Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Augusts 2016

Johanness Raute sludināšanā, iespējams, 20. gadsimta 20. gados

 NO MŪSU ARHĪVA

”Es varu redzēt augļus, kas sagādā slavu Jehovam”

”Es varu redzēt augļus, kas sagādā slavu Jehovam”

”VISI pagātnes kari nav nekas salīdzinājumā ar to prātam neaptveramo karu, kas tagad plosās Eiropā,” tā 1915. gada 1. septembra Sargtornī bija aprakstīts Pirmais pasaules karš, kurā galu galā iesaistījās aptuveni 30 valstis. Par situāciju, kas bija radusies kara dēļ, Sargtornī bija teikts: ”Daudzviet sludināšana zināmā mērā ir kavēta, jo īpaši Vācijā un Francijā.”

Laikā, kad tik daudz tautu tika ierautas nežēlīgā karā, Bībeles pētnieki līdz galam neizprata, ko nozīmē kristīga neitralitāte. Bet viņi bija apņēmības pilni darīt visiem zināmu labo vēsti. Apzinādamies savu pienākumu sludināt Dieva valstību, Vilhelms Hildebrants pasūtīja sērijas The Bible Students Monthly bukletus franču valodā. Taču viņš Francijā bija ieradies nevis kā kolportieris jeb pilnas slodzes sludinātājs, bet gan kā vācu armijas kareivis. Ģērbies uniformā, viņš pārsteigtajiem frančiem, kas neko tādu nebija gaidījuši no ienaidnieku karaspēka pārstāvja, izplatīja vēsti par mieru.

Sargtornī publicētās vēstules liecina, ka daudzi citi vācu Bībeles pētnieki, pat atrazdamies militārajā dienestā, juta vēlēšanos stāstīt apkārtējiem labo vēsti par valstību. Brālis Lemke, kas dienēja kara flotē, stāstīja, ka pieci cilvēki no viņa komandas ieinteresējās. Viņš rakstīja: ”Arī uz šī kuģa es varu redzēt augļus, kas sagādā slavu Jehovam.”

Georgs Kaizers devās uz fronti, lai piedalītos karā, bet mājās atgriezās, jau kļuvis par patiesā Dieva kalpu. Kā tas varēja notikt? Viņa rokās bija nonācis kāds Bībeles pētnieku izdevums, un viņš uzreiz pieņēma Bībeles patiesību un atteicās turpmāk ņemt rokā ieročus. Viņš piekrita veikt dienestā jebkuru citu, nemilitāra rakstura darbu. Pēc kara daudz gadu Georgs Kaizers bija dedzīgs pionieris.

Lai gan Bībeles pētniekiem vēl nebija līdz galam skaidrs, ko nozīmē kristīga neitralitāte, viņu nostāja un rīcība bija krasā pretstatā entuziasmam, ar kādu pārējā sabiedrība atbalstīja karu. Politiķi un baznīcu vadītāji nostājās katrs savas valsts pusē, bet Bībeles pētnieki sekoja ”Miera lielskungam”. (Jes. 9:5.) Kaut arī daļa Bībeles pētnieku neievēroja stingru neitralitāti, viņi bija pārliecināti, ka viņi  nedrīkst atņemt cilvēkam dzīvību, kā var redzēt no vārdiem, ko teica Bībeles pētnieks Konrāds Merters: ”No Bībeles es esmu pilnīgi skaidri sapratis, ka kristietis nedrīkst nogalināt.” (2. Moz. 20:13.) *

Hanss Helterhofs izmantoja ratiņus, lai reklamētu žurnālu Zelta laikmets

Kaut gan Vācijā likums nepieļāva pārliecības dēļ atteikties no dienesta armijā, vairāk nekā 20 Bībeles pētnieku atteicās būt jebkādā veidā saistīti ar militāro dienestu. Dažus no viņiem pasludināja par psihiski slimiem. Piemēram, Gustavu Kujatu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā un sazāļoja. Hansu Helterhofu, kas arī atteicās dienēt, ieslodzīja cietumā, bet pat tur viņš atteicās veikt jebkādu darbu, kas būtu saistīts ar karu. Sargi viņu sasēja trako kreklā, turklāt tik cieši, ka tad, kad viņu atbrīvoja, viņam bija pilnībā notirpuši locekļi. Kad tas nesalauza Hansa apņēmību, tad, lai viņu iebiedētu, sargi paziņoja, ka viņu sodīs ar nāvi. Hansu aizveda uz nāvessoda izpildes vietu, kur viņu gaidīja karavīri, kas bija gatavi izpildīt pavēli viņu nošaut, tomēr pavēle netika dota. Hanss visu kara laiku palika nelokāms.

Citi brāļi, ko iesauca armijā, atteicās ņemt rokā ieročus, bet pieprasīja, lai viņiem ļauj veikt pienākumus, kas nav tieši saistīti ar piedalīšanos karadarbībā. * Daži no šiem brāļiem bija Johanness Raute, ko nosūtīja strādāt dzelzceļā, Konrāds Merters, ko norīkoja par sanitāru, un Reinholds Vēbers, ko nosūtīja strādāt par medicīnas brāli. Arī Augusts Krafcigs bija priecīgs, ka viņam ļāva veikt tādus pienākumus, kuru dēļ viņam nebija jānonāk frontes līnijā. Gan šie Bībeles pētnieki, gan vēl daudzi citi bija apņēmušies kalpot Jehovam tā, kā viņiem lika viņu mīlestība pret Jehovu un uzticība viņam.

Tās nostājas dēļ, kāda Bībeles pētniekiem bija kara laikā, viņi nokļuva varas iestāžu uzmanības lokā. Turpmākajos gados Bībeles pētniekiem Vācijā tūkstošiem reižu bija jāstājas tiesas priekšā sludināšanas dēļ. Tāpēc Bētelē, kas atradās Magdeburgā, brāļi izveidoja juridisko nodaļu.

Jehovas liecinieki pakāpeniski aizvien labāk izprata, ko nozīmē būt neitrāliem. Kad izcēlās Otrais pasaules karš, viņi palika neitrāli, atsakoties jebkādā veidā atbalstīt karadarbību. Šī iemesla dēļ Vācijā viņus uzskatīja par valsts ienaidniekiem un nežēlīgi vajāja. Bet tas ir jautājums, kas tiks apskatīts kādā no nākamajiem šīs rubrikas rakstiem. (No mūsu arhīva Centrāleiropā.)

^ 7. rk. Par Bībeles pētniekiem Lielbritānijā Pirmā pasaules kara laikā var lasīt 2013. gada 15. maija Sargtornī, rakstā ”Viņi bija nelokāmi ”pārbaudījuma stundā””, kas arī bija publicēts rubrikā ”No mūsu arhīva”.

^ 9. rk. Tā bija ieteikts rīkoties grāmatu sērijas Millennial Dawn (Tūkstošgades ausma) 6. sējumā (1904. g.), kā arī 1906. gada augusta Ciānas Sargtorņa vācu valodas izdevumā. 1915. gada septembra Sargtornī šis skaidrojums tika precizēts un Bībeles pētniekiem bija ieteikts atteikties no dienesta armijā. Taču Sargtorņa vācu valodas izdevumā raksts ar precizēto skaidrojumu nebija publicēts.