”TĒTIS”, ”PAPS”, ”ONKULIS”. Tā Bētelē mani bieži uzrunā gados jauni brāļi un māsas. Un man, 89 gadus vecam vīram, tas patīk. Šādas sirsnīgas uzrunas es uztveru kā daļu no atalgojuma, ko Jehova man dāvā par 72 gadiem, kurus esmu pavadījis pilnas slodzes kalpošanā. Domājot par to, ko esmu pieredzējis, kalpojot Dievam, es šiem jaunajiem brāļiem un māsām no sirds varu apliecināt, ka viņu ”pūliņiem būs sava alga”, ja vien viņi ”neļaus pagurt savām rokām”. (2. Laiku 15:7.)

Mani vecāki emigrēja no Ukrainas uz Kanādu un apmetās