu tā mazā meitene bez kurpēm Potalapastiljo ciemā.” Mēs bijām tādā sajūsmā atkal satikt Ildu, ka aiz prieka apraudājāmies!

1960. gadā mūs uzaicināja kalpot Puertoriko filiālē, kura atradās nelielā divstāvu ēkā Santurkē, kas ir viens no galvaspilsētas Sanhuanas rajoniem. Sākumā lielāko daļu darba veicām mēs ar Lennartu Džonsonu. Lennarts un viņa sieva bija pirmie Jehovas liecinieki Dominikānā. Savukārt Puertoriko viņi bija ieradušies 1957. gadā. Pēc kāda laika Meksīnai tika uzdots gādāt, lai abonenti (to bija vairāk nekā 1000) ik nedēļu saņemtu žurnālus. Meksīnu šis darbs aizrāva, jo viņa domāja par cilvēkiem, kas šādā veidā saņem garīgo uzturu.

Man patīk kalpot Bētelē, jo tā es pastāvīgi varu dot citiem kaut ko labu. Bet ne vienmēr viss ir tik viegli. Piemēram, 1967. gadā Puertoriko tika organizēts pirmais starptautiskais kongress un uz maniem pleciem gūlās liela atbildība. Uz Puertoriko atbrauca Neitans Nors, kas tolaik vadīja Jehovas liecinieku organizācijas darbību. Pārpratuma dēļ viņš nosprieda, ka es neesmu parūpējies par transportu uz kongresu atbraukušajiem misionāriem, lai gan es to visu biju labi organizējis. Vēlāk viņš man stingri aizrādīja, ka man jāmācās būt organizētākam, un teica, ka ir manī vīlies. Es nesāku taisnoties, tomēr man bija sāpīgi, ka par mani bija radies tik kļūdains priekšstats, un diezgan ilgu laiku es jutos sarūgtināts. Taču nākamajā reizē, kad mēs ar Meksīnu  tikāmies ar brāli Noru, viņš mūs uzaicināja ciemos pie sevis un pagatavoja mums maltīti.

Kamēr mēs kalpojām Puertoriko, mēs vairākas reizes apciemojām manus radus Anglijā. Kad mēs ar māti pieņēmām patiesību, tēvs tam vēl nebija gatavs. Bet, kad brāļi no Bēteles ieradās mātes draudzē teikt runas, māte bieži piedāvāja viņiem naktsmājas. Tēvs redzēja, cik pazemīgi bija šie pārraugi no Bēteles, un ievēroja, cik krasi viņi atšķīrās no garīdzniekiem, kas jau daudzus gadus iepriekš bija izraisījuši viņā tādu nepatiku. 1962. gadā arī mans tēvs kļuva par Jehovas liecinieku.

Mēs ar Meksīnu drīz pēc mūsu kāzām Puertoriko un 2003. gadā mūsu kāzu 50. gadadienā

Mana mīļā sieva nomira 2011. gadā. Es tā gaidu, kad notiks augšāmcelšana un es atkal varēšu viņu satikt! Par to domāt ir tik patīkami. Mūsu kopdzīves 58 gados mēs pieredzējām, kā Jehovas liecinieku skaits Puertoriko pieaug no 650 līdz 26 000. 2013. gadā Puertoriko filiāli pievienoja ASV filiālei un mani uzaicināja pārcelties uz Volkilu (Ņujorkas štats). Pēc 60 uz šīs salas pavadītiem gadiem es jutos tikpat piederīgs salai kā kokī — kokvardīte, kas dzīvo Puertoriko mežos un vakaros dzied: ”Kokī! Kokī!” Bet bija pienācis laiks pāršķirt dzīvē jaunu lappusi.

”DIEVS MĪL PRIECĪGU DEVĒJU”

Man joprojām patīk kalpot Dievam Bētelē. Man tagad ir jau vairāk nekā 90 gadu, un man Bētelē ir uzdots sniegt garīgu uzmundrinājumu Bēteles darbiniekiem. Brāļi ir saskaitījuši, ka kopš ierašanās Volkilā es esmu apciemojis vairāk nekā 600 brāļu un māsu. Daži, kas nāk pie manis, vēlas ar mani pārrunāt personiskas vai arī ģimenes problēmas. Citi vēlas saņemt ieteikumus, kā gūt lielāku gandarījumu no kalpošanas Bētelē. Vēl man lūdz padomu tie, kas nesen ir apprecējušies, un tie, kurus nosūta kalpot par pionieriem. Es labprāt uzklausu visus, kas vēršas pie manis, un, kad vien iespējams, uzsveru: ””Dievs mīl priecīgu devēju”, tāpēc centieties gūt prieku no tā, ko darāt! Jūs taču darbojaties Jehovas labā.” (2. Kor. 9:7.)

Lai saglabātu prieku Bētelē, tāpat kā ikvienā citā vietā, kur mēs kalpojam, ir jādomā par to, kāpēc šī kalpošana ir svarīga. Viss, ko darām Bētelē, ir kalpošana Dievam. Ar darbu, kas tiek veikts Bētelē, tiek atbalstīts ”uzticamais un gudrais kalps”, kura uzdevums ir sagādāt garīgo uzturu brāļu saimei visā pasaulē. (Mat. 24:45.) Lai kur mēs kalpotu Jehovam, mums ir iespēja viņu slavēt. Gūsim prieku visā, ko viņš mums uzdod darīt, jo ”Dievs mīl priecīgu devēju”!

^ 13. rk. Lenarda Smita dzīvesstāsts ir lasāms 2012. gada 15. aprīļa Sargtornī.