JAU kādu laiku iepriekš man bija radusies interese par Bībeles patiesību. Manai mātei bija uz Bībeli balstītas publikācijas, un es nevarēju vien atrauties no tām — jo īpaši mani valdzināja attēli. Tēvs negribēja, ka māte man stāstītu to, ko viņa bija uzzinājusi no Bībeles, bet mani tas viss ļoti interesēja, un es uzdevu daudz jautājumu. Tāpēc, kad tēva nebija mājās, viņa man mācīja Bībeli. Arī es izlēmu kalpot Jehovam, un 1943. gadā, kad biju desmit gadu vecs, es kristījos. Tas notika Blekpūlā (Lielbritānija).

SĀKU KALPOT JEHOVAM

Kopš tā laika mēs ar māti regulāri kopā sludinājām. Lai iepazīstinātu ļaudis ar Bībeles vēsti, mēs izmantojām patafonus. Tie bija diezgan lieli un svēra aptuveni četrarpus kilogramus. Vai varat iedomāties, kā es, būdams vēl zēns, stiepu šādu patafonu?

Tad, kad man bija 14 gadu, man kļuva skaidrs, ka vēlos būt pionieris. Māte sacīja, ka vispirms man jāaprunājas ar rajona pārraugu. Viņš man ieteica apgūt kādu profesiju, lai es varētu sevi uzturēt, kad būšu pionieris. Es tā arī darīju un drīz vien sāku  strādāt. Pēc diviem gadiem es par savu vēlēšanos aprunājos ar kādu citu rajona pārraugu. Viņš teica: ”Nu tad droši uz priekšu!”

1949. gada aprīlī mēs ar māti izpārdevām un atdāvinājām savas mēbeles, atstājām mūsu īrēto māju un pārcēlāmies uz Midltonu, kas atrodas netālu no Mančestras. Tur mēs kļuvām par pionieriem. Pēc četriem mēnešiem mēs ar kādu brāli, kas arī bija pionieris, nolēmām, ka būsim pārinieki. Filiāle mums ieteica doties uz Erlamu, kur tikko kā bija izveidota draudze. Mana māte ar savu pārinieci piederēja pie draudzes citā vietā.

Lai gan es biju tikai 17 gadu vecs, man un otram pionierim uzdeva vadīt sapulces, jo jaunajā draudzē trūka brāļu, kas varētu to darīt. Vēlāk mani palūdza pārcelties uz Bakstonu, kur draudzē bija maz sludinātāju un bija nepieciešama palīdzība. Tajos gados gūtā pieredze man ļoti noderēja nākotnē.

1951. gadā es pieteicos mācībām Gileādas skolā. Taču 1952. gada decembrī es saņēmu pavēsti par iesaukšanu karadienestā. Es iesniedzu lūgumu atbrīvot mani no dienesta, tāpēc ka esmu pilnas slodzes reliģiskais kalpotājs, bet tiesa nevēlējās to atzīt un piesprieda man sešu mēnešu cietumsodu. Es atrados cietumā, kad saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 22. grupā. 1953. gada jūlijā, drīz vien pēc atbrīvošanas  no cietuma, es jau biju uz kuģa Georgic, kas devās uz Ņujorku.

Pēc ierašanās Ņujorkā man bija izdevība apmeklēt kongresu ”Jaunās pasaules sabiedrība”. Pēc tam es ar vilcienu devos uz Sautlānsingu (Ņujorkas štats), kur tobrīd atradās Gileādas skola. Pēdējais ceļa posms man bija jābrauc ar autobusu. Tā kā es nesen biju atbrīvots no cietuma, man bija pavisam maz naudas, un, lai samaksātu par biļeti, man vajadzēja aizņemties 25 centus no kāda pasažiera.

