Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Janvāris 2013

 INTERVIJA | PAOLA KJOCI

Bioķīmiķe stāsta, kāpēc viņa tic Dievam

Bioķīmiķe stāsta, kāpēc viņa tic Dievam

Dr. Paola Kjoci ir molekulārbioloģe, kas jau vairāk nekā 20 gadus strādā Ferrāras Universitātē (Itālija). Atmostieties! viņai vaicāja par viņas darbu un ticību.

Nedaudz pastāstiet par sevi!

Mans tēvs bija kurpnieks, un māte — laukstrādniece. Bet es gribēju kļūt par zinātnieci. Mani valdzināja skaistie ziedi, putni un kukaiņi, ko es varēju vērot visapkārt mūsu mājai. Es domāju, ka tos ir radījis kāds, kura gudrība daudzkārt pārsniedz cilvēku gudrību.

Tātad jūs vienmēr esat ticējusi Radītājam?

Nē, tā nav. Es jau bērnībā sāku šaubīties par Dieva eksistenci. Mans tēvs pēkšņi nomira ar infarktu, un es nevarēju saprast, kāpēc Radītājs, kurš ir izveidojis tik daudz kā skaista, pieļauj, ka cilvēki cieš un mirst.

Vai akadēmiskās studijas jums palīdzēja rast atbildes uz jūsu jautājumiem?

Ne uzreiz. Kad es kļuvu par molekulārbioloģi, es sāku pētīt nāvi — cilvēka organisma šūnu ieprogrammēto bojāeju. Šis process ļoti atšķiras no nekontrolētās šūnu nāves, kas izraisa iekaisumu un gangrēnu. Līdz pat nesenam laikam zinātnieki ieprogrammētajai šūnu nāvei nepievērsa sevišķu uzmanību, lai gan tai ir būtiska nozīme organisma veselības saglabāšanā.

Kāpēc ieprogrammētā šūnu nāve ir tik svarīga?

Mūsu organismu veido triljoniem mikroskopisku šūnu. Gandrīz visām šūnām ir jāiet bojā un jātiek nomainītām. Šūnu mūžs ir ļoti dažāds: dažas tiek aizstātas ar jaunām jau pēc pāris nedēļām, bet citas — tikai pēc vairākiem gadiem. Organisma šūnu ieprogrammētajiem bojāejas procesiem jānotiek precīzi tā, kā paredzēts, lai saglabātos trauslais līdzsvars starp šūnu nāvi un jaunu šūnu veidošanos.

 Kas notiek, ja šis līdzsvars tiek izjaukts?

Kā liecina daži pētījumi, ja šūnas neiet bojā tad, kad tam būtu jānotiek, cilvēks var saslimt ar reimatoīdo artrītu vai vēzi. Bet, ja šūnas iet bojā priekšlaicīgi, var attīstīties Parkinsona vai Alcheimera slimība. Mani pētījumi ir saistīti ar šo slimību ārstēšanu.

Kā jūs ietekmēja jūsu veiktie pētījumi par šūnu bojāeju?

Taisnību sakot, es biju neizpratnē. Man bija skaidri redzams, ka šo apbrīnojamo procesu ir radījis kāds, kas vēlas, lai cilvēki būtu veseli. Tomēr tā nenotiek. Tāpēc mani joprojām nelika mierā jautājums: kāpēc cilvēkiem jācieš un jāmirst? Man tā bija mīkla.

Bet jūs bijāt pārliecināta, ka ieprogrammētais šūnu nāves process ir radīts ar nolūku.

Jā, es par to biju pārliecināta. Šis process ir neaptverami sarežģīts, un tā precizitāte liecina par ārkārtīgu gudrību. Es domāju, ka tā ir Dieva gudrība. Es izmantoju spēcīgus mikroskopus, lai pētītu daudzos sarežģītos mehānismus, kas regulē šūnu bojāejas procesu. Nepieciešamības gadījumā daži mehānismi šo procesu var ierosināt pāris sekunžu laikā. Šūnas pašas iznīcina sevi. Šis process ir tik iespaidīgs, ka tas iedveš manī dziļu godbijību.

Tā kā gandrīz visas mūsu šūnas pastāvīgi nomainās, mūžīga dzīve noteikti ir iespējama

Kā jūs radāt atbildes uz jautājumiem par Dievu un par to, kāpēc pastāv ciešanas?

1991. gadā pie manis atnāca Jehovas liecinieki, un es viņiem pavaicāju, kāpēc cilvēki mirst. Viņi man parādīja, kas teikts Bībelē, Romiešiem 5:12: ”Viena cilvēka dēļ pasaulē ir ienācis grēks un līdz ar grēku — nāve.” Viņi paskaidroja, ka tad, ja pirmais cilvēks būtu paklausījis Dievam, viņš būtu dzīvojis mūžīgi. Es tūlīt sapratu, ka tas saskan ar to, ko es esmu uzzinājusi savos pētījumos. Man bija pilnīgi skaidrs, ka Dievs nebija paredzējis, lai cilvēki mirtu. Tā kā gandrīz visas mūsu šūnas pastāvīgi nomainās, mūžīga dzīve noteikti ir iespējama.

Kas jūs pārliecināja, ka Bībele ir Dieva vārdi?

Bībelē, 139. psalma 16. pantā, ir teikts, ka Dieva acis cilvēku redzēja ”kā vēl bezmiesas iedīgli”, un piebilsts, ka viņa ”grāmatā bija ierakstītas visas tā daļas” [NW]. Būdama bioķīmiķe, es pētu ģenētisko informāciju, kas ir iekodēta jeb ierakstīta mūsu šūnās. Kā psalmu sacerētājs varēja zināt par šādu ierakstīšanu? Jo vairāk es iedziļinājos Bībelē, jo vairāk es pārliecinājos, ka tā ir Dieva iedvesmota.

Kas jums palīdzēja saprast, ko māca Bībele?

Kāds Jehovas liecinieks man piedāvāja iespēju mācīties Bībeli. Mācoties Bībeli, es beidzot uzzināju, kāpēc Dievs pieļauj ciešanas. Vēl es uzzināju, ka Dievs ir paredzējis ”nāvi.. izdeldēt uz mūžīgiem laikiem”. (Jesajas 25:8.) Mūsu Radītājam nebūs grūti panākt, ka visi procesi mūsu organismā noritēs nevainojami, un mēs varēsim dzīvot mūžīgi.

Kā zināšanas par Bībeli jums ir ļāvušas palīdzēt citiem?

1995. gadā es kļuvu par Jehovas liecinieci, un kopš tā laika es cenšos izmantot katru izdevību dalīties ar citiem tajā, ko esmu uzzinājusi no Bībeles. Piemēram, kādu manu kolēģi bija satriekusi viņas brāļa pašnāvība. Baznīca, pie kuras viņa pieder, māca, ka Dievs nepiedod pašnāvību. Es viņai parādīju, ka Bībelē ir runāts par augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.) Viņai bija ļoti mierinoši uzzināt, ka Radītājam rūp, kas ar mums notiek. Brīžos, kad es redzu, cik ļoti Bībele var palīdzēt cilvēkiem, es izjūtu dziļu gandarījumu — dziļāku, nekā man sniedz mani zinātniskie pētījumi.