Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Jūnijs 2006

Vēsture, kas rakstīta asinīm

Vēsture, kas rakstīta asinīm

VĒL nesen terorisms saistījās tikai ar atsevišķiem reģioniem, piemēram, Ziemeļīriju, Basku zemi Spānijas ziemeļos un dažām vietām Tuvajos Austrumos. Taču tagad — un jo īpaši kopš 2001. gada 11. septembra uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā — terorisma draudi ir pārņēmuši visu pasauli; teroristu uzbrukumi ir notikuši tropu paradīzē Bali, Spānijas galvaspilsētā Madridē, Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā, Taizemē un pat Nepālā. Tomēr terorisma saknes ir meklējamas daudz senākā vēsturē. Kas īsti ir terorisms?

Kādā avotā ir skaidrots, ka ”terorisms ir ideoloģiski vai politiski motivēta nelikumīga spēka lietošana vai vardarbības draudi, ko īsteno indivīds vai organizēta grupa un kas vērsti pret cilvēkiem vai viņu īpašumu ar pamatnolūku iebiedēt vai piespiedu kārtā iegūt kontroli pār sabiedrību vai valdību”. Taču terorisma pētniece Džesika Sterna raksta: ”Terorisma pētnieki saskaras ar neskaitāmām terorisma jēdziena definīcijām. [. .] Tomēr ir tikai divas būtiskas pazīmes, kas terorismu atšķir no citiem vardarbības veidiem.” Kas tās ir par pazīmēm? ”Pirmkārt, terorisms ir vērsts pret militārā darbībā neiesaistītām personām. [. .] Otrkārt, teroristi izmanto vardarbību, lai panāktu spēcīgu psiholoģisku iespaidu: iedvest bailes bieži ir svarīgāk nekā panākt fizisku rezultātu. Šī mērķtiecīgā baiļu radīšana atšķir terorismu no vienkāršas slepkavības vai uzbrukuma.”

Terorisma vēsturiskās saknes

Pirmajā gadsimtā Jūdejā kareivīgi noskaņota grupa, ko dēvēja par zelotiem, cīnījās par ebreju neatkarību no Romas. Daļa no visdedzīgākajiem ebreju neatkarības idejas piekritējiem kļuva pazīstami ar nosaukumu sikarieši jeb ”dunču vīri”, jo viņi savās drēbēs bieži slēpa īsus, dunčveidīgus zobenus. Kad Jeruzalemē tika svinēti svētki, sikarieši mēdza iejukt pūlī un pārgriezt saviem ienaidniekiem rīkles vai sadurt tos no mugurpuses. *

 Mūsu ēras 66. gadā zelotu grupa ieņēma Masadas cietoksni, kas atradās pie Nāves jūras. Viņi nogalināja romiešu karavīrus un padarīja cietoksni par savu atbalsta punktu. Gadiem ilgi Masadas zeloti rīkoja uzbrukumus romiešu spēkiem. 73. gadā romiešu 10. leģions karavadoņa Flāvija Silvas vadībā atguva Masadas cietoksni, taču tas notika bez cīņas. Kā rakstīja kāds tālaika vēsturnieks,  960 zeloti — visi, izņemot divas sievietes un piecus bērnus, — paši labprātīgi devās nāvē, lai nebūtu jāpadodas romiešiem.

Daži uzskata, ka zelotu sacelšanās ir avots, kur meklējamas mūsdienu terorisma saknes. Jebkurā gadījumā kopš tiem laikiem terorisms ir atstājis dziļas pēdas pasaules vēsturē.

Asinsizliešana kristīgās ticības vārdā

Sākot ar 1095. gadu, divu gadsimtu gaitā krustnešu karaspēki atkārtoti devās karagājienos no Eiropas uz Tuvajiem Austrumiem. Pretī viņiem stājās Āzijas un Ziemeļāfrikas musulmaņu spēki. Cīņas ritēja par Jeruzalemi, un abas puses centās paturēt pilsētu savās rokās. Šo nežēlīgo cīņu gaitā ”svētie karotāji” cirta cits citu gabalos. Arī mierīgie iedzīvotāji bieži vien nepaglābās no viņu zobeniem un kaujas cirvjiem.

Attēlojot krustnešu iebrukumu Jeruzalemē 1099. gadā, 12. gadsimta garīdznieks Tiras Viljams rakstīja: ”Viņi virzījās uz priekšu pa pilsētas ielām, turot gatavībā savus šķēpus un zobenus. Viņi nogalināja visus, kas gadījās ceļā, — vīriešus, sievietes un bērnus —, neviens netika saudzēts. [. .] Nogalināto bija tik daudz, ka līķi kaudzēm gulēja uz ielām, un nebija iespējams iet pa ielu, lai nebūtu jākāpj pāri līķiem. [. .] Pilsētas kanāli un notekas bija pilni asinīm, un ielas klāja līķi.” *

Gadsimti ritēja, un, parādoties sprāgstvielām un šaujamieročiem, terora metodes kļuva vēl asiņainākas.

Vardarbība prasa miljoniem upuru

1914. gada 28. jūniju vēsturnieki uzskata par pagrieziena punktu Eiropas vēsturē. Kāds jauns vīrietis, kuru daži uzskata par varoni, noslepkavoja Austroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu. Šis notikums kļuva par ieganstu Pirmajam pasaules karam. Kad šis karš, kas bija ieguvis Lielā kara nosaukumu, beidzās, 20 miljoni cilvēku bija zaudējuši dzīvību.

1914. gada 28. jūnijs. Atentāts, kas ierāva pasauli karā

Pirmajam pasaules karam sekoja Otrais pasaules karš ar tā koncentrācijas nometnēm, civiliedzīvotāju slaktiņiem, bombardēšanām un atriebības operācijām, kas bija vērstas pret nevainīgiem cilvēkiem. Pēc kara slepkavošana turpinājās. Kambodžā septiņdesmitajos gados masu slaktiņos gāja bojā vairāk nekā miljons cilvēku, un Ruandas iedzīvotāji vēl aizvien nav pilnībā atguvušies pēc deviņdesmito gadu ”etniskās tīrīšanas”, kuras upuru skaits pārsniedza 800 tūkstošus.

Kopš 1914. gada līdz pat šai dienai daudzas zemes joprojām cieš no terorisma. Tomēr tik un tā atrodas cilvēki, kas, šķiet, neko nav mācījušies no vēstures. Teroristi atkal un atkal rīko uzbrukumus, nogalina un sakropļo cilvēkus un laupa cilvēkiem miera un drošības sajūtu. Tirgus laukumos sprāgst bumbas, uzbrucēji nodedzina veselus ciematus, slepkavo nevainīgus cilvēkus, izvaro sievietes un nolaupa bērnus. Ne likumi, ne vispārējs nosodījums nespēj apturēt šo vardarbības straumi. Vai ir pamats cerēt, ka terorismam tiks darīts gals?

^ 5. rk. Kā var lasīt Apustuļu darbos 21:38, kāds romiešu karaspēka komandieris nepatiesi apsūdzēja apustuli Pāvilu, ka viņš esot 4000 sikariešu vadonis.

^ 10. rk. Jēzus savus mācekļus mudināja ”mīlēt savus ienaidniekus”, nevis ienīst un nogalināt tos. (Mateja 5:43—45.)