Lūkas 8:1—56

8  Neilgi pēc tam Jēzus sāka apstaigāt pilsētas un ciemus, sludinādams labo vēsti par Dieva valstību.+ Kopā ar viņu bija tie divpadsmit,  kā arī sievietes, kas bija atbrīvotas no ļauniem gariem un izdziedinātas no slimībām: Marija, saukta par Magdalēnu, no kuras bija izgājuši septiņi dēmoni,  Joanna,+ Hēroda nama pārvaldnieka Hūzas sieva, Zuzanna un daudzas citas sievietes, kas par viņiem rūpējās, likdamas lietā savu rocību.+  Ļaudis gāja Jēzum līdzi no pilsētas uz pilsētu, un ap viņu bija sapulcējies liels pūlis. Tad viņš tiem stāstīja līdzību:+  ”Sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, dažas sēklas nokrita ceļmalā un tika samīdītas, un putni tās apēda.+  Citas nokrita uz klints un, izdzinušas asnus, nokalta, jo tām nebija mitruma.+  Vēl dažas nokrita starp ērkšķiem, un ērkšķi, kas izauga līdz ar tām, nomāca uzdīgušo.+  Bet citas iekrita labā zemē un, izdzinušas asnus, nesa simtkārtīgu ražu.”+ To pateicis, viņš iesaucās: ”Kam ir ausis, tas lai klausās!”+  Mācekļi sāka viņu iztaujāt, ko šī līdzība nozīmē.+ 10  Jēzus paskaidroja: ”Jums ir ļauts saprast Dieva valstības dievišķos noslēpumus, bet pārējo dēļ tas tiek stāstīts līdzībās,+ lai viņi skatītos, bet nesaskatītu un dzirdētu, bet neuztvertu teiktā jēgu.+ 11  Lūk, ko šī līdzība nozīmē: sēkla ir Dieva vēsts*.+ 12  Kas nokrīt ceļmalā, ir tie, kas dzird vēsti, bet tad atnāk Velns un paņem to no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu izglābti.+ 13  Kas uz klints — tie ir tie, kas vēsti dzird un to ar prieku uzņem, bet tiem nav sakņu. Kādu laiku tie tic, bet pārbaudījumu laikā atkrīt.+ 14  Savukārt, kas iekritis starp ērkšķiem, ir tie, kas dzird vēsti, bet šīs dzīves raizes, bagātība+ un baudas,+ ar ko viņi ir pārņemti, to noslāpē, un viņi nenes augļus.+ 15  Bet labajā zemē iesētais ir cilvēki ar labu un krietnu sirdi, kuri vēsti dzird,+ patur to savā sirdī un nes augļus, būdami izturīgi.+ 16  Iededzis gaismekli, neviens tam neliek virsū trauku, nedz arī liek to zem gultas, bet gan novieto redzamā vietā, lai tiem, kas nāk iekšā, būtu gaisma.+ 17  Jo nav nekā slepena, kas netaps atklāts, un nekā apslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks gaismā.+ 18  Tāpēc pievērsiet uzmanību tam, kā jūs klausāties, jo tam, kam ir, dos vēl,+ bet, kam nav, tam atņems pat to, kas viņam, pēc paša domām, pieder.”+ 19  Tad pie Jēzus atnāca māte un brāļi,+ bet daudzo ļaužu dēļ tie nevarēja tikt viņam klāt.+ 20  Viņam tika paziņots: ”Tava māte un brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.” 21  Bet viņš atteica: ”Mana māte un mani brāļi ir tie, kas dzird un pilda Dieva vārdus.”+ 22  Kādu dienu Jēzus ar mācekļiem iekāpa laivā un tiem sacīja: ”Pārcelsimies uz ezera otru krastu!” Un viņi devās pāri ezeram.+ 23  Ceļā Jēzus aizmiga. Pēkšņi ezerā izcēlās spēcīga vētra, un viņiem draudēja briesmas, jo laiva pildījās ar ūdeni.+ 24  Tad mācekļi modināja Jēzu ar vārdiem: ”Skolotāj, Skolotāj, mēs tūlīt iesim bojā!” Piecēlies viņš apsauca vēju un bangojošos ūdeņus, tie norima, un viss kļuva rāms.+ 25  ”Kur ir jūsu ticība?” Jēzus vaicāja mācekļiem. Izbijušies tie brīnījās un runāja savā starpā: ”Kas viņš īsti ir, ja pavēl pat vējiem un ūdeņiem un tie viņam paklausa?”+ 26  Viņi piestāja krastā gerasiešu zemē,+ kas ir iepretī Galilejai. 27  Kad Jēzus izkāpa krastā, viņam pretī iznāca kāds dēmonu apsēsts cilvēks no tuvējās pilsētas. Tas jau krietnu laiku nebija nēsājis drēbes un dzīvoja nevis mājās, bet kapos.