Ījaba 28:1—28
28 Ir savas atradnes sudrabam,ir vietas, kur skalo* zeltu,+
2 no zemes rok dzelzi,un varu kausē no iežiem*.+
3 Cilvēks uzveic tumsu,pārmeklē malu malas,raudzīdamies pēc rūdas*, kas apslēpta krēslā un tumsā.
4 Tālu no ļaužu mītnēm,aizmirstos nostūros, kur neviens nesper kāju,viņš izcērt raktuves;tur cilvēki nolaižas pazemē, virvēs iekārušies.
5 Un zeme, no kuras nāk maize,dzīlēs tiek izvandīta kā uguns mutulī*.
6 Tur akmeņos guļ safīrs,un smiltīs slēpjas zelts.
7 Taku uz turieni nenojauš ērglis,to nemana melnās klijas acs,
8 lepnie zvēri pa to nav staigājuši,un jauns lauva to nav minis.
9 Cilvēks cērt krama klinti,apvērš kalnus, izārda tos līdz pašiem pamatiem.
10 Klintī viņš izcērt kanālus,+katru dārgumu pamana viņa acs.
11 Viņš aizsprosto upju avotusun apslēpto izceļ gaismā.
12 Bet gudrība — kur tā atrodama?+
Kur mājo sapratne?+
13 Tās vērtību nezina mirstīgie,+to neatrast dzīvo zemē.
14 Dzelme saka: ”Manī tās nav!”
Jūra piebalso: ”Tās nav arī pie manis!”+
15 Pat ar tīru zeltu tā nav atsverama,par to sudrabā nesamaksāt.+
16 Par Ofīras zeltu+ to nenopirkt,nedz par dārgiem oniksiem un safīriem.
17 Zelts un stikls tai nevar līdzināties,pret tīra zelta trauku to neiemainīt.+
18 Koraļļi, kristāls — tos nav pat ko pieminēt,+jo gudrība ir dārgāka par pērlēm.
19 Kušas topāzus+ ar to nevar salīdzināt,to nevar iegūt par tīru zeltu.
20 Bet no kurienes nāk gudrība?
Kur mājo sapratne?+
21 Visu dzīvo acīm tā ir apslēpta,+no debesu putniem noglabāta.
22 Iznīcība un nāve saka:”Esam dzirdējušas vien runas par to.”
23 Bet Dievs zina ceļu pie tās,viņš vienīgais zina, kur tā mīt,+
24 jo viņa skatiens sniedzas līdz pat zemes malāmun viņš redz visu zem debess.+
25 Kad viņš vējam deva spēku*+un sadalīja ūdeņus,+
26 kad noteica likumu lietum+un norādīja ceļu pērkona padebešiem,+
27 tad viņš redzēja gudrību un to izskaidroja,to iedibināja un pārbaudīja.
28 Un viņš sacīja cilvēkam:”Lūk! Bīties Jehovu — tā ir gudrība,+un vairīties no ļauna — tā ir sapratne!””+
