Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Janvāris 2008

Vai arheoloģiskās liecības apstiprina Bībeles patiesumu?

Vai arheoloģiskās liecības apstiprina Bībeles patiesumu?

 Vai arheoloģiskās liecības apstiprina Bībeles patiesumu?

TIEM, kas nopietni interesējas par Bībeli, arheoloģija ir labs palīgs, jo arheoloģiskie atklājumi papildina mūsu zināšanas par to, kāda bija dzīve Bībeles laikos, kādi bija tolaiku apstākļi, paražas un valodas. Arheoloģija arī sniedz noderīgu informāciju par to, kā ir piepildījušies Bībeles pravietojumi, piemēram, paziņojumi par senās Babilonas, Nīnives un Tiras bojāeju. (Jeremijas 51:37; Ecēhiēla 26:4, 12; Cefanjas 2:13—15.) Tomēr arheoloģijas zinātne nav nemaldīga. Senlietām un citiem arheoloģiskajiem pieminekļiem vajadzīgs speciālistu novērtējums un izskaidrojums, bet izskaidrojumi mēdz būt subjektīvi un kļūdaini.

Kristiešu ticība nav atkarīga no trauku lauskām, veciem ķieģeļiem un senu mūru drupām, tā balstās uz saskanīgo mācību kopumu, kas atrodams Bībelē. (2. Korintiešiem 5:7; Ebrejiem 11:1.) Bībeles iekšējā saskaņa, tās rakstītāju godīgums, piepildījušies pravietojumi un vēl daudzi citi fakti ir pārliecinošs pierādījums tam, ka ”visi šie raksti ir Dieva iedvesti”. (2. Timotejam 3:16, LB-65r.) Paturot to prātā, pievērsīsim uzmanību dažiem interesantiem arheoloģiskajiem atklājumiem, kas apstiprina Bībelē teikto.

1970. gadā arheologu grupa, kas veica izrakumus Jeruzalemē, uzgāja nodegušas mājas atliekas. ”Speciālista acij aina bija skaidra,” rakstīja grupas vadītājs Namans Avigads. ”Ēku bija izpostījusi uguns, un sienas un griesti bija iegruvuši.” Vienā no istabām arheologi atrada cilvēka rokas kaulus (1), kuras pirksti, šķiet, joprojām izmisīgi tvēra pēc pakāpiena.

Uz grīdas mētājās monētas (2), no kurām pašu jaunāko arheologi datē ar ceturto gadu, kopš ebreji bija sacēlušies pret Romu, — tātad ar mūsu ēras 69. gadu. Pirms mājas sagrūšanas priekšmeti bija izmētāti pa grīdu. ”To ieraugot, mums nāca prātā Josefa Flāvija apraksts, kā romiešu karavīri izlaupīja mājas, kad bija ieņēmuši pilsētu,” rakstīja N. Avigads. Pēc vēsturnieku atzinuma, romieši izpostīja Jeruzalemi mūsu ēras 70. gadā.

Analīzes liecināja, ka rokas kauli piederējuši jaunai sievietei. ”Romiešu iebrukuma laikā sieviete, nonākusi liesmu ielenkumā, sabruka uz grīdas degošās mājas virtuvē un sniedzās pēc pakāpiena pie durvīm, kad viņu pārsteidza nāve,” bija stāstīts Biblical Archaeology Review. ”Uguns bija izplatījusies tik strauji, . . ka viņa nepaspēja aizbēgt, un viņu apraka mājas gruveši.”

 Šī aina liek atcerēties, ko Jēzus gandrīz 40 gadu pirms tam bija pravietojis par Jeruzalemi, teikdams: ”Tavi ienaidnieki . . . . tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens.” (Lūkas 19:43, 44.)

Starp arheoloģiskajām liecībām, kas apstiprina Bībeles patiesumu, ir arī uzraksti, kuros lasāmi Bībelē minētu personu vārdi. Daži no šiem arheoloģiskajiem atklājumiem ir atspēkojuši Bībeles kritiķu apgalvojumus, ka Bībeles sarakstītāji esot izdomājuši kādus cilvēkus vai pārspīlējuši to slavu.

Bībeles vārdi senos uzrakstos

Savulaik ievērojami zinātnieki uzskatīja, ka Asīrijas valdnieks Sargons II, kura vārds pieminēts Bībelē, Jesajas grāmatas 20. nodaļas 1. pantā, īstenībā nekad nav dzīvojis. Taču 1843. gadā netālu no tagadējās Horsabadas Irākas teritorijā arheologi Tigras pietekas krastā atklāja Sargona pili (3). Iespaidīgā būve aizņem ap 10 hektāru platību. Tā atklājās bagātīgas, ar Bībeli nesaistītas liecības par Sargonu II, un tagad viņš ir viens no vislabāk zināmajiem senās Asīrijas valdniekiem. Kādās no savām annālēm (4) Sargons dižojas, ka viņš ir ieņēmis izraēliešu pilsētu Samariju. Saskaņā ar Bībeles hronoloģiju, Samarija krita asīriešu rokās 740. gadā p.m.ē. Sargons piemin arī faktu, ka viņš ir iekarojis Ašdodu, un tas ir papildu apstiprinājums vārdiem, kas lasāmi Jesajas grāmatas 20. nodaļas 1. pantā.

Izrakumos senās Babilonas teritorijā (mūsdienu Irākā) arheologi netālu no Ištaras vārtiem atrada ap 300 ķīļraksta plākšņu, kas attiecas uz Babilonijas valdnieka Nebukadnecara valdīšanas laiku. Starp šiem tekstiem ir personu saraksts, kurā minēts ”Jaukins, Jahuda zemes valdnieks”. Šis ”Jaukins” ir Jūdejas valdnieks Jojahīns, kurš tika aizvests gūstā uz Babilonu, kad 617. gadā p.m.ē. Nebukadnecars pirmo reizi ieņēma Jeruzalemi. (2. Ķēniņu 24:11—15.) Ķīļraksta plāksnēs ir pieminēti arī pieci Jojahīna (Jehonjas) dēli. (1. Laiku 3:17, 18.)

2005. gadā arheologi veica izrakumus vietā, kur viņi cerēja atrast ķēniņa Dāvida pili, un atsedza iespaidīgas akmens celtnes drupas. Viņuprāt, šī celtne tikusi nopostīta vairāk nekā pirms 2600 gadiem, kad babilonieši iekaroja Jeruzalemi Dieva pravieša Jeremijas laikā. Nav droši zināms, vai tā tiešām bijusi Dāvida pils, taču arheoloģei Eilatai Mazarai ir izdevies identificēt kādu sevišķi interesantu priekšmetu — aptuveni centimetru platu zīmoga nospiedumu mālā (5), kurā lasāmi vārdi: ”Pieder Jehukalam, Šelemjahu, Šovi dēla, dēlam.” Acīmredzot zīmogs, kas atstājis šo nospiedumu, piederējis Bībelē minētajam ebreju ierēdnim Jehukalam (Juhalam), kas bija viens no Jeremijas ienaidniekiem. (Jeremijas 37:3; 38:1—6.)

E. Mazara raksta, ka bez Gemarjas, Šafana dēla, Jehukals ir vienīgais no augstajiem ķēniņa ierēdņiem, kura vārds lasāms zīmoga nospiedumā, kas atrasts izrakumos Dāvida pilsētā. Bībelē Juhals, Šelemjas (Šelemjahu) dēls, nosaukts par vienu no Jūdejas ”augstākajiem pārvaldniekiem”. Līdz zīmoga nospieduma atklāšanai ar Bībeli nesaistītos avotos par viņu nebija atrastas nekādas ziņas.

 Vai viņi prata lasīt un rakstīt?

No Bībeles ir redzams, ka senie izraēlieši prata lasīt un rakstīt. (4. Mozus 5:23; Jozuas 24:26; Jesajas 10:19.) Taču kritiķi to apstrīdēja un apgalvoja, ka ziņas par vēsturiskiem notikumiem, par kuriem stāstīts Bībelē, ilgu laiku tikušas saglabātas mutvārdu tradīcijas formā, tāpēc tām nevar uzticēties. 2005. gadā šī teorija saņēma nopietnu triecienu, kad izrakumos Telzajitā, kas atrodas uz dienvidrietumiem no Jeruzalemes, arheologi atklāja kaļķakmens gabalu, uz kura bija iegravēts arhaisks alfabēts, kas, iespējams, ir vecākais ebreju alfabēts (6), kāds līdz šim atrasts.

Uzraksts tiek datēts ar 10. gadsimtu p.m.ē., un daļa zinātnieku to uzskata par netiešu liecību, kas norāda uz ”formālas rakstvežu izglītības pastāvēšanu”, ”augstu kultūras attīstības līmeni” un ”strauju izraēliešu birokrātiskā aparāta attīstību Jeruzalemē”. Tātad pretēji kritiķu apgalvojumiem jau 10. gadsimtā p.m.ē. izraēlieši acīmredzot prata rakstīt un bija spējīgi rakstveidā fiksēt savu vēsturi.

Asīriešu dokumenti apstiprina Bībeli

Bībelē bieži ir pieminēta varenā senatnes lielvalsts Asīrija, un daudzi arheoloģiskie atradumi kādreizējās Asīrijas teritorijā apstiprina Bībeles vēstījuma precizitāti. Piemēram, izrakumos senās Asīrijas galvaspilsētā Nīnivē Sanheriba pils drupās tika atrasts cilnis (7), kurā attēlots, kā asīriešu karavīri pēc Lahišas ieņemšanas 732. gadā p.m.ē. aizved trimdā sagūstītos ebrejus. Bībelē par tā laika notikumiem var lasīt 2. Ķēniņu grāmatas 18. nodaļā, 13.—15. pantā.

Nīnivē atrastajās Sanheriba annālēs (8) aprakstīts Sanheriba karagājiens pret Jūdeju, kur tolaik valdīja Hiskija, kurš annālēs nosaukts vārdā. Citu Asīrijas valdnieku ķīļraksta dokumentos minēti Jūdejas valdnieki Ahass un Manase, kā arī Izraēlas valdnieki Omrijs, Jehus, Joass, Menahēms un Hosea.

Sanheribs savās annālēs lielās ar gūtajām uzvarām, taču zīmīgā kārtā viņš nepiemin, ka būtu iekarojis Jeruzalemi. Tas ir būtisks fakts, kas netieši apstiprina Bībelē teikto — proti, ka Sanheribam neizdevās ieņemt Jeruzalemi un viņš cieta sakāvi no Dieva rokas. Pēc šīs neveiksmes pazemotais Sanheribs atgriezās Nīnivē, kur, kā stāstīts Bībelē, viņu nogalināja paša dēli. (Jesajas 37:33—38.) Interesanti, ka arī divos asīriešu uzrakstos ir runāts par Sanheriba noslepkavošanu.

Jehovas pravieši Nahums un Cefanja pravietoja, ka Nīnives iedzīvotāju ļaunuma dēļ pilsēta tiks pilnīgi iznīcināta. (Nahuma 1:1; 2:9—3:19; Cefanjas 2:13—15.) Viņu pravietojumi piepildījās, kad 632. gadā p.m.ē. Babilonijas valdnieks  Nabopalasars un Mēdijas valdnieks Kiaksars apvienotiem spēkiem ielenca un iekaroja Nīnivi. Kad tika atklātas un atraktas pilsētas drupas, arheoloģija atkal apstiprināja Bībelē stāstīto.

1925.—1931. gadā arheologi veica izrakumus senajā Nuzī pilsētā, kas atradās austrumos no Tigras un dienvidaustrumos no Nīnives. Izrakumu gaitā viņu rokās nonāca daudz senatnes liecību, starp kurām bija arī aptuveni 20 tūkstoši māla plāksnīšu ar uzrakstiem babiloniešu valodā. Tie sniedza detalizētu informāciju par tiesībām un paražām, kas līdzīgas tām, kuras pastāvēja patriarhu laikmetā, par ko stāstīts 1. Mozus grāmatā. Piemēram, uzraksti liecina, ka mājas dievību tēli, kas bieži bija mazas māla figūriņas, bija līdzvērtīgi īpašumtiesību dokumentiem, kas deva tiesības uz mantojumu. Tas varētu izskaidrot, kāpēc patriarha Jēkaba sieva Rāhele paņēma sava tēva Lābana mājas dievekli jeb terafīmu, kad Jēkabs ar ģimeni devās prom no Lābana, un kāpēc Lābans tik ļoti gribēja terafīmu atdabūt. (1. Mozus 31:14—16, 19, 25—35.)

Jesajas pravietojums un Kīra cilindrs

Ķīļraksta uzraksts uz sena māla cilindra, kas redzams attēlā, apstiprina kādu citu Bībeles vēstījumu. Šis dokuments, saukts par Kīra cilindru (9), tika atrasts senās Siparas pilsētas drupās pie Eifratas upes vairāk nekā 30 kilometru attālumā no Bagdādes, un tajā ir stāstīts, ka Persijas impērijas dibinātājs Kīrs Lielais ir ieņēmis Babilonu. Apbrīnu raisa fakts, ka jau aptuveni 200 gadu pirms šī notikuma Dievs Jehova ar pravieša Jesajas starpniecību bija runājis par mēdiešu un persiešu valdnieku, kuru sauks Kīrs, un bija teicis par viņu: ”Tas ir mans gans, viņš izpildīs manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi.” (Jesajas 13:1, 17—19; 44:26—45:3.)

Cilindrā minēts, ka Kīrs pretēji citiem seno laiku iekarotājiem ļāva atgriezties dzimtenē gūstekņiem, kurus viņa uzveiktie valdnieki bija aizveduši trimdā. Gan Bībele, gan laicīgie vēstures avoti apliecina, ka Kīrs tiešām atbrīvoja ebrejus no Babilonas gūsta un viņi pēc tam atjaunoja Jeruzalemi. (2. Laiku 36:23; Ezras 1:1—4.)

Bībeles arheoloģija ir samērā jauna zinātne, bet tā ir izaugusi par nozīmīgu zinātnes nozari, kas ir palīdzējusi gūt daudz vērtīgu ziņu. Kā mēs tikko varējām pārliecināties, daudzi arheoloģiskie atklājumi apstiprina Bībeles vēstījuma patiesumu un precizitāti pat sīkās detaļās.

PAPILDU INFORMĀCIJA

Vai Bībele var palīdzēt mums dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi? Par šo un citiem svarīgiem jautājumiem stāstīts divas stundas garā filmu sērijā The Bible—A Book of Fact and Prophecy (Bībele — faktu un pravietojumu grāmata), kurā iekļautas arī saistošas intervijas. (Pieejama DVD formātā 32 valodās.)

The Bible—God’s Word or Man’s?

Vai vēlaties uzzināt vairāk faktu, kas apstiprina, ka Bībele nesatur pretrunas un izdomājumus? Vai Bībelē aprakstītie brīnumi tiešām ir notikuši? Izpētiet informāciju, kas aplūkota šajā 192 lappuses biezajā grāmatā. (Izdota 56 valodās.)

[Norāde par autortiesībām]

Aleksandrs Lielais: Roma, Musei Capitolini

Ko patiesībā māca Bībele?

Šīs grāmatas 19 nodaļās izskatītas galvenās Bībeles mācības un paskaidrots, kāds ir Dieva nodoms par dzīvi uz zemes. (Šobrīd pieejama 162 valodās.)

Mana Bībeles stāstu grāmata

Šajā skaisti ilustrētajā bērnu grāmatā, kurā lasāmi 116 stāsti, hronoloģiskā secībā pastāstīts par Bībelē aprakstītajiem cilvēkiem un notikumiem. (Pieejama 194 valodās.)

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Monētas: Generously Donated by Company for Reconstruction & Development of Jewish Quarter, Jerusalem Old City

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Society for Exploration of Land of Israel and its Antiquities

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

3: Musée du Louvre, Paris; 4: Photograph taken by courtesy of the British Museum; 5: Gabi Laron/Institute of Archaeology/Hebrew University © Eilat Mazar

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

6: AP Photo/Keith Srakocic; 7, 8: Photograph taken by courtesy of the British Museum

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Photograph taken by courtesy of the British Museum