+ 28  Ieraudzījis Jēzu, tas iekliedzās, nometās viņa priekšā zemē un skaļā balsī sauca: ”Ko tu no manis gribi, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Lūdzu, nemoki mani!”+ 29  (Jo Jēzus bija licis ļaunajam garam iznākt no šī cilvēka. Gars bieži to mēdza sagrābt* savā varā,+ un, kaut arī šo cilvēku daudzreiz bija slēguši ķēdēs un dzelžos un apsargājuši, ik reizi tas bija pārrāvis važas un dēmons to bija dzinis uz nomaļām vietām.) 30  Jēzus tam jautāja: ”Kā tevi sauc?” Tas atbildēja: ”Leģions,” — jo šajā cilvēkā bija iegājuši daudz dēmonu. 31  Tie lūdzās, lai Jēzus tos nesūtītu bezdibenī.+ 32  Netālu uz kalna ganījās liels cūku+ bars, un dēmoni lūdza, lai viņš tiem atļautu ieiet cūkās, un viņš tiem arī atļāva.+ 33  Tad dēmoni izgāja no cilvēka un iegāja cūkās, un ganāmpulks metās pāri kraujai ezerā un noslīka. 34  Kad gani to redzēja, viņi aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos. 35  Tad ļaudis nāca skatīties, kas ir noticis. Atnākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja cilvēku, no kura bija izgājuši dēmoni, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un tie izbijās. 36  Aculiecinieki tiem pastāstīja, kā dēmonu apsēstais cilvēks bija kļuvis vesels. 37  Daudzi gerasiešu zemes iedzīvotāji lūdza Jēzu atstāt viņu apkaimi, jo tos bija sagrābušas lielas bailes. Tad viņš iekāpa laivā, lai dotos projām. 38  Vīrs, no kura bija izgājuši dēmoni, lūdza Jēzu ņemt viņu līdzi, bet Jēzus viņu sūtīja prom, teikdams:+ 39  ”Atgriezies mājās un izstāsti, ko Dievs tavā labā ir darījis.” Vīrs aizgāja un stāstīja visā pilsētā, ko Jēzus bija izdarījis viņa labā. 40  Kad Jēzus atgriezās Galilejā, ļaudis viņu laipni uzņēma, jo visi viņu gaidīja.+ 41  Tad ieradās kāds vīrs, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks. Viņš nometās zemē pie Jēzus kājām un lūdzās, lai tas atnāktu uz viņa māju,+ 42  jo viņa vienīgā meita, kurai bija ap divpadsmit gadu, bija tuvu nāvei. Jēzum ejot, ļaudis drūzmējās ap viņu. 43  Kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana+ un kuru neviens nebija spējis izdziedināt,+ 44  pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbju apakšmalu,+ un tūlīt pat asiņošana beidzās. 45  Jēzus jautāja: ”Kas man pieskārās?” Kad visi liedzās, Pēteris teica: ”Skolotāj, ļaudis taču spiežas tev virsū no visām pusēm!”+ 46  Tomēr Jēzus iebilda: ”Kāds man pieskārās, jo es jutu, ka no manis izgāja spēks.”+ 47  Redzot, ka viņai nav izdevies palikt nepamanītai, sieviete drebēdama nokrita zemē viņa priekšā un, visiem dzirdot, izstāstīja, kāpēc ir pieskārusies viņam un kā vienā mirklī ir kļuvusi vesela. 48  Bet Jēzus tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru!”+ 49  Kamēr viņš vēl runāja, atnāca kāds cilvēks no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Neapgrūtini vairs skolotāju.”+ 50  Jēzus, to dzirdējis, sacīja Jairam: ”Nebaidies, tikai tici, un viņa tiks izglābta.”+ 51  Kad Jēzus pienāca pie mājas, viņš nevienam citam neļāva iet iekšā kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim, Jēkabam un meitenes tēvam un mātei. 52  Visi ļaudis raudāja un sērās dauzīja sev pa krūtīm viņas dēļ. Bet Jēzus teica: ”Neraudiet,+ jo viņa nav nomirusi, bet gan guļ.”+ 53  Tad tie sāka viņu izsmiet, jo zināja, ka meitene ir mirusi. 54  Bet viņš saņēma tās roku un iesaucās: ”Meitenīt, celies augšā!”+ 55  Tad viņā atgriezās dzīvība*,+ meitene uzreiz piecēlās,+ un Jēzus lika tai dot ēst. 56  Vecāki bija bezgala priecīgi, taču viņš tiem piekodināja nevienam nestāstīt par notikušo.+

Zemsvītras piezīmes

Burt. ”vārds”.
Vai, iesp., ”Gars jau ilgu laiku to bija turējis”.
Burt. ”gars”.