Es piedzimu un uzaugu kādā Romas priekšpilsētā, nabadzīgā strādnieku rajonā. Dzīve man nebija viegla. Savu māti es nekad nebiju redzējis, bet ar tēvu mēs nesatikām. Es augu, apgūstot ”ielas likumus”.

Desmit gadu vecumā es sāku zagt, bet divpadsmit gados pirmo reizi aizbēgu no mājām. Ne reizi vien tēvam bija jādodas uz policijas iecirkni, lai mani no turienes paņemtu. Es to vien darīju kā strīdējos ar visiem, biju rupjš un nikns uz visu pasauli. Četrpadsmit gadu vecumā es aizgāju no mājām un vairs neatgriezos. Es sāku lietot narkotikas un dzīvot uz ielas. Tā kā man nebija, kur nakšņot, es mēdzu uzlauzt kādu automašīnu un pārlaist nakti tajā, bet no rīta sameklēju strūklaku, kurā nomazgāties.

Zagšana man padevās aizvien labāk. Es ne tikai veicu sīkas zādzības, bet arī aplaupīju dzīvokļus un savrupmājas. Mana slava izplatījās, un drīz par mani ieinteresējās kāda labi pazīstama banda. Kļuvis par šīs bandas locekli, es ”paaugstināju savu kvalifikāciju” un sāku piedalīties banku aplaupīšanā. Mana agresīvā daba man ātri nodrošināja pārējo bandas locekļu cieņu. Es nekur negāju bez ieroča. Pat naktī es to turēju zem spilvena. Vardarbība, narkotikas, zagšana, lamāšanās un izlaidība — tā bija mana dzīve. Gadiem ilgi es atrados meklēšanā, mani vairākkārt apcietināja un ieslodzīja.

Reiz, kad biju izlaists no cietuma, es nolēmu apciemot savu tanti. Izrādījās, ka viņa un divi viņas bērni ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. Viņi mani uzaicināja uz kristiešu sapulci, un es aiz ziņkārības pieņēmu šo uzaicinājumu. Ieradies valstības zālē, es mērķtiecīgi izvēlējos vietu pie durvīm, lai sekotu līdzi, kas ienāk zālē un kas iziet no tās. Bez šaubām, es biju bruņots.

Šī sapulce izmainīja manu dzīvi. Atceros, kā nodomāju, ka esmu nonācis uz citas planētas. Cilvēki mani sveicināja ar draudzīgu smaidu sejā. Es joprojām atceros labestību un atklātību, kas atspoguļojās viņu acīs. Tā bija pavisam cita pasaule.

Es sāku mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Jo vairāk es uzzināju, jo skaidrāk sapratu, ka man pilnībā ir jāmaina mans dzīvesveids. Es ņēmu vērā padomu, kas rakstīts Sālamana pamācībās 13:20: ”Kas turas kopā ar gudrajiem, pats kļūst gudrs, bet, kas biedrojas ar muļķiem, tam klāsies slikti.” Bija skaidrs, ka man ir jāpamet banda. To izdarīt nebija viegli, bet ar Jehovas palīdzību tas izdevās.

Es gribēju atbrīvoties no visa veida netīrības, tāpēc biju gatavs smagi pūlēties, lai atmestu smēķēšanu un pārstātu lietot narkotikas. Es nogriezu savus garos matus, izņēmu auskarus un pārstāju lamāties. Pirmo reizi mūžā es biju uzņēmies atbildību par savu dzīvi.

Man nekad nebija paticis lasīt un mācīties, tāpēc bija grūti koncentrēties, lai iedziļinātos Bībelē. Taču es ļoti centos, un ar laiku auga mana mīlestība pret Jehovu un kaut kas sāka manī mainīties — ierunājās mana sirdsapziņa. Es bieži domāju par sevi negatīvi un šaubījos, vai tiešām Jehova man kādreiz spēs piedot visu slikto, ko biju darījis. Šādos brīžos es lasīju, kā Jehova piedeva smagus grēkus ķēniņam Dāvidam, un tas man sniedza lielu mierinājumu. (2. Samuēla 11:1—12:13.)

Par īstu pārbaudījumu kļuva arī sludināšana pa mājām. (Mateja 28:19, 20.) Es pārklājos aukstiem sviedriem no domas vien, ka sludināšanā varētu satikt kādu, kam agrāk esmu kaut kā kaitējis. Taču pakāpeniski es tiku pāri šīm bailēm. Iespēja palīdzēt citiem uzzināt par mūsu brīnišķīgo debesu Tēvu, kurš tik dāsni piedod, man sāka sagādāt patiesu prieku.

Zināšanas par Jehovu ir izglābušas man dzīvību. Lielākā daļa manu kādreizējo biedru ir vai nu miruši, vai atrodas cietumā, turpretī es dzīvoju jēgpilnu dzīvi un ar pārliecību raugos nākotnē. Es esmu attīstījis tādas īpašības kā pazemība un paklausība un esmu iemācījies apvaldīt savu straujo dabu. Tāpēc es labi saprotos ar apkārtējiem un dzīvoju laimīgā laulībā ar manu Karmenu. Kopā mēs palīdzam cilvēkiem iegūt zināšanas par Bībeli, un tas mums sagādā lielu gandarījumu.

Starp citu, tagad es strādāju godīgu darbu. Reizēm tas ir saistīts ar bankām, bet tagad es turp dodos nevis ar ieroci, bet ar spaini un lupatu!