Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  8. aprīlis 2004

Sala, kas parādījās un pazuda

Sala, kas parādījās un pazuda

 Sala, kas parādījās un pazuda

No Atmostieties! korespondenta Itālijā

SICĪLIJAS rietumu krastu 1831. gada 28. jūnijā satricināja spēcīga zemestrīce. Jūrā kāda kuģa kapteinis, sajutis spēcīgo grūdienu, pat nodomāja, ka kuģis ir uzskrējis uz sēkļa.

Vairākas dienas pēc zemestrīces jūra pie Sicīlijas krastiem bija nemierīga. Ūdenī peldēja beigtas zivis, gaisā varēja just sēra dvaku, un viļņi skaloja krastā pumeka gabalus.

10. jūlijā Neapoles brigantīnas Teresina kapteinis Džovanni Korrao kuģoja pa Vidusjūru, kad viņam pavērās pārsteidzošs skats: no jūras 20 metru augstumā pacēlās milzīgs ūdens un dūmu stabs. ”Bija dzirdams pērkona grāvieniem līdzīgs troksnis,” kapteinis vēlāk rakstīja savā ziņojumā.

Abu Sicīliju karalistes valdnieks Ferdinands II nosūtīja karakuģi Etna izpētīt situāciju. Ziņas par šo notikumu sasniedza arī Maltu, kas tajā laikā bija Lielbritānijas kolonija. Negribēdams atpalikt, viceadmirālis sers Henrijs Hotems no Maltas nosūtīja vairākus kuģus, lai ”noteiktu dabas fenomena precīzas ģeogrāfiskās koordinātas un izdarītu visus iespējamos novērojumus”.

Tā aizsākas strīds par šo salu, kas turpinās līdz pat mūsdienām.

 Salas dzimšana

1831. gada 19. jūlijā Vidusjūras rajonā starp Sicīliju un Āfriku varēja ieraudzīt jaunu salu, kas bija radusies zemūdens vulkāna izvirdumā. Čārlzs Svinbērns, britu burinieka Rapid kapteinis, apbraucot Sicīliju no rietumiem, ieraudzīja no jūras paceļamies baltu dūmu un garaiņu stabu. Svinbērns uzņēma kursu tieši uz šo stabu. Kad iestājās nakts, dūmos varēja redzēt spožas dzirksteles, kas bija skaidri saskatāmas pat mēness gaismā. Staba vidū pret debesīm šāvās neredzēti spožas liesmu mēles. Rītausmā dūmi nedaudz izklīda, un Čārlzs Svinbērns pamanīja ”tumšu pauguru, kas slējās pāris pēdu virs jūras līmeņa”.

Mēneša laikā paugurs bija pārvērties par salu, kura bija vairāk nekā 60 metrus augsta un kuras apkārtmērs bija apmēram trīsarpus kilometri. ”Šis notikums apkārtējās salās ir izraisījis milzīgu ažiotāžu,” bija rakstīts laikrakstā Malta Government Gazette, ”un daudzi jau ir devušies uz notikuma vietu.” Viens no viņiem bija prūšu ģeologs profesors Frīdrihs Hofmanis, kas tajā laikā veica pētījumus Sicīlijā. Frīdrihs Hofmanis piebrauca salai nepilna kilometra attālumā un, pēc viņa vārdiem, ”visu varēja ļoti skaidri saskatīt”. Taču, apzinādamies iespējamās briesmas, profesors izlēma neizkāpt uz salas.

Angļu kapteinis Hamfrijs Senhauss nebija tik piesardzīgs — 2. augustā viņš izcēlās uz salas un pacēla tur Apvienotās Karalistes karogu. Salu viņš nosauca Admiralitātes pirmā lorda sera Džeimsa Greiema vārdā par Greiema salu.

Katānijas universitāte salas izpēti uzticēja Karlo Džemellāro, kas šajā Sicīlijas universitātē bija dabaszinātņu profesors. Viņš šo salu nosauca Ferdinanda II vārdā par Ferdinandeju. Karalis Ferdinands II, nepiegriezdams īpašu vērību faktam, ka uz salas jau bija pacelts britu karogs un ka tā atradās ārpus Sicīlijas teritoriālajiem ūdeņiem, oficiāli pasludināja to par savas karalistes īpašumu.

Pēdējie ieradās francūži. Ģeologs Konstāns Prevo deva salai Jūlijas vārdu, jo tā bija parādījusies jūlija mēnesī. Arī viņš tajā pacēla savas valsts karogu. Kā viņš rakstīja, šādas rīcības mērķis bija ”parādīt visiem nākamajiem salas apmeklētājiem, ka Francija nelaiž garām nevienu iespēju apliecināt savu ieinteresētību zinātniskajos jautājumos”.

Strīds par salas piederību samilza. Kā pirms pāris gadiem bija teikts Londonas laikrakstā Times, šī mazā zemes pleķīša dēļ Lielbritānija, Itālija un Francija tajā laikā faktiski ”atradās uz militāra konflikta robežas”.

Salas nogrimšana

Strīds par šo salu, kuru līdz pat šai dienai dēvē dažādos vārdos — Jūlija, Ferdinandeja vai Greiema sala * —, drīz zaudēja jēgu. Apmeklējis salu septembrī, profesors Hofmanis rakstīja, ka ”sala ar katru dienu sarūk, un, ja tas tā turpināsies . . , ziemas vētras dažos mēnešos to pilnīgi nopostīs”.

Decembrī sala jau bija sagruvusi un no tās bija palikusi pāri tikai bīstama klints dažus metrus zem ūdens. ”Viss, kas palicis no Jūlijas salas,” rakstīja itāliešu vulkanologs Džuzepe Merkalli, ”ir daudzie nosaukumi, ko tai bija devuši dažādu tautību ceļotāji, kuriem laimējās redzēt šo iespaidīgo dabas priekšnesumu — salas parādīšanos un pazušanu.”

Salas augšāmcelšanās?

Tomēr ar salas pazušanu viss vēl nebeidzās. Rajons, kurā atradās sala, joprojām ir ģeoloģiski aktīvs. Kā izteicās sicīliešu vēsturnieks Salvatore Macarella, mūsdienās ”šis rajons ir tikpat stratēģiski svarīgs kā 19. gadsimtā”. Vairāki ģeologi uzskata, ka sala atkal parādīsies, un, kaut gan tas vēl nemaz nav noticis, ir radušies jau daudzi strīdi, kam tā piederēs.

Stāsts par salu, kas iznira no jūras un tad atkal pazuda, ir kļuvis par vēl vienu bēdīgu lappusi cilvēku valdīšanas vēsturē. Itāliešu žurnālists Filipo D’Arpa trāpīgi atzina, ka notikumi ar salu ir spilgts piemērs, cik nožēlojami var būt cilvēki savā varaskārē.

[Zemsvītras piezīme]

^ 16. rk. Bija ieteikti vēl vismaz četri nosaukumi — Hotema, Korrao, Nerita un Šaka.

[Attēls 26. lpp.]

Glezna, kurā attēlots 1831. gada izvirdums

[Norāde par autortiesībām]

Copyright Peter Francis/The Open University