2. Laiku 20:1—37
20 Pēc tam moābieši+ un amonieši+ kopā ar citiem Amona pēcnācējiem* nāca karot ar Jošafatu.
2 Kad Jošafats saņēma ziņu, ka no jūras* puses, no Edomas,+ tuvojas liels karapulks un ienaidnieki jau ir Hacecon-Tamārā, tas ir, Ēn-Gedijā,+
3 viņš izbijās un apņēmās meklēt Jehovu.+ Tāpēc Jošafats visā Jūdā izsludināja gavēni.
4 Tad Jūdas ļaudis sapulcējās, lai meklētu Jehovas palīdzību,+ — viņi ieradās no visām Jūdas pilsētām, lai lūgtu Jehovam padomu.
5 Jošafats nostājās Jūdas un Jeruzālemes ļaužu vidū Jehovas nama jaunā pagalma priekšā
6 un teica: ”Jehova, mūsu tēvu Dievs, vai tu neesi debesu Dievs,+ kas valda pār visu tautu valstīm?+ Tavā rokā ir spēks un vara, un neviens nespēj stāties tev pretī.+
7 Vai tu, mūsu Dievs, neizdzini šīs zemes iedzīvotājus, tavai tautai Izraēlam ienākot, un uz mūžīgiem laikiem neatdevi šo zemi sava drauga Ābrahāma pēcnācējiem?+
8 Viņi apmetās tajā un uzcēla svētnīcu tavam vārdam,+ sacīdami:
9 ”Ja pār mums nāks posts — zobens, sods, sērga vai bads — un mēs nostāsimies šī nama priekšā un tavā priekšā (jo tavs vārds mājo šajā namā)+ un savās bēdās sauksim pēc tavas palīdzības, tad uzklausi un izglāb mūs!”+
10 Lūk, ko tagad dara amonieši, moābieši un Seīra kalnu iedzīvotāji,+ kuru zemē tu izraēliešiem neļāvi iebrukt, kad viņi gāja prom no Ēģiptes, tāpēc izraēlieši toreiz nogriezās sāņus un tos neiznīcināja.+
11 Tie mums atmaksā, nākdami mūs izdzīt no tava īpašuma, ko tu mums esi devis mantojumā.+
12 Mūsu Dievs, vai tu viņus nesodīsi?+ Jo mēs nespējam stāties pretī tik lielam uzbrucēju pulkam, un mēs nezinām, ko darīt,+ bet mūsu skatieni ir pievērsti tev.”+
13 Tikmēr visi Jūdas vīri kopā ar sievām un bērniem, lieliem un maziem, stāvēja Jehovas priekšā.
14 Tad pār Jahaziēlu, kas atradās ļaužu vidū, nāca Jehovas gars; viņš bija Zaharjas dēls, tas — Benājas dēls, tas — Jeiēla dēls, tas — Matanjas dēls (Matanja bija levīts no Asafa pēcnācējiem).
15 Viņš teica: ”Uzklausiet, visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji un ķēniņ Jošafat! Jehova jums saka: ”Neizbīstieties no šī lielā pulka un nebaidieties, jo šī ir nevis jūsu, bet Dieva kauja!+
16 Dodieties rīt tiem pretī! Tie nāks pa Cīcas pāreju, un jūs tos sastapsiet ielejas galā pie Jeruēlas tuksneša.
17 Šajā kaujā jums nebūs jācīnās. Nostājieties, palieciet savās vietās+ un skatieties, kā Jehova jūs izglābs.+ Neizbīstieties un nebaidieties,+ Jūdas un Jeruzālemes ļaudis! Dodieties rīt tiem pretī, un Jehova būs ar jums.””+
18 Jošafats, ceļos nometies, paklanījās līdz zemei, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji nometās zemē Jehovas priekšā, lai Jehovu pielūgtu.
19 Bet levīti no Kehāta+ un Koraha pēcnācējiem piecēlās un skanīgā balsī slavēja+ Jehovu, Izraēla Dievu.
20 Nākamajā dienā viņi agri no rīta devās uz Tekojas+ tuksnesi. Kad ļaudis posās ceļā, Jošafats nostājās viņu priekšā un teica: ”Klausieties, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Jehovam, savam Dievam, un jūs būsiet nelokāmi*! Ticiet praviešiem,+ un jums viss sekmēsies!”
