VINSTONS un Pamela (Pema) Peini kalpo Jehovas liecinieku Austrālāzijas filiālē. Viņiem abiem ir bijusi laimīga dzīve, taču viņiem ir bijis jāsaskaras arī ar dažādām grūtībām. Dažas no tām bija saistītas ar pielāgošanos atšķirīgām kultūrām. Tāpat viņiem bija jāpieredz viņu nedzimušā bērna zaudējums. Taču visās šajās grūtībās viņi ir saglabājuši savu mīlestību pret Jehovu un viņa tautu un nav zaudējuši prieku kalpošanā. Šajā intervijā mēs viņiem palūdzām pastāstīt par savu dzīvi.

Vinston, pastāsti, lūdzu, par saviem Dieva meklējumiem!

Es uzaugu Austrālijā, kādā lauku saimniecībā Kvīnslendas štatā. Mūsu ģimenē reliģijai netika pievērsta liela vērība. Tā kā mēs dzīvojām ļoti nošķirti no citiem, mana sabiedrība galvenokārt bija mana ģimene. Kādu 12 gadu vecumā es sāku meklēt Dievu. Es vērsos pie viņa lūgšanā un teicu, ka vēlos uzzināt patiesību par viņu. Ar laiku es aizbraucu no vecāku mājām un atradu darbu Adelaidā (Dienvidaustrālijas štats). 21 gada vecumā kāda atvaļinājuma laikā Sidnejā es iepazinos ar Pemu. Viņa man pastāstīja par britu-izraēliešu reliģisko kustību, kuras locekļi tic, ka briti ir cēlušies no tā saucamajām izraēliešu pazudušajām ciltīm. Šīs ciltis, kā to apgalvo minētās kustības pārstāvji, ir ziemeļu valsts Izraēlas desmit ciltis, kurām 8. gadsimtā p.m.ē. bija jādodas trimdā. Atgriezies Adelaidā, es par šo jautājumu sāku runāt ar darbabiedru, kuram Jehovas liecinieki bija sākuši mācīt Bībeli. Mūsu saruna ilga vairākas stundas, un tā lielākoties bija par Jehovas liecinieku uzskatiem, taču man ar to pietika, lai es saprastu, ka mana bērnībā teiktā lūgšana ir uzklausīta. Man bija pavērusies iespēja uzzināt patiesību par savu Radītāju un viņa valstību. Es biju atradis ”ļoti vērtīgu pērli”. (Mat. 13:45, 46.)

Pema, arī tu biji sākusi meklēt šo ”pērli” jau agrā vecumā. Kā tu to atradi?

Es uzaugu ticīgā ģimenē Kofshārboras pilsētā (Jaundienvidvelsas štats). Mani vecāki un vecvecāki bija pieņēmuši britu-izraēliešu kustības uzskatus. Mans jaunākais brālis,  vecākā māsa un es, kā arī mūsu brālēni un māsīcas tikām audzināti pārliecībā, ka Dievam ir īpaša labvēlība pret cilvēkiem, kuriem ir britu saknes. Tomēr mani māca šaubas par šiem uzskatiem, un es izjutu garīgu izsalkumu. 14 gadu vecumā es apmeklēju vairākas baznīcas, tostarp anglikāņu, baptistu un adventistu baznīcas, tomēr tas neremdēja manu garīgo izsalkumu.

Vēlāk mana ģimene pārcēlās uz Sidneju, kur es iepazinos ar Vinstonu, kurš pavadīja tur atvaļinājumu. Kā jau viņš minēja, mūsu sarunas noveda pie tā, ka viņš pēc kāda laika sāka mācīties Bībeli Jehovas liecinieku vadītās nodarbībās. Mēs ar viņu bijām sākuši sarakstīties, un kopš brīža, kad viņš sāka mācīties Bībeli, viņa vēstules bija pilnas ar Bībeles citātiem. Man jāatzīst, ka sākumā tas mani uztrauca un pat nedaudz sadusmoja. Bet ar laiku es sāku saprast, ka tas, ko viņš raksta, varētu būt patiesība.

