Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Jūlijs 2014

Raganu vajāšana Eiropā

Raganu vajāšana Eiropā

PIRMS dažiem gadsimtiem bailes no burvestībām Eiropā izraisīja raganu medības. Lielākoties raganu prāvas notika Beļģijā, Francijā, Itālijas ziemeļos, Luksemburgā, Nīderlandē, Šveicē un Vācijā. ”Eiropā un eiropiešu kolonijās gāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku, bet miljoniem citu tika spīdzināti, apcietināti, pratināti un ienīsti, viņi mocījās ar vainas apziņu un dzīvoja bailēs,” rakstīts grāmatā Witch Hunts in the Western World (Raganu vajāšana Rietumu pasaulē). Kā sākās šis neprāts? Kas to uzkurināja?

Inkvizīcija un Raganu veseris

Raganu vajāšanā liela nozīme bija inkvizīcijai — 13. gadsimtā izveidotai Romas katoļu baznīcas iestādei. Tās mērķis bija ”pievērst atkritējus ticībai un nepieļaut jaunu atkrišanu”, skaidrots grāmatā Der Hexenwahn (Apmātība ar raganām). Inkvizīcija būtībā pildīja baznīcas policijas funkciju.

1484. gada 5. decembrī pāvests Innocents VIII izdeva bullu, kurā nosodīja raganas un burvestības. To apkarošanai viņš iecēla divus inkvizitorus — Jākobu Šprengeru un Heinrihu Krāmeru (pazīstams arī ar latīņu vārdu Henriks Institors). Viņi uzrakstīja grāmatu Malleus Maleficarum (Raganu veseris), un gan katoļiem, gan protestantiem tā kļuva par rokasgrāmatu cīņā ar raganām. Tajā bija ietverti uz folkloru balstīti fantastiski nostāsti par raganām un burvjiem, izklāstīti teoloģiski un juridiski argumenti pret burvestībām un minēti norādījumi, kā pazīt un izskaust raganas un burvjus. Raganu veseris ir nosaukts par ”visbriesmīgāko.. un vispostošāko grāmatu pasaules literatūrā”.

Raganu veseris ir nosaukts par ”visbriesmīgāko.. un vispostošāko grāmatu pasaules literatūrā”

Lai kādu apsūdzētu burvestībās, nebija vajadzīgi nekādi pierādījumi. Grāmatā Hexen und Hexenprozesse (Raganas un raganu  prāvas) rakstīts, ka šīs prāvas bija ”domātas tikai tam, lai apsūdzētais atzītu savu vainu, un to panāca, pierunājot vai piespiežot apsūdzēto atzīties vai izmantojot pret viņu spēku”. Plaši izmantoja spīdzināšanu.

Pēc iepriekšminētās pāvesta bullas un Raganu vesera iznākšanas Eiropā sākās masveida raganu vajāšana. Tāds izgudrojums kā grāmatu iespiešana tikai palīdzēja izplatīties ļaužu apmātībai ar burvjiem un raganām, un raganu medības notika pat Atlantijas okeāna otrā krastā — Amerikā.

Ko apsūdzēja?

Vairāk nekā 70 procenti burvestībās apsūdzēto bija sievietes, lielākoties atraitnes, kurām parasti nebija neviena, kas viņas varētu aizstāvēt. Par upuriem kļuva trūcīgi un veci cilvēki un zāļu sievas, īpaši tad, ja viņu ārstniecības metodēm nebija panākumu. Neviens nevarēja justies drošs par savu dzīvību: ne bagāti, ne nabagi, ne vīrieši, ne sievietes, ne zemas, ne augstas kārtas pārstāvji.

Raganas tika vainotas visās iespējamās nelaimēs. Ļaudis ticēja, ka raganas ”uzsūta salnu, gliemežus un kāpurus, lai iznīcinātu zemes augļus un sēklu”, bija teikts vācu žurnālā Damals. Ja krusa nokapāja labību, ja govs norāva pienu, ja vīrietis bija impotents vai sieviete neauglīga, tad noteikti vainīgas bija raganas!

Aizdomās turētos svēra, jo uzskatīja, ka raganas ir vieglas vai nesver nemaz

Kā tika noteikts, kuri ir burvji un raganas? Reizēm tos, kurus turēja aizdomās par burvestībām, sasietus iegremdēja ”svētītā” aukstā ūdenī. Ja cilvēks noslīka, viņu pasludināja par nevainīgu un izvilka laukā. Bet, ja viņš nenogrima, viņu atzina par burvi vai raganu un tūlīt pat sodīja ar nāvi vai arī nodeva tālāk tiesai. Tika praktizēta arī apsūdzēto svēršana, jo pastāvēja priekšstats, ka raganas ir ļoti vieglas vai arī nesver nemaz.

Vēl vienā pārbaudē tika meklēta ”velna zīme”, proti, ”taustāma zīme, ko uz raganas atstājis velns, kad noslēdzis ar to līgumu”, rakstīts grāmatā Witch Hunts in the Western World. Tiesātāji raganai ”nodzina visus matus un rūpīgi pārbaudīja uz tās ķermeņa ikvienu vietiņu” — un tas viss notika ļaužu acu priekšā! Atrodot kādu dzimumzīmi, kārpu vai rētu, tajā iedūra adatu. Ja dūriena vieta nesāpēja vai nesāka asiņot, tad to uzskatīja par ”velna zīmi”.

Gan katoļu, gan protestantu zemēs valdnieki veicināja raganu vajāšanu, un protestantu valdnieki dažviet bija vēl bargāki nekā katoļu. Tomēr ar laiku saprāts sāka ņemt virsroku. Piemēram, jezuītu priesteris Frīdrihs Špē, kas bija pavadījis uz sārtu daudzus, kuri bija atzīti par burvjiem vai raganām, 1631. gadā rakstīja, ka, viņaprāt, neviens nav bijis vainīgs. Viņš brīdināja: ja raganu medības netiks apturētas, visā zemē vairs nebūs neviena cilvēka. Arī ārsti sāka saprast, ka tādas parādības kā krampjus un samaņas zaudēšanu var izraisīt nevis dēmonu ietekme, bet gan slimības. 17. gadsimtā raganu prāvu skaits krasi samazinājās, un gadsimta beigās šie tiesas procesi bija gandrīz apsīkuši.

Par ko liecina šīs baisās vēstures lappuses? Vienu var secināt skaidri: kad tie, kas sevi sauca par kristiešiem, tīrās kristīgās mācības aizstāja ar reliģiskiem meliem un māņticību, tika pastrādātas neaptveramas ļaundarības. Brīdinot, ka šādi bezdievīgi cilvēki sagādās patiesajai kristietībai milzu neslavu, Bībelē jau sen iepriekš bija teikts: ”Patiesības ceļš tiks nievāts.” (2. Pētera 2:1, 2.)