Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Jūlijs 2015

”Dievs dziedē mūsu rētas”

”Dievs dziedē mūsu rētas”

NATAĻJA un viņas deviņgadīgais dēls Aslans sēdēja uz grīdas skolas sporta zālē blakus Zarinai un tās divpadsmitgadīgajai meitai Anželikai. Viņus un vēl vairāk nekā 1000 citu bērnu un pieaugušo, kas atradās sporta zālē, uzraudzīja bruņoti kaujinieki.

Trešdiena, 2004. gada 1. septembris, nelielā Ziemeļosetijas—Alānijas pilsētā Beslanā bija sākusies pavisam citādi. Bērni un pieaugušie skolas pagalmā bija sapulcējušies uz jaunā mācību gada atklāšanas pasākumu, kad, raidīdami šāvienus gaisā un kliegdami, tur pēkšņi iebruka vairāk nekā 30 kaujinieku un teroristu pašnāvnieku. Viņi sadzina pārbiedētos bērnus un pieaugušos skolas sporta zālē, kurā izvietoja ar vadiem savienotus spridzekļus.

Nesekmīgas pārrunas beidzas ar uguns atklāšanu

Sākās saspringtas, trīs dienu ilgas pārrunas starp teroristiem un drošības spēkiem. ”Es nekad iepriekš nebiju tik daudz lūgusi Dievu,” atcerējās Nataļja, kas jau bija sākusi mācīties Bībeli Jehovas liecinieku vadītajās nodarbībās.

Bija atvasara, un sporta zālē kļuva neciešami karsti un smacīgi. Sākot ar otrās dienas rītu, teroristi ķīlniekiem nedeva ne pārtiku, ne ūdeni. Trešajā dienā, tas ir, piektdien, daži ķīlnieki, vairs nespēdami izturēt, sāka dzert urīnu un ēst ziedus, ko bērni 1. septembrī bija atnesuši skolotājiem. Nataļja sacīja: ”Zēns, kas sēdēja mums blakus, iespieda man plaukstā vienu lapiņu. Es to pārplēsu uz pusēm un iedevu vienu pusi Anželikai, bet otru — Aslanam.”

Vēlāk tajā dienā izcēlās haoss un tika atklāta uguns. Lūk, ko stāstīja Nataļja: ”Sprādzieni mani aizsvieda malā. Gaisu piepildīja biezi dūmi, un visapkārt sāka šaut.” Specvienību un kaujinieku savstarpējās apšaudes krustugunīs Nataļjai un Aslanam izdevās aizlīst prom. Kāds vietējais osetīns,  vārdā Alans, viņus aizveda drošībā. Diemžēl daudzi citi neizglābās.

Sekas

Anželika, kas gāja bojā apšaudes laikā

Vairāki simti bērnu un pieaugušo gāja bojā, to vidū arī Anželika. Nedēļām ilgi Beslanā bija dzirdamas raudas un vaimanas. Pa Nataļjas dzīvokļa logiem paveras skats uz skolu, kurā notika briesmīgā traģēdija. Kaut arī netālu tika uzbūvēta jauna skola, viņas dēls nevarēja saņemties un ieiet tajā iekšā. Aslans pat negāja laukā spēlēties. ”Mēs dedzīgi lūdzām Jehovu, lai viņš palīdz Aslanam pārvarēt bailes,” teica Nataļja. Ar laiku zēnam tomēr radās drosme atsākt mācības skolā.

Savukārt Nataļjai bija grūti apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Viņa paskaidroja: ”Ikreiz, kad man bija jāatrodas slēgtā telpā kopā ar daudziem cilvēkiem, man uzmācās sajūta, ka tūlīt, tūlīt ēku ieņems. Es lūdzu Dievu, lai nekas nenotiktu. Pēc kāda laika es pārstāju iet uz sapulcēm. Mani arī dziļi nomāca apziņa, ka tik daudz cilvēku gāja bojā, bet mēs palikām dzīvi.”

Kā tika dziedētas emocionālās rētas

Nataļja stāstīja: ”Es esmu bezgala pateicīga draudzei, kas man visu laiku palīdzēja. Ik pēc trim dienām mani apciemoja kristīgā māsa Tatjana. Reiz viņai līdzi atnāca cita Jehovas lieciniece, vārdā Uļjana, — ārkārtīgi sirsnīga un taktiska sieviete, kas ļoti labi pārzināja Bībeli. Uļjana mani slavēja par maniem centieniem un iejūtīgi uzklausīja.

”Beidzot es varu runāt par toreizējiem notikumiem bez agrākā rūgtuma un bailēm”

Viņa man nolasīja apustuļa Pāvila vārdus, kas rakstīti 2. vēstulē korintiešiem, 1. nodaļas 9. pantā. Pēc smagiem pārbaudījumiem, kādi Pāvilam bija jāpiedzīvo Āzijā, viņš teica: ”Mēs jau bijām pārliecināti, ka esam saņēmuši nāves spriedumu.” Vēl viņa nolasīja Jesajas grāmatas 40. nodaļas 31. pantu: ”Kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem.” Šādi Bībeles panti, kā arī Uļjanas un citu kristiešu pastāvīgais emocionālais atbalsts man deva spēku, lai es atkal kopā ar bērniem varētu apmeklēt sapulces. Jāatzīst gan, ka joprojām, esot zālē, mani pārņem trauksmes sajūta.”

Zarina, kuras meita Anželika gāja bojā, pēc kāda laika kļuva par Jehovas liecinieci, un viņa ar ilgām gaida, kad, valdot Dieva valstībai, uz visas zemes būs nodibināts miers, notiks augšāmcelšana un viņa atkal varēs apskaut savu meitu. (Mateja 6:9, 10; Apustuļu darbi 24:15.) Nataļja ar bērniem kristījās 2009. gadā. Viņi vēl arvien dzīvo blakus vecās skolas sporta zāles drupām, bet pārdzīvotās šausmas ir palikušas pagātnē. Nataļja atzina: ”Beidzot es varu runāt par toreizējiem notikumiem bez agrākā rūgtuma un bailēm. Dievs dziedē mūsu rētas.”