Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Sargtornis (izdevums studēšanai)  |  Aprīlis 2017

 DZĪVESSTĀSTS

Esmu apņēmies būt Kristus kareivis

Esmu apņēmies būt Kristus kareivis

Pār manu galvu spindzēja lodes. Es lēnām pacēlu baltu kabatlakatu. Kareivji, kas uz mani šāva, uzkliedza, lai es lienu laukā no paslēptuves. Es piesardzīgi tuvojos viņiem, baidīdamies par savu dzīvību. Kā es biju nokļuvis tādā situācijā?

ES NĀCU pasaulē 1926. gadā nelielā Grieķijas ciemā Karicā. Mani vecāki bija strādīgi cilvēki. Ģimenē es biju septītais no astoņiem bērniem.

Gadu iepriekš mani vecāki bija sastapuši Joanni Paparizu, dedzīgu Bībeles pētnieku, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Vecākus dziļi iespaidoja, cik labi šis runīgais vīrs izskaidroja Bībeli, un viņi sāka apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces, kas notika mūsu ciemā. Manai mātei bija nesatricināma ticība Dievam Jehovam, un, kaut arī viņa neprata lasīt, viņa izmantoja visas iespējas, lai stāstītu par savu ticību citiem. Diemžēl mans tēvs pievērsa pārāk lielu uzmanību cilvēku trūkumiem un ar laiku pārstāja apmeklēt kristiešu sapulces.

Es un mani brāļi un māsas cienījām Bībeli, bet visu mūsu brīvo laiku aizņēma atpūta un dažādas nenozīmīgas nodarbes. Bet 1939. gadā, kad Eiropā izcēlās Otrais pasaules karš, kāds notikums ciemā satricināja mūsu dzīvi. Mūsu radinieks Nikolajs Psarrs, kas dzīvoja kaimiņos un nesen bija kļuvis par Jehovas liecinieku, tika iesaukts armijā. Nikolajs, kam tolaik bija 20 gadi, militārajiem ierēdņiem drosmīgi paziņoja: ”Es nevaru doties karot, jo es esmu Kristus kareivis.” Viņa lieta nonāca militārajā tiesā, un viņam piesprieda 10 gadu cietumsodu. Mēs bijām satriekti.

Par laimi, 1941. gada sākumā Grieķijā uz neilgu laiku ienāca sabiedroto karaspēks, un Nikolajs tika atbrīvots no ieslodzījuma. Kad viņš bija atgriezies Karicā, mans vecākais brālis Ilja viņu apbēra ar jautājumiem par Bībeli. Es uzmanīgi klausījos. Pēc tam mēs ar Ilju un mūsu jaunāko māsu Evmorfiju sākām mācīties Bībeli un apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Nākamajā gadā mēs visi trīs kristījāmies.  Vēlāk kristījās vēl divi mani brāļi un divas māsas.

1942. gadā Karicas draudzē bija deviņi jauni kristīti brāļi un māsas vecumā no 15 līdz 25 gadiem. Mēs apzinājāmies, ka mūs gaida smagi pārbaudījumi. Lai stiprinātu savu garīgumu, mēs, cik vien bieži iespējams, sanācām kopā, lai iedziļinātos Bībelē, dziedātu slavas dziesmas Jehovam un viņu lūgtu. Tas ļoti vairoja mūsu ticību.

Dimitrijs ar draugiem Karicā

PILSOŅU KARŠ

Otrā pasaules kara izskaņā, grieķu komunistiem saceļoties pret valdību, aizsākās nežēlīgs pilsoņu karš. Komunistu partizāni siroja pa Grieķijas laukiem un spieda citus viņiem pievienoties. Kad viņi iebruka mūsu ciemā, viņi nolaupīja trīs jaunus Jehovas lieciniekus — Antoniju Cukari, Ilju un mani. Mēs lūdzām, lai mūs atbrīvo, jo mēs kā kristieši esam politiski neitrāli. Tomēr partizāni mūs piespieda kopā ar viņiem doties uz Olimpa kalnu, kas atradās kādu 12 stundu gājumā no mūsu ciema.

Vēlāk komandieris mums pavēlēja pievienoties viņu kaujas vienībai. Kad mēs paskaidrojām, ka patiesie kristieši neņem rokās ieročus, viņš saniknots aizveda mūs pie ģenerāļa. Mēs vēlreiz pastāstījām par savu nostāju, un ģenerālis noskaldīja: ”Tad jums būs ar mūli jāved ievainotie no kaujas lauka uz hospitāli!”

