Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Oktobris 2009

Depresija. Kā tas ir?

Depresija. Kā tas ir?

”KAD man bija divpadsmit gadi, kādu rītu es sēdēju uz gultas malas un domāju: vai šī būs tā diena, kad es miršu?” atceras Džeimss *. Džeimsam bija smaga depresija. Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, Džeimss saka: ”Ar šiem emocionālās un psihiskās veselības traucējumiem man ir bijis jācīnās katru sava mūža dienu.” Bērnībā Džeimss jutās tik nevērtīgs, ka viņš saplēsa visas savas fotogrāfijas. ”Es uzskatīju, ka mani nav vērts atcerēties,” viņš paskaidro.

Tā kā mēs visi laiku pa laikam jūtamies nomākti, varbūt mēs domājam, ka saprotam, ko nozīmē depresija. Bet kā patiesībā jūtas cilvēks, kas cieš no klīniskas depresijas?

Nežēlīga, nelūgta viešņa

Depresija nav tikai īslaicīga nomāktība — klīniska depresija visbiežāk ir saistīta ar smagiem traucējumiem, kuru dēļ cilvēkam ir grūti tikt galā ar ikdienišķiem darbiem un dzīves situācijām.

Piemēram, Alvaro vairāk nekā četrdesmit gadu garumā ir cīnījies ar baiļu un trauksmes sajūtu, apjukuma stāvokļiem, emocionālām sāpēm un dziļu izmisumu. Viņš stāsta: ”Depresijas dēļ es pārāk uztraucos par citu cilvēku viedokli. Es nepārtraukti par visu jutos vainīgs.” Pēc viņa vārdiem, depresija ir nežēlīgas sāpes, par kurām tu nezini, kur tās rodas, neizturams trauksmes stāvoklis, kuram tu nezini cēloni, un, pats ļaunākais, pilnīga nevēlēšanās ar kādu par to runāt. Tiesa, tagad Alvaro ir guvis zināmu atvieglojumu, jo viņš ir sapratis savu sajūtu iemeslus. ”Apziņa, ka es neesmu vienīgais, kam jācīnās ar līdzīgām problēmām, man ļauj justies nedaudz labāk,” viņš atzīmē.

Marijai, četrdesmit deviņus gadus vecai brazīlietei, depresija radīja tādus traucējumus kā bezmiegs, sāpes, aizkaitināmība, kā arī šķietami nebeidzama grūtsirdība. Kad Marijai diagnosticēja depresiju, sākumā viņa jutās atvieglota, ka viņas ciešanām ir atrasts konkrēts cēlonis. ”Tomēr vēlāk es sāku justies vēl sliktāk, jo tikpat kā neviens nesaprot, ko nozīmē depresija, un tu jūties tā, it kā tev būtu uzspiests zīmogs,” viņa skaidro.

Nav iemeslu nomāktībai?

Kaut arī dažkārt ir zināms konkrēts iemesls, kas ir veicinājis depresiju, bieži vien tā sākas pilnīgi negaidīti. ”Gluži kā mākonis, kas pēkšņi aizklāj debesis, tevi piepeši, bez jebkāda redzama iemesla pārņem nomāktība,” stāsta Ričards no Dienvidāfrikas Republikas. ”Nav nomiris neviens tuvs cilvēks, un nekas īpaši slikts nav noticis. Bet tu jūties nomākts un apātisks, un šo sajūtu nekādi nevar izkliedēt. Tevi pārņem pilnīgs izmisums, un tu nezini, kāpēc.”

Depresija nav nekas tāds, no kā būtu jākaunas. Tomēr, kad brazīlietei Anai konstatēja depresiju, viņa izjuta kaunu. ”Patiesību sakot, ir jau pagājuši astoņi gadi, bet man joprojām ir kauns par sevi,” atzīst Ana. Visgrūtāk viņai ir izturēt emocionālās sāpes. ”Reizēm  man ir tik neizturami slikti, ka es jūtu fiziskas sāpes,” stāsta Ana. ”Man sāp visi muskuļi.” Tādās reizēs ir gandrīz neiespējami piecelties no gultas. Citreiz Ana sāk nevaldāmi raudāt un nespēj rimties. ”Es tik briesmīgi raustos elsās, ka pēc tam jūtos pilnīgi bez spēka, it kā man pat asinis vairs neriņķotu.”

”Gluži kā mākonis, kas pēkšņi aizklāj debesis, tevi piepeši, bez jebkāda redzama iemesla pārņem nomāktība.”

Arī Bībelē ir atzīts, ka dažkārt nomāktība var kļūt pārmērīgi liela un pat bīstama. Piemēram, apustulis Pāvils raizējās par kādu cilvēku, kas varēja ”noslīkt pārāk lielās bēdās”. (2. Korintiešiem 2:7, JD-07.) Depresija var kļūt tik smaga, ka cilvēkam rodas vēlēšanās aizmigt un vairs nepamosties. Daudzi jūtas līdzīgi Jonam, kas izsaucās: ”Es gribu labāki mirt nekā dzīvot!” (Jonas 4:3.)

Ko cilvēks, kas cieš no depresijas, var darīt, lai ar to cīnītos un spētu to izturēt?

^ 2. rk. Vārdi šajā rakstu sērijā ir mainīti.