1962. gadā es pārcēlos uz Adelaidu, lai būtu tuvāk Vinstonam. Viņš bija parūpējies par to, lai es varētu dzīvot pie kādas Jehovas liecinieku ģimenes — Tomasa un Dženisas Slomeniem, kas bija kalpojuši par misionāriem Papua-Jaungvinejā. Viņi bija ārkārtīgi laipni pret mani. Man tolaik bija tikai 18 gadi, un šis pāris man ļoti palīdzēja garīgā ziņā. Tā arī es sāku mācīties Bībeli, un jau pavisam drīz es ieguvu pilnīgu pārliecību, ka esmu atradusi patiesību. Uzreiz pēc kāzām mēs ar Vinstonu uzsākām pilnas slodzes kalpošanu. Lai gan mums ir nācies pieredzēt dažādas grūtības, kalpošana Dievam mums ir sagādājusi daudz svētību, kas ir tikai vairojušas mūsu pateicību par ”vērtīgo pērli”, ko bijām atraduši.

Vinston, pastāsti mums par jūsu kalpošanas sākumposmu!

A. Mūsu maršruts laikā, kad apmeklējām draudzes

B. Pastmarkas no dažām salām. Kiribati un Tuvalu agrāk sauca par Gilberta salām un Elisa salām

C. Skaistā Funafuti koraļļu sala, kas ietilpst Tuvalu valstī. Viena no daudzajām salām, ko apmeklējām, pirms tur tika nosūtīti misionāri

Neilgi pēc mūsu kāzām Jehova mūsu priekšā atvēra pirmās no daudzajām ”durvīm rosīgai darbībai”. (1. Kor. 16:9.) Ieiet pa tām mūs pamudināja brālis Džeks Porters, rajona pārraugs, kas apmeklēja mūsu nelielo draudzi. (Tagad mēs kopā kalpojam Austrālāzijas filiāles komitejā.) Džeks un viņa sieva Roslīna mūs mudināja kalpot par pionieriem, un mēs šajā kalpošanā pavadījām piecus laimīgus gadus. Kad man bija 29 gadi, mēs ar Pemu tikām norīkoti apmeklēt draudzes Klusā okeāna salās, kurās mūsu organizācijas darbību tajā laikā pārraudzīja Jehovas liecinieku Fidži filiāle. Šīs salas bija: Amerikāņu Samoa, Samoa, Kiribati, Nauru, Niue, Tokelau, Tonga, Tuvalu un Vanuatu.

Tajā laikā nomaļāko salu iedzīvotāji uz Jehovas lieciniekiem raudzījās ar aizdomām, tāpēc mums bija jābūt apdomīgiem. (Mat. 10:16) Draudzes bija mazas, un dažas no tām nevarēja mums piedāvāt naktsmājas. Tādos gadījumos mēs meklējām iespēju palikt pie vietējiem iedzīvotājiem, un viņi vienmēr mūs laipni uzņēma.

Tev, Vinston, ir liela interese par tulkošanas darbu. Kā tā aizsākās?

Vinstons vada draudzes vecāko skolu (Samoa)

Tajā laikā Tongas salās bija pieejami tikai daži bukleti tongiešu valodā. Lai mācītu cilvēkiem Bībeli, sludinātāji izmantoja grāmatas Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi angļu valodas izdevumu. Tāpēc kādas draudzes vecāko skolas laikā, kura ilga četras nedēļas, trīs vietējie draudzes vecākie, kas nedaudz prata angļu valodu, sāka tulkot šo grāmatu tongiešu valodā. Pema iztulkoto tekstu pārrakstīja ar rakstāmmašīnu, un mēs to nosūtījām uz ASV Bēteli iespiešanai. Viss darbs prasīja aptuveni astoņas nedēļas. Kaut arī tulkojuma kvalitāte nebija tā labākā, šī grāmata daudziem tongiešiem palīdzēja uzzināt patiesību. Mēs ar Pemu neesam tulkotāji, taču šī pieredze raisīja mūsu interesi par tulkošanu.

Pema, pastāsti, kā dzīve šajās salās atšķīrās no dzīves Austrālijā?

Laikā, kad apmeklējām draudzes, mums reizēm bija jādzīvo autobusā

Atšķirība bija milzīga! Atkarībā no tā, kur mēs bijām, mums bija jāpacieš moskītu mākoņi, liels karstums un mitrums, žurkas,  slimības un dažkārt arī pārtikas trūkums. No otras puses, katras dienas beigās mēs atguvām spēkus, raugoties uz okeānu no sava polinēziešu namiņa, kuram bija salmu jumts un nebija sienu. Naktīs, kad spīdēja mēness, mēs varējām vērot kokospalmu siluetus un mēness apmirdzēto okeāna virsmu. Šādi mirkļi mūs mudināja uz pārdomām un lūgšanām, un tas palīdzēja negatīvās domas aizstāt ar pozitīvām.

