Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Oktobris 2015

 BĪBELES VIEDOKLIS

Darbs

Darbs

Kaut arī Bībele ir sena grāmata, tās principi ir noderīgi joprojām. Tas, kas Bībelē ir teikts par darbu, mūsdienās izskan tikpat aktuāli kā tolaik, kad tika rakstīta Bībele.

Kādai jābūt attieksmei pret darbu?

KĀDI UZSKATI IR IZPLATĪTI.

”Lai izturētu sīvo konkurenci darba tirgū, darbam jābūt pašam svarīgākajam dzīvē.” Šāda uzskata ietekmē daži tik ļoti nododas darbam, ka cieš viņu ģimene un veselība.

KAS TEIKTS BĪBELĒ.

Bībele mudina veidot līdzsvarotu attieksmi pret darbu. Tajā ir cildināts čaklums un nopelts slinkums. (Salamana Pamācības 6:6—11; 13:4.) Bet, saskaņā ar Bībeli, darbam nav jākļūst par apsēstību. Tajā var lasīt, ka ir jāatvēl laiks arī atpūtai. Salamana Mācītāja grāmatas 4. nodaļas 6. pantā ir teikts: ”Viena ar mieru pilna sauja ir labāka nekā abas dūres pilnas darba pūļu un vēja ķeršanas.” Tāpēc nedrīkst pieļaut, ka darba dēļ paliktu novārtā ģimene un tiktu iedragāta veselība. Noteikti nav vērts nostrādināt sevi līdz nāvei!

”Vai tad nu nebūtu cilvēkam pats labākais, ka viņš ēstu un dzertu un ļautu savai sirdij baudīt visus labumus par savām pūlēm?” (Salamans Mācītājs 2:24)

 Vai ir nozīme tam, kādu darbu strādājam?

KĀDI UZSKATI IR IZPLATĪTI.

”Vienalga, kāds darbs, — ka tikai labi maksā!” Šāds uzskats līdz ar vēlmi gūt vieglu peļņu dažus ir pamudinājis iesaistīties negodīgos darījumos un pat nodarboties ar kaut ko nelegālu.

Savukārt citi vadās pēc tādiem populāriem uzskatiem kā ”Īsteno savu sapni!” vai ”Dari to, kas tev patīk!” un tāpēc grib strādāt tikai tādu darbu, kas viņus allaž aizrautu. Ja viņu darbs nav viņu dzīves aicinājums vai tas nesniedz pietiekami lielu adrenalīna pieplūdumu, tas viņiem šķiet garlaicīgs. Tā viņiem izveidojas negatīva attieksme pret savu darbu, un viņi tajā dara tikai pašu minimumu. Viņi, iespējams, pat atsakās no labiem darba piedāvājumiem, jo uzskata, ka strādāt piedāvāto darbu būtu zem viņu goda.

KAS TEIKTS BĪBELĒ.

Saskaņā ar Bībeli, nav pieņemami strādāt negodīgu darbu vai tādu darbu, kas var kaitēt citiem. (3. Mozus 19:11, 13; Romiešiem 13:10.) Godājams darbs ir tāds, kas citiem nāk par labu un ļauj ”saglabāt tīru sirdsapziņu”. (1. Pētera 3:16.)

Bībele arī māca, ka darbs ir jāuzskata par līdzekli noteikta mērķa sasniegšanai, un šis mērķis ir nevis pirmām kārtām rast darbā piepildījumu, bet gan nodrošināt sevi un savu ģimeni ar dzīvei nepieciešamo. Protams, nav nekas nepareizs, ja mums bezgala patīk savs darbs, taču ir vērts atcerēties: cilvēks strādā, lai dzīvotu, nevis dzīvo, lai strādātu.

”Mans tētis ir ļoti aizņemts cilvēks. Viņam ir gan darbs, gan pienākumi Jehovas liecinieku draudzē, pie kuras mēs piederam. Bet viņš ievēro augstu darba ētiku. Viņš paveic visu, kas viņam jādara, un atrod laiku arī man, manai māsai un mammai. Lai gan viņam ir tik daudz darāmā, viņš prot visu lieliski līdzsvarot.” (Alena.)

Tiesa, inflācijas dēļ mums var uzmākties raizes par to, kā savilksim galus. Taču Bībelē ir ieteikts būt pieticīgiem. Tajā var lasīt: ”Ja mums ir uzturs, apģērbs un pajumte, tad ar to mums pietiek.” (1. Timotejam 6:8.) Tas nenozīmē, ka ir jādzīvo askētiski. Taču mums reālistiski jāizvērtē, ko mēs varam atļauties un ko ne, un jābūt apdomīgiem attiecībā uz jaunu mantu iegādi. (Lūkas 12:15.)

KAS BŪTU JĀŅEM VĒRĀ.

Strādājiet čakli un no sirds. Pat ja jūsu darbs ir ļoti vienkāršs vai tas nav gluži jūsu sapņu darbs, centieties to veikt aizvien prasmīgāk. Labi padarīts darbs sniedz gandarījumu, un, ja pilnveidosiet savas prasmes, darbs jums sagādās vēl vairāk gandarījuma un prieka.

Taču esiet līdzsvaroti — neaizmirstiet ik pa laikam atpūsties. Atpūta ir daudz patīkamāka, ja pirms tam esam cītīgi strādājuši. Turklāt, ja mēs paši pelnām sev iztiku, ceļas mūsu pašapziņa un mēs iemantojam citu cilvēku, to vidū mūsu ģimenes locekļu, cieņu. (2. Tesalonikiešiem 3:12.)

”Nekad neraizējieties un nesakiet: ”Ko mēs ēdīsim?” vai: ”Ko dzersim?”, vai: ”Ko vilksim mugurā?” [..] Jūsu debesu Tēvs zina, ka jums tas viss ir vajadzīgs.” (Mateja 6:31, 32)