Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Aprīlis 2013

 NO VĒSTURES

Platons

Platons

Platons (ap 427.—347. g. p.m.ē.) bija sengrieķu filozofs. Viņš ir dzimis aristokrātu ģimenē — iespējams, Atēnās — un ieguvis izglītību, kāda pienācās turīgas grieķu ģimenes dēlam. Viņu dziļi ir ietekmējis slavenais filozofs Sokrats, kā arī filozofa un matemātiķa Pitagora sekotāji.

PĒC ceļojumiem pa Vidusjūras zemēm un iesaistīšanās Sirakūzu — Sicīlijas grieķu pilsētas — politiskajā dzīvē Platons atgriezās Atēnās, kur nodibināja skolu, ko nosauca par Akadēmiju. Platona Akadēmija, ko bieži dēvē par Eiropas pirmo universitāti, kļuva par centru, kur nodarbojās ar matemātiku un filozofiju.

KĀPĒC IR VĒRTS KAUT KO UZZINĀT PAR PLATONU

Platona mācības ir spēcīgi iespaidojušas neskaitāmu cilvēku reliģiskos uzskatus — arī to cilvēku, kuri sevi sauc par kristiešiem un no kuriem daudzi kļūdaini domā, ka šie uzskati ir balstīti uz Bībeli. Platona mācību vidū īpaši izceļas uzskats, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves.

”Dvēseles nemirstība bija viena no iemīļotākajām Platona tēmām.” (Body and Soul in Ancient Philosophy)

Platonu ļoti interesēja dzīve pēc nāves. Grāmatā Body and Soul in Ancient Philosophy (Miesa un dvēsele antīkajā filozofijā) ir teikts, ka ”dvēseles nemirstība bija viena no iemīļotākajām Platona tēmām”. Viņš bija stingri pārliecināts, ka ”dvēsele pārdzīvo ķermeni, kurā ir iemiesojusies, un tā tiks vai nu atalgota, vai sodīta” pēcnāves dzīvē, balstoties uz to, kā cilvēks ir dzīvojis uz zemes. *

 KĀ PLATONA MĀCĪBAS IZPLATĪJĀS

Platona Akadēmija pastāvēja deviņus gadsimtus — no 387. gada pirms mūsu ēras līdz 529. gadam mūsu ērā —, un visus šos gadsimtus tā bija ļoti ietekmīga. Platona idejas izplatījās zemēs, kas bija nonākušas Grieķijas un Romas pakļautībā. Platonismu pārņēma ebreju filozofs Aleksandrijas Filons, kā arī daudzi kristīgās pasaules reliģiskie vadītāji. Tādā veidā jūdaismā un kristietībā ieviesās filozofiski priekšstati, kas bija pārņemti no pagānisma, piemēram, mācība par dvēseles nemirstību.

”Visa kristīgā teoloģija — vismaz kaut kādā mērā — balstās uz.. grieķu filozofiju, galvenokārt uz platonismu,” rakstīts Bībeles vārdnīcā The Anchor Bible Dictionary, ”bet dažus kristīgos domātājus.. patiesībā var saukt par kristīgajiem platonistiem.” Salīdziniet, ko ir teicis Platons un kas ir teikts Bībelē.

Ko ir teicis Platons. ”Mūsu īstā būtība, kas ir nemirstīga un ko sauc par dvēseli, [pēc nāves] dodas pie citiem dieviem, lai stātos viņu priekšā.. — labajiem no tā nav jābaidās, bet ļaunajiem ir ļoti jābaidās.” (Platons, Likumi, XII grāmata.)

Kas teikts Bībelē. Dvēsele ir pats cilvēks vai cilvēka dzīvība. Pat dzīvnieki ir dvēseles. Līdz ar nāvi dvēsele beidz eksistēt. * Pievērsiet uzmanību tālāk citētajiem Bībeles pantiem.

  • ”Pirmais cilvēks Ādams kļuva par dzīvu dvēseli.” (1. Korintiešiem 15:45.)

  • ”Visas dzīvās dvēseles jūrā nobeidzās.” (Atklāsmes 16:3.)

  • ”Lai mirst mana dvēsele.” (4. Mozus 23:10, LB-2012.)

  • ”Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4.)

Kā var redzēt, Bībelē nav mācīts, ka dvēsele turpina dzīvot pēc cilvēka nāves. Padomājiet, uz ko ir balstīti jūsu uzskati: uz Bībeli vai uz Platona filozofiju?

^ 7. rk. Lai gan Platons daudz rakstīja par nemirstīgu dvēseli, viņš nebija pirmais, kas ticēja tās nemirstībai. Šis priekšstats dažādās variācijās jau no seniem laikiem ir pastāvējis pagāniskās reliģijās, to vidū ēģiptiešu un babiloniešu reliģijā.

^ 12. rk. Bībelē mācīts, ka mirušie ir it kā aizmiguši un tos gaida augšāmcelšana. (Salamans Mācītājs 9:5; Jāņa 11:11—14; Apustuļu darbi 24:15.) Taču, ja dvēsele būtu nemirstīga, tā nevarētu nomirt un tai nebūtu vajadzīga augšāmcelšana.