”Bet, ja mūs saņems gūstā valdības kareivji, vai viņi mūs nenoturēs par karavīriem?” mēs iebildām. ”Tad vediet maizi uz frontes līniju!” viņš atcirta. ”Bet ja nu kāds komandieris, redzot, ka mums ir mūlis, liks mums vest uz fronti ieročus?” mēs jautājām. Ģenerālis iegrima pārdomās. Visbeidzot viņš izsaucās: ”Aitas ganīt jau nu gan jūs varat! Palieciet kalnā un pieskatiet ganāmpulku!”

Tā kā visapkārt joprojām plosījās pilsoņu karš, mēs nospriedām, ka mūsu sirdsapziņa mums ļautu ganīt aitas. Gadu vēlāk Iljam ļāva atgriezties mājās, lai viņš kā vecākais dēls parūpētos par mūsu māti, kas bija kļuvusi par atraitni. Antonijs tika palaists mājās tāpēc, ka saslima. Taču es paliku gūstā.

Armijas spēki pamazām guva pārsvaru pār komunistiem. Vienība, kuras gūstā es atrados, bēga pāri kalniem uz kaimiņos esošo Albāniju. Tuvojoties robežai, mani gūstītāji piepeši atskārta, ka ir ielenkti. Iestājās panika, un partizānu kaujinieki izklīda kur kurais. Es paslēpos aiz krituša koka un tā nonācu raksta sākumā minētajā situācijā.

Kad es karavīriem darīju zināmu, ka komunisti mani bija saņēmuši gūstā, viņi mani aizveda uz militāro nometni netālu no Verijas (tā ir tā pati Bībelē minētā Beroja), lai noskaidrotu, kas es tāds esmu. Nometnē man lika rakt karavīriem tranšejas. Kad es atteicos to darīt, nometnes komandieris man piesprieda izsūtījumu uz Makronisas salu, par kuru klīda baisi stāsti.

ŠAUSMU SALA

Saules izdedzinātā, klinšainā Makronisa, kurā nav dabisku ūdens avotu, atrodas netālu no Atikas  novada krastiem, apmēram 50 kilometru attālumā no Atēnām. Sala ir tikai 13 kilometru gara, un tās platums nepārsniedz divarpus kilometrus. Tomēr laikā no 1947. līdz 1958. gadam uz tās izcieta sodu vairāk nekā 100 000 cilvēku, to vidū komunisti un tie, kurus par tādiem uzskatīja, pretošanās kustības kaujinieki un daudzi Jehovas liecinieki.

1949. gada sākumā, kad es ierados Makronisā, ieslodzītie bija sadalīti pa vairākām nometnēm. Mani ievietoja zemas stingrības režīma nometnē, kur atradās vairāki simti cilvēku. Kopā ar aptuveni 40 citiem ieslodzītajiem es gulēju uz kailas zemes teltī, kas bija paredzēta tikai 10 cilvēkiem. Mums deva dzert sasmakušu ūdeni, un mēs pārtikām galvenokārt no lēcām un baklažāniem. Vējš, kas nerima ne uz brīdi, un visur esošās smiltis un putekļi darīja dzīvi vēl grūtāku. Bet mums vismaz nebija nemitīgi jāpārveļ klints bluķi no vienas vietas uz otru kā citiem ieslodzītajiem — šādas sadistiskas mocības daudzus salauza kā fiziski, tā psihiski.

Kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem izsūtījumā Makronisas salā

Kādu dienu, ejot gar krastu, es sastapu vairākus brāļus no citām nometnēm. Cik gan mēs bijām priecīgi! Mēs centāmies tikties cik vien bieži iespējams, bet, lai mūsu sapulces neatklātu, mēs bijām ļoti uzmanīgi. Mēs arī piesardzīgi sludinājām citiem ieslodzītajiem, no kuriem daži vēlāk kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tikšanās ar ticības biedriem un sludināšana, kā arī sirsnīgas lūgšanas mums palīdzēja palikt garīgi stipriem.

DEGOŠĀ CEPLĪ

Pēc tam, kad 10 mēnešus biju pavadījis šajā ”labošanas iestādē”, tika nospriests, ka man ir pienācis laiks vilkt mugurā karavīra formas tērpu. Kad es atteicos to darīt, mani sagrāba un aizveda pie nometnes komandanta. Es viņam iedevu rakstisku paziņojumu, kurā bija teikts: ”Es vēlos būt tikai Kristus kareivis.” Vēlreiz man piedraudējis, komandants mani nodeva savam vietniekam — Grieķijas pareizticīgo baznīcas arhibīskapam. Ģērbies pilnā liturģiskajā tērpā, viņš sāka mani pratināt, bet, kad es drosmīgi atbildēju uz viņa jautājumiem, atsaucoties uz Bībeli, viņš pārskaities nokliedzās: ”Aizvāciet viņu prom! Viņš ir fanātiķis!”

