Iet uz pamatdaļu

Iet uz otro izvēlni

Iet uz saturu

Jehovas liecinieki

Latviešu

Atmostieties!  |  Jūnijs 2002

Kā saskaņot zinātni un reliģiju

Kā saskaņot zinātni un reliģiju

 Kā saskaņot zinātni un reliģiju

”Zinātne un reliģija vairs [netiek] uzskatītas par kaut ko nesavienojamu.” (The Daily Telegraph, Londona, 1999. gada 26. maijs.)

GAN zinātne, gan reliģija savās cildenākajās formās ir saistītas ar patiesības meklējumiem. Zinātne atklāj pasauli, kurā valda apbrīnojama sakārtotība, Visumu, kurā izpaužas apzinātas ieceres raksturīgās pazīmes. Patiesā reliģija piešķir šiem atklājumiem dziļāku jēgu, mācot, ka šī iecere, par ko liecina materiālā pasaule, ir dzimusi Radītāja prātā.

”Par sevi es varu teikt, ka reliģija ir vairojusi manu cieņu pret zinātni,” atzīst molekulārbiologs Frānsiss Kolinss. ”Kad es atklāju kādu faktu par cilvēka genomu, mani pārņem bijība dzīvības noslēpuma priekšā un es sev saku: ”Vienreizēji! Līdz šim to zināja vienīgi Dievs.” Tā ir ārkārtīgi patīkama un saviļņojoša sajūta, kas man palīdz pienācīgi cienīt Dievu un padara zinātni manās acīs vēl aizraujošāku.”

Bet kādi ir tie principi, uz kuriem pamatojoties ir iespējams saskaņot zinātni un reliģiju?

Meklējumi, kam nav gala

Atzīstiet savu iespēju robežas. Atbilžu meklējumiem uz jautājumiem par bezgalīgo Visumu, telpu un laiku nav saskatāms gals. Biologs Lūiss Tomass sacīja: ”Šis process nekad nebeigsies, ņemot vērā, ka mēs esam neapmierināmi zinātkāra  suga, kas vienmēr pētī, meklē un pūlas saprast. Mēs nekad līdz galam neatrisināsim šīs mīklas. Es nespēju iedomāties tādu brīdi, kad visi uzelpotu un teiktu: ”Beidzot mēs esam visu sapratuši.” Galīgā atbilde vienmēr paliks nesasniedzama.”

Tāpat ir ar reliģisko patiesību — arī šajā jomā izziņas iespējas ir nebeidzamas. Pāvils, viens no Bībeles sarakstītājiem, teica: ”Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, . . tagad es atzīstu tik pa daļai.” (1. Korintiešiem 13:12.)

Ja mūsu zināšanas par zinātniskiem vai reliģiskiem jautājumiem ir daļējas, tas tomēr nenozīmē, ka mēs nevaram izdarīt loģiskus secinājumus, balstoties uz zināmajiem faktiem. Mums nav nepieciešamas detalizētas zināšanas par Saules izcelsmi, lai droši zinātu, ka tā rīt uzlēks.

 Lai runā fakti. Meklējot atbildes uz saviem jautājumiem, mums jābalstās uz precīziem faktiem. Ja mēs neturamies pie uzticamākajiem pierādījumiem, savos zinātniskās un reliģiskās patiesības meklējumos mēs viegli varam aiziet pa nepareizu ceļu. Protams, neviens no mums nespēj izvērtēt visus mūsdienu zinātnes atzinumus un idejas, kas aizņem milzīgas bibliotēkas. Turpretī reliģijas jomā Bībele mums piedāvā garīgu mācību apkopojumu, ko mums ir pa spēkam izpētīt. Zināmie fakti visnotaļ apstiprina Bībeles ticamību. *

Taču, ja runa ir par zināšanām vispār, ir vajadzīgas nopietnas pūles, lai atšķirtu faktus no pieņēmumiem, patiesību no krāpšanas — gan zinātnē, gan reliģijā. Kā ieteica Pāvils, mums jāatmet ”pretrunas, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas”. (1. Timotejam 6:20.) Lai atrastu saskaņu starp zinātni un Bībeli, mums jāļauj runāt faktiem, vairoties no nepierādītiem apgalvojumiem un pieņēmumiem, un jāpārbauda, kā fakti apstiprina un papildina cits citu.