MISIONĀRS TĀLĀ ZEMĒ

Gileādas skolā mūs mācīja, kā, kalpojot par misionāriem, ”pielāgoties visdažādākajiem cilvēkiem”. (1. Kor. 9:22.) Trīs no mūsu grupas — Peuls Brūns, Reimonds Līčs un es — tika nosūtīti uz Filipīnām. Lai saņemtu vīzas, mums bija jāgaida daži mēneši. Pēc tam mēs ar kuģi devāmies ceļā: vispirms uz Roterdamu, vēlāk šķērsojām Vidusjūru, izbraucām cauri Suecas kanālam, kuģojām pāri Indijas okeānam, sasniedzām Malaiziju un no turienes nonācām Honkongā. Kopumā uz jūras mēs bijām pavadījuši 47 dienas! 1954. gada 19. novembrī mēs beidzot nokļuvām Manilā.

Te mums daudz kas bija svešs — gan kultūra, gan zeme, gan valoda. To visu mums vajadzēja iepazīt. Tomēr sākumā mūs nosūtīja uz Kesonsitiju, kur daudz iedzīvotāju runāja angliski. Līdz ar to pēc kāda pusgada mēs zinājām tikai dažus vārdus tagalu valodā. Mūsu nākamais uzdevums kalpošanā palīdzēja atrisināt šo problēmu.

1955. gada maijā, kad kādu dienu pārradāmies mājās no sludināšanas, mūs ar Reimondu gaidīja vairākas vēstules. Mēs abi tikām iecelti par rajona pārraugiem. Man tobrīd bija tikai 22 gadi. Šis uzdevums man deva jaunas iespējas ”pielāgoties visdažādākajiem cilvēkiem”.

Kad, pildīdams rajona pārrauga pienākumus, es pirmo reizi uzstājos ar publisko runu, man tā bija jāsaka zem klajām debesīm ciema veikala priekšā. Kā drīz vien uzzināju, tajos gados Filipīnās bija pieņemts, ka publiskās runas izskan sabiedriskās vietās. Tāpēc, apmeklējot sava rajona draudzes, es uzstājos atpūtas paviljonos, tirgos, domes ēku priekšā, basketbola laukumos, parkos un bieži vien uz ielas stūra. Reiz Sanpablo pilsētā lietusgāzes dēļ es nevarēju uzstāties tirgus laukumā, tāpēc ieminējos brāļiem, ka varu sacīt runu valstības zālē. Pēc sapulces brāļi visā nopietnībā man vaicāja, vai manu runu varēja uzskatīt par ”publisku”, ņemot vērā, ka tā neizskanēja sabiedriskā vietā.

Ceļojot pa draudzēm, es nakšņoju vietējo ticības biedru mājās. Tās bija vienkāršas, bet vienmēr tīras un spodras. Guļasvieta bieži vien bija uz dēļu grīdas paklāta maša. Diemžēl mājām nebija atsevišķu mazgāšanās telpu, tāpēc es iemācījos mazgāties ārā un darīt to neuzkrītoši. Es parasti pārvietojos ar autobusu. Ja bija jāapmeklē draudze kādā citā salā, tad devos uz turieni ar kuģīti. Pa visiem šiem gadiem man nekad nav bijis savas automašīnas.

Pamazām es iemācījos tagalu valodu. Es nevis apmeklēju kādus kursus, bet gan klausījos, kā runā brāļi un māsas sludināšanā un draudzes sapulcēs. Viņi bija ļoti izpalīdzīgi, un man patiešām jāpateicas par viņu pacietību un atklātajām piezīmēm.

Laika gaitā man tika uzticēti arvien jauni uzdevumi, kas atkal no manis prasīja pielāgošanos. 1956. gadā Filipīnās ieradās brālis Neitans Nors. Šajā laikā tika organizēts  valsts mēroga kongress, un man bija jāvada sabiedrisko attiecību nodaļa. Tā kā man nebija nekādas pieredzes, es ar prieku mācījos no citiem brāļiem, kas labprāt man palīdzēja. Pēc nepilna gada notika cits valsts mēroga kongress, un uz to no galvenās pārvaldes ieradās brālis Frederiks Frencs. Man bija jāpilda kongresa pārrauga pienākumi, un man bija iespēja mācīties no brāļa Frenca, kas allaž bija gatavs pielāgoties cilvēkiem. Filipīniešu brāļi un māsas bija bezgala priecīgi, redzot, ka brālis Frencs kongresā uzstājas, tērpies tagalu barongā — tradicionālā izrakstītā kreklā.