Mēs iemīlējām vietējos bērnus, kas ar lielu ziņkārību pētīja mūs, baltos cilvēkus. Reiz, kad mēs apmeklējām Niues salu, kāds mazs zēns sāka glaudīt Vinstona spalvaino roku un teica: ”Man patīk tavs kažociņš.” Acīmredzot viņš nekad nebija redzējis tādas spalvas uz rokām un nezināja, kā tās nosaukt.

Mums bija sāpīgi redzēt, cik trūcīgos apstākļos daudzi cilvēki dzīvoja. Daba šajās salās bija ļoti skaista, bet veselības aprūpe tur bija gaužām bēdīga un trūka dzeramā ūdens. Tomēr mūsu brāļi un māsas par to pārlieku neraizējās. Viņiem tie bija ierasti apstākļi. Viņi bija laimīgi, jo bija kopā ar saviem ģimenes locekļiem, viņiem bija vieta, kur pielūgt Jehovu, un viņi varēja viņu slavēt. Viņu piemērs mums palīdzēja paturēt prātā, kas dzīvē ir svarīgākais, un dzīvot vienkārši.

Dažkārt tev, Pema, nācās pašai sagādāt ūdeni un gatavot maltītes pilnīgi neierastos apstākļos. Kā tu tiki ar to galā?

Pema mazgā veļu (Tonga)

Par to man jāpateicas savam tēvam. Viņš man bija daudz ko iemācījis, piemēram, kā iekurt ugunskuru un pagatavot uz tā ēdienu, kā arī to, kā izdzīvot tad, ja nekā daudz nav. Kādu reizi, kad mēs apmeklējām Kiribati, mēs palikām nelielā namiņā ar salmu jumtu, bambusa sienām un grīdu no koraļļu šķembām. Lai pagatavotu vienkāršu maltīti, es grīdā izraku bedri ugunskuram un malkas vietā izmantoju kokosriekstu čaulas. Pēc ūdens es devos uz aku, pie kuras jau rindā stāvēja vietējās sievietes. Lai tiktu pie ūdens, bija jāizmanto kaut kas līdzīgs makšķerei — 2 metrus gara kārts, kuras galā bija smalkā virvītē iesieta skārda bundža. Sievietes pēc kārtas laida akā ”makšķeres” galā iesieto bundžu un īstajā brīdī strauji parāva auklu, lai trauks sagāztos un piepildītos ar ūdeni. Man šķita, ka tajā nav nekā sarežģīta, — līdz brīdim, kad pienāca mana kārta. Es vairākas reizes mēģināju tikt pie ūdens, taču bundža tikai peldēja pa ūdens virsu. Kad sievietes bija beigušas smieties, viena no viņām man piedāvāja savu palīdzību. Vietējie iedzīvotāji vienmēr bija ļoti izpalīdzīgi un laipni.

Jums abiem ļoti patika kalpot uz šīm salām. Vai varat padalīties, kas jums ir īpaši iespiedies atmiņā?

Vinstons: Pagāja laiks, līdz mēs sapratām dažas vietējās paražas. Piemēram, kad ticības biedri mūs bija uzaicinājuši uz maltīti, viņi parasti cēla galdā visu, kas viņiem bija. Sākumā mēs pat nenojautām, ka mums būtu kaut kas jāatstāj arī viņiem. Tāpēc mēs apēdām visu, kas mums tika pasniegts. Ar laiku mēs atskārtām savu kļūdu. Par spīti tam, brāļi un māsas bija saprotoši. Un viņi bija ļoti priecīgi mūs redzēt, kad mēs aptuveni reizi pusgadā apmeklējām viņu draudzi. Ja neskaita vietējos brāļus un māsas, mēs bijām vienīgie Jehovas liecinieki, ko viņi bija redzējuši.

Dodamies sludināt (Niue)

Mūsu apmeklējumi arī deva labu liecību citiem saliniekiem. Daudzu ciemu iedzīvotāji uzskatīja, ka brāļi savu reliģiju ir izdomājuši paši. Tāpēc tad, kad brāļus un māsas apciemoja kādi ārzemnieki, kas arī piederēja pie šīs pašas reliģijas, iedzīvotāji saprata, ka mūsu organizācija ir starptautiska, un bija patiesi iespaidoti.