Piemēram, ja mēs saprotam, ka Bībelē vārds ”diena” tiek lietots dažādu laikposmu apzīmēšanai, kļūst skaidrs, ka sešu radīšanas dienu apraksts, kas lasāms Bībelē, 1. Mozus grāmatā, nav pretrunā ar zinātnisko secinājumu, ka zemeslodes vecums ir aptuveni četrarpus miljardi gadu. Saskaņā ar Bībeli, zeme pastāvēja nezināmu laika periodu pirms radīšanas dienu sākuma. (Skat. ielogojumu ”Vai katra radīšanas diena ilga 24 stundas?”.) Pat ja zinātnieki pārskatīs savus uzskatus un nosauks citu iespējamo mūsu planētas vecumu,  tas nemainīs faktu, ka Bībelē izteiktie apgalvojumi ir patiesi. Šajā, kā arī daudzos citos gadījumos zinātne nevis runā pretī Bībelei, bet gan sagādā bagātīgu papildu informāciju par materiālo pasauli, tās tagadni un pagātni.

Ticība, nevis lētticība. Bībele sniedz mums zināšanas par Dievu un viņa nodomiem, kuras nav iegūstamas ne no viena cita avota. Bet kāpēc mums būtu tai jātic? Pati Bībele mudina pārbaudīt tās precizitāti. Padomājiet par tās vēsturisko ziņu autentiskumu, tās praktisko noderību, tās sarakstītāju godīgumu un stāstījuma detaļu ticamību. Izpētot, cik precīza ir Bībele, arī tajā izteiktie apgalvojumi par zinātniskas dabas jautājumiem, un, galvenais, cik nekļūdīgi gadsimtu gaitā ir piepildījušies un arī mūsdienās piepildās simtiem Bībeles pravietojumu, var iegūt stingru ticību, ka Bībele ir Dieva Raksti. Ticība Bībelei nav lētticība, bet gan uz pierādījumiem balstīta pārliecība par Rakstu precizitāti.

Cieņa gan pret zinātni, gan pret ticību. Jehovas liecinieki aicina domājošus cilvēkus — gan tos, kas pirmām kārtām paļaujas uz zinātni, gan tos, kas ir reliģiozi noskaņoti, — godprātīgi izpētīt pierādījumus, meklējot patiesību abās šajās jomās. Liecinieki izturas ar pienācīgu cieņu pret zinātni un tās pierādītajiem atklājumiem, kā arī nešaubīgi tic, ka reliģiska patiesība ir atrodama vienīgi Bībelē, kurā izteikts tiešs, ar daudziem faktiem pamatots apgalvojums, ka tie ir Dieva Raksti. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir.” (1. Tesaloniķiešiem 2:13.)

Protams, tāpat kā zinātnē, arī reliģijā ir iezagušās aplamas idejas un rīcība, tāpēc pastāv ne tikai patiesa, bet arī aplama jeb viltus reliģija. Šī iemesla dēļ daudzi ir atstājuši tā dēvētās tradicionālās reliģijas, lai kļūtu par Jehovas liecinieku kristīgās draudzes locekļiem. Viņi ir vīlušies savās agrākajās reliģijās, redzot, ka tās nevēlas atteikties no cilvēku tradīcijām un izdomājumiem par labu patiesībai.

Patiesi kristieši atrod īstu jēgu savai dzīvei, balstoties uz dziļām zināšanām par Radītāju, kas ir atklājis sevi Bībelē, un par viņa nodomiem attiecībā uz cilvēci un mūsu planētu, kurus viņš darījis zināmus. Jehovas liecinieki ir apmierināti ar loģiskajām Bībeles atbildēm uz tādiem jautājumiem kā, piemēram, ”Kāpēc mēs esam šeit?” un ”Kas mūs gaida nākotnē?”. Viņi labprāt palīdzētu arī jums noskaidrot šīs atbildes.

[Zemsvītras piezīme]

^ 10. rk. Skatīt brošūru Grāmata visiem cilvēkiem, ko izdevuši Jehovas liecinieki.

[Ielogojums 10. lpp.]

Vai katra radīšanas diena ilga 24 stundas?

Daži fundamentālisti apgalvo, ka pasaules vēsturi līdz brīdim, kad parādījās cilvēki, vislabāk izskaidro nevis evolūcija, bet kreacionisms. Viņi uzskata, ka visa materiālā pasaule tika radīta sešās 24 stundas garās dienās pirms kādiem 6 līdz 10 tūkstošiem gadu. Taču tā viņi aizstāv nebībelisku mācību, kas daudzus ir pamudinājusi izsmiet Bībeli.