Kad mani iecēla par apgabala pārraugu, man atkal bija jāmācās pielāgoties jaunām situācijām. Tolaik mēs izrādījām filmu The Happiness of the New World Society (Jaunās pasaules sabiedrības prieks), un seansi gandrīz vienmēr notika sabiedriskās vietās zem klajas debess. Daudz nedienu mums sagādāja nakts kukaiņi, ko piesaistīja projektora spožais staru kūlis. Man bija kārtīgi jānopūlas, lai pēc katra seansa notīrītu kukaiņus no projektora. Nebija viegli rīkot filmas izrādīšanu, taču es izjutu lielu gandarījumu, vērojot, kā filma iespaidoja ļaudis, kas iepazinās ar Jehovas starptautisko organizāciju.

Dažviet katoļu priesteri centās panākt, lai varas iestādes mums neļautu organizēt  kongresus, un, ja kongress risinājās netālu no kādas baznīcas, viņi zvanīja baznīcas zvanus, lai traucētu mums klausīties. Tomēr viņu pretdarbība neapturēja labās vēsts izplatīšanos, un tajās vietās daudz cilvēku sāka kalpot Jehovam.

JAUNI UZDEVUMI UN JAUNAS SITUĀCIJAS, KAS PRASA PIELĀGOŠANOS

1959. gadā es saņēmu vēstuli, kurā bija teikts, ka turpmāk man jākalpo organizācijas filiālē. Darbs filiālē man deva daudz iespēju mācīties kaut ko jaunu. Pēc kāda laika mani lūdza galvenās pārvaldes uzdevumā apmeklēt filiāles citās valstīs. Vienā no šiem braucieniem es iepazinos ar Džanetu Dumondu, kas bija misionāre Taizemē. Kādu laiku mēs sarakstījāmies un tad apprecējāmies. Nu jau 51 gadu mēs kopā kalpojam Jehovam.

Kopumā es esmu apmeklējis Jehovas kalpus 33 valstīs. Cik labi, ka visi iepriekšējie uzdevumi kalpošanā mani bija iemācījuši pielāgoties visdažādāko kultūru pārstāvjiem! Šie braucieni vēl vairāk paplašināja manu redzesloku un palīdzēja saprast, cik liela dažādība pastāv Jehovas kalpu vidū un cik sirsnīgi Jehova viņus visus mīl. (Ap. d. 10:34, 35.)

JOPROJĀM JĀPIELĀGOJAS

Iespēja kalpot kopā ar mūsu filipīniešu brāļiem Džanetai un man ir sagādājusi lielu prieku. Tagad šajā zemē ir desmitreiz vairāk sludinātāju, nekā bija tad, kad es te ierados. Mēs ar Džanetu vēl arvien kalpojam organizācijas filiālē, kas atrodas Kesonsitijā. Arī vairāk nekā pēc 60 gadiem, kas pavadīti, sludinot svešā zemē, es esmu gatavs pielāgoties, kad vien Jehova ievieš kādas izmaiņas. Nesen notikušās pārmaiņas organizācijā liecina, ka mums jābūt elastīgiem, kalpojot Dievam un mūsu brāļiem.

Mēs esam pūlējušies darīt visu, ko Jehova ir prasījis, un nešaubīgi varam teikt, ka tāda dzīve sagādā vislielāko gandarījumu. Mēs arī esam centušies vienmēr veikt nepieciešamās izmaiņas un labi kalpot brāļiem un esam apņēmušies arī turpmāk ”pielāgoties visdažādākajiem cilvēkiem”, kā Jehova to vēlas!