Pema: Vienas no siltākajām atmiņām man saistās ar Kiribati, kur draudzē bija tikai pāris sludinātāji. Tās vienīgais draudzes vecākais Itinikai Matera rūpējās par mums, cik labi vien varēja. Reiz viņš pie mums atnāca ar grozu, kurā bija viena ola. ”Tas jums,” viņš sacīja. Vistu olas tolaik mums bija kaut kas  īpašs. Šī nelielā, bet dāsnā velte mūs ļoti aizkustināja.

Dažus gadus vēlāk tev, Pema, nācās pieredzēt spontāno abortu. Kas tev ir palīdzējis tikt galā ar šo traģēdiju?

1973. gadā, kad mēs kalpojām Klusā okeāna salās, man iestājās grūtniecība. Mēs nolēmām atgriezties Austrālijā, kur četrus mēnešus vēlāk zaudējām savu mazuli. Es biju dziļi satriekta, un tāds bija arī Vinstons. Galu galā tas bija arī viņa bērns. Laikam ejot, manas lielās sirdssāpes mazinājās, taču tās neizzuda līdz brīdim, kad mēs saņēmām 2009. gada 15. aprīļa Sargtorni. Rubrikā ”Lasītāju jautājumi” bija vaicāts: ”Vai pastāv cerība, ka bērni, kas ir aizgājuši bojā vēl pirms dzimšanas, tiks celti augšā?” Rakstā bija norādīts, ka šajā jautājumā viss ir Jehovas rokās, kurš vienmēr rīkojas pareizi. Jehova izdziedēs visas sāpes, ko cilvēkiem ir sagādājusi dzīve šajā ļaunajā pasaulē, jo viņš ir devis savam Dēlam uzdevumu ”iznīcināt Velna darbus”. (1. Jāņa 3:8.) Šis raksts mums palīdzēja vēl augstāk vērtēt dārgo ”pērli”, ko Jehova ir dāvājis savai tautai. Ko gan mēs iesāktu bez cerības uz Dieva valstību?

Pēc bērna zaudēšanas mēs atsākām kalpot pilnu slodzi. Dažus mēnešus mēs kalpojām Austrālijas Bētelē, un pēc kāda laika Vinstons atsāka kalpot par rajona pārraugu. Četrus gadus mēs apmeklējām draudzes Jaundienvidvelsas štatā — gan lauku apvidos, gan Sidnejā. 1981. gadā mūs uzaicināja strādāt Austrālijas filiālē, kā to tolaik sauca, un tur mēs kalpojam joprojām.

Vinston, vai pieredze, ko esi guvis, kalpojot Klusā okeāna salās, tev ir palīdzējusi pildīt Austrālāzijas filiāles komitejas locekļa pienākumus?

Ir gan, daudzos veidos. Sākumā Austrālijas filiālei palūdza rūpēties par mūsu darbību Amerikāņu Samoa un Samoa. Tad Jaunzēlandes filiāle tika apvienota ar Austrālijas filiāli, un tika izveidota Austrālāzijas filiāle. Tās teritorijā tagad ietilpst Austrālija, Amerikāņu Samoa un Samoa, Austrumtimora, Jaunzēlande, Kuka salas, Niue, Tokelau un Tonga. Daudzas no šīm vietām man bija iespēja apmeklēt kā filiāles pārstāvim. Pieredze, ko es esmu guvis, sadarbojoties ar uzticīgajiem brāļiem un māsām, kuri dzīvo šajās salās, man ir ļoti noderējusi. Tā man palīdz rūpēties par viņiem, kalpojot filiālē.

Vinstons un Pema pie Austrālāzijas filiāles

Nobeigumā es vēlētos piebilst, ka mēs ar Pemu esam pārliecinājušies — arī no savas pieredzes —, ka ne tikai pieaugušie meklē Dievu. Arī gados jaunie vēlas iegūt ”ļoti vērtīgo pērli”, pat ja citi ģimenes locekļi par to neizrāda nekādu interesi. (2. Ķēn. 5:2, 3; 2. Laiku 34:1—3.) Mēs varam nešaubīties, ka Jehova ir mīlošs Dievs, kurš vēlas, lai visi — gan jauni, gan veci — iegūtu dzīvību.

Kad mēs ar Pemu pirms vairāk nekā 50 gadiem sākām meklēt Dievu, mēs pat iedomāties nevarējām, kā izvērtīsies mūsu dzīve. Patiesība par valstību patiesi ir bezgala vērtīga pērle. Mēs esam apņēmušies turēties pie tās ar visiem saviem spēkiem.