Vai vārds ”diena” Bībelē vienmēr apzīmē 24 stundas garu posmu? 1. Mozus grāmatā 2:4, kur runāts par ”laiku, kad Dievs tas Kungs zemi un debesis radīja”, oriģinālvalodā ir lietots tas pats vārds, kas citos pantos tulkots ar vārdu ”diena”. Šajā ”dienā” ietilpst visas sešas 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā minētās radīšanas dienas. Saskaņā ar šī vārda lietojumu Bībelē, ”diena” nozīmē kādu konkrētu laika posmu, kura ilgums var būt tūkstoš gadi vai pat daudzi tūkstoši gadu. Bībelē minētās radīšanas dienas varēja būt tūkstošiem gadu garas. Turklāt zemeslode pastāvēja jau pirms šo radīšanas dienu sākuma. (1. Mozus 1:1.) Tātad šajā jautājumā Bībeles stāstījums nav pretrunā ar zinātnes faktiem. (2. Pētera 3:8.)

Runājot par apgalvojumiem, ka radīšanas dienas ir bijušas tikai 24 stundas garas, molekulārbiologs Frānsiss Kolinss atzīmē: ”Kreacionisms ir nodarījis nopietniem priekšstatiem par ticību vairāk ļaunuma nekā jebkas cits mūsdienu vēsturē.”

[Ielogojums 11. lpp.]

Vai zinātne ir kļuvusi par augstu morāles principu paraugu?

Ir saprotams, ka daudzi zinātniski noskaņoti cilvēki ir novērsušies no reliģijas, ņemot vērā tās pretošanos zinātniskajam progresam, drūmiem notikumiem pilno vēsturi, liekulību un nežēlību. Mikrobioloģijas profesors Džons Postgeits norāda: ”Pasaules reliģijas ir . . atnesušas tādas šausmas kā cilvēku upurēšanu, krusta karus, grautiņus un inkvizīciju. Modernajā pasaulē šī reliģijas tumšā puse ir kļuvusi bīstama. Jo atšķirībā no zinātnes reliģija nav neitrāla.”

Pretstatījis to visu saprātīgumam, objektivitātei un disciplinētībai, ar ko, viņaprāt, izceļas zinātne, Dž. Postgeits apgalvo, ka ”zinātne ir iekarojusi morāla pārākuma pozīcijas”.

Vai zinātne tiešām ir kļuvusi par augstu morāles principu paraugu? Atbilde ir — nē. Dž. Postgeits pats atzīst, ka ”arī zinātnieku lokā ir vērojama skaudība, alkatība, aizspriedumainība un nenovīdība”. Viņš piebilst, ka ”daži zinātnieki ir bijuši spējīgi uz slepkavību zinātnes vārdā, kā liecina notikumi nacistiskajā Vācijā un Japānas ieslodzīto nometnēs”. Un, kad žurnāls National Geographic uzdeva kādam reportierim izpētīt, kā varēja gadīties, ka šajā žurnālā tika publicēts raksts par kādu fosiliju, kas, kā vēlāk izrādījās, patiesībā bija viltojums, reportieris nāca uz pēdām notikumiem, ko raksturoja ”nepamatota noslēpumainība un paļaušanās uz nedrošiem avotiem, savā patmīlībā aizskartu personību sadursmes, sevis paaugstināšana, vēlamā pieņemšana par esošo, naivi pieņēmumi, cilvēciskas kļūdas, ietiepība, mahinācijas, aprunāšana, meli [un] pērkamība”.

Un, protams, tieši zinātne ir devusi cilvēcei tādus briesmīgus iznīcināšanas līdzekļus kā bioloģiskos ieročus, indīgās kaujas vielas, raķetes, vadāmos šāviņus un atombumbas.

[Attēls 8., 9. lpp.]

Skudras miglājs (Menzel 3), attēls iegūts ar Habla kosmisko teleskopu

[Norāde par autortiesībām]

NASA, ESA and The Hubble Heritage Team (STScl/AURA)

[Attēli 9. lpp.]

Zinātne ir atklājusi pasauli, kurā ir papilnam liecību, kas norāda uz apzinātu ieceri

[Attēls 10. lpp.]

Jehovas liecinieki ciena patiesu zinātni un tic Bībelei