21 Apspriedies ar ļaudīm, viņš izraudzījās dziedātājus,+ lai tie slavētu Jehovu krāšņos, svētos tērpos un, iedami karavīriem pa priekšu, dziedātu: ”Pateicieties Jehovam, jo viņa uzticīgā mīlestība paliek mūžam!”+
22 Kad viņi sāka līksmi dziedāt slavas dziesmas, Jehova sarīkoja negaidītu uzbrukumu amoniešiem, moābiešiem un Seīra kalnu iedzīvotājiem, kas bija iebrukuši Jūdā, un starp tiem izcēlās kauja.+
23 Amonieši un moābieši uzbruka Seīra kalnu iedzīvotājiem,+ un, kad bija tos sakāvuši un pilnībā iznīcinājuši, viņi sāka nogalināt cits citu.+
24 Kad Jūdas vīri nonāca līdz sargtornim tuksnesī+ un palūkojās uz ienaidnieku karapulku, viņi ieraudzīja, ka zemē guļ tikai līķi,+ — neviens nebija palicis dzīvs.
25 Tad Jošafats ar saviem ļaudīm devās pēc laupījuma un atrada daudz mantu, drēbju un visādu vērtīgu lietu. Viņi tās vāca, līdz vairs nespēja panest.+ Laupījums bija tik liels, ka pagāja trīs dienas, kamēr viņi to savāca.
26 Ceturtajā dienā viņi sapulcējās Berāhas ielejā. Tur viņi slavēja* Jehovu, tāpēc to vietu nosauca par Berāhas* ieleju,+ kā to sauc vēl šodien.
27 Pēc tam Jūdas un Jeruzālemes vīri ar Jošafatu priekšgalā atgriezās Jeruzālemē, priecādamies, ka Jehova viņiem ir devis uzvaru pār ienaidniekiem.+
28 Viņi ienāca Jeruzālemē, cītarām, arfām+ un taurēm+ skanot, un devās uz Jehovas namu.+
29 Kad izplatījās ziņa, ka Jehova ir karojis ar Izraēla ienaidniekiem, visas valstis pārņēma bailes no Dieva.+
30 Tāpēc Jošafata valsti neviens vairs neapdraudēja, un viņa Dievs viņam deva mieru visapkārt.+
31 Tā Jošafats valdīja pār Jūdu. Viņš kļuva par ķēniņu trīsdesmit piecu gadu vecumā un valdīja Jeruzālemē divdesmit piecus gadus. Viņa māte bija Azūba, Šilhija meita.+
32 Viņš staigāja sava tēva Asas pēdās,+ nenovērsās no šī ceļa un darīja to, kas ir pareizs Jehovas acīs.+
33 Tomēr upurvietas netika nopostītas,+ un ļaudis joprojām nebija no sirds apņēmušies kalpot* savu tēvu Dievam.+
34 Bet pārējie Jošafata darbi no sākuma līdz beigām ir aprakstīti Jehus,+ Hānānija+ dēla, rakstos, kas ir iekļauti Izraēla ķēniņu grāmatā.
35 Vēlāk Jūdas ķēniņš Jošafats noslēdza savienību ar Izraēla ķēniņu Ahazju, kas darīja ļaunu.+
36 Viņi vienojās kopā būvēt kuģus, lai kuģotu uz Taršišu,+ un būvēja tos Ecjon-Geberā.+
37 Bet Eliezers, Dodāvāhu dēls, no Mārēšas par Jošafatu pravietoja: ”Tāpēc, ka tu noslēdzi savienību ar Ahazju, Jehova iznīcinās to, ko tu esi paveicis!”+ Kuģi tika sadragāti+ un Taršišā nenonāca.
Zemsvītras piezīmes
^ Vai, iesp., ”kopā ar daļu no meuniešiem”.
^ Acīmredzot Nāves jūras.
^ Vai ”izturēsiet”.
^ Burt. ”svētīja”.
^ Noz. ”svētība”.
^ Burt. ”nebija sagatavojuši savu sirdi”.