Nākamajā rītā kareivji atkal man lika vilkt mugurā formas tērpu. Kad es nebiju ar mieru, viņi sāka mani sist ar dūrēm un koka nūju. Pēc tam viņi mani aizveda uz medicīnas punktu pārbaudīt, vai man nav lauzti kauli, un tad uz manu telti. Šis ikdienas ”rituāls” turpinājās divus mēnešus.

Redzot, ka es neatkāpjos no savas pārliecības, nokaitinātie kareivji izmēģināja jaunu metodi. Viņi man sasēja rokas aiz muguras un ar virvēm zvērīgi slānīja pēdas. Ciezdams drausmīgas sāpes, es atcerējos Jēzus vārdus: ”Laimīgi jūs esat, ja jūs nosoda, vajā.. Priecājieties un līksmojiet, jo liela ir jūsu alga debesīs; tāpat senāk ir vajāti arī pravieši.” (Mat. 5:11, 12.) Brīdī, kad man jau likās, ka šī spīdzināšana nekad nebeigsies, es zaudēju samaņu.

Es atjēdzos ledaini aukstā kamerā, man nebija ne kripatiņas maizes, ne ūdens, ne segas. Taču es izjutu dziļu mieru. Bībelē apsolītais ”Dieva miers” pasargāja manu ”sirdi un prātu”. (Filip. 4:7.) Nākamajā dienā kāds laipns karavīrs man iedeva maizi un ūdeni, kā arī mēteli. Tad kāds cits karavīrs man atdeva savu uztura devu. Gan tā, gan daudzos citos veidos es izjutu Jehovas gādību.

Varas pārstāvji secināja, ka esmu nelabojams dumpinieks, un nosūtīja mani uz Atēnām, kur man bija jāstājas militārās tiesas priekšā. Tur man tika piespriests trīs gadu cietumsods, un mani nosūtīja uz cietumu Jaras salā, kas atradās 50 kilometru uz austrumiem no Makronisas.

”VARAM JUMS UZTICĒTIES”

Jaras cietums bija milzīgs, no sarkaniem ķieģeļiem būvēts cietoksnis, kur atradās vairāk nekā 5000 politiski ieslodzīto. Tajā savas kristīgās neitralitātes dēļ bija ieslodzīti arī septiņi Jehovas liecinieki. Lai gan mums bija stingri aizliegts pulcēties, mēs tomēr slepeni tikāmies, lai kopīgi pētītu Bībeli. Mēs pat regulāri saņēmām slepus iesūtītus Sargtorņa numurus, kurus pēc tam pārrakstījām, lai izmantotu savās sapulcēs.

 Kādu dienu, kad mēs pētījām Bībeli, cietumsargs mūs pamanīja un atņēma mums literatūru. Mums lika ierasties pie cietuma priekšnieka vietnieka. Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka mūsu ieslodzījuma laiks tiks pagarināts, taču viņš teica: ”Mums ir zināms, kas jūs esat, un mēs cienām jūsu nostāju. Mēs zinām, ka varam jums uzticēties. Atgriezieties pie darba!” Dažus no mums viņš pat norīkoja vieglākos darbos. Mēs bijām bezgala pateicīgi Jehovam. Pat ieslodzījumā mūsu kristīgā nostāja sagādāja viņam godu un slavu.

Mūsu nelokāmībai bija arī citi labi augļi. Kāds ieslodzītais, kas bija matemātikas profesors, bija ievērojis, ka mēs atšķiramies no citiem ieslodzītajiem, un vēlējās uzzināt vairāk par mūsu uzskatiem. Kad mūs, Jehovas lieciniekus, 1951. gada sākumā atbrīvoja, arī viņš tika atbrīvots. Pēc kāda laika viņš kristījās un kļuva par pilnas slodzes sludinātāju.

JOPROJĀM ESMU KAREIVIS

Es un mana sieva Dženeta

Pēc atbrīvošanas es atgriezos pie saviem tuviniekiem Karicā. Vēlāk, tāpat kā daudzi citi mani tautieši, es pārcēlos uz Austrāliju. Es apmetos uz dzīvi Melburnā un apprecējos ar jauku kristieti, vārdā Dženeta. Mēs esam uzaudzinājuši četrus bērnus — dēlu un trīs meitas —, un visi mūsu bērni kalpo Jehovam.

Kaut arī man ir pāri 90 gadiem, es joprojām pildu draudzes vecākā pienākumus. Dažkārt, īpaši pēc sludināšanas, mani moka sāpes pēdās un citviet, jo ieslodzījumā pārciestais liek sevi manīt. Tomēr es esmu apņēmības pilns arī turpmāk būt ”Kristus Jēzus kareivis”. (2. Tim. 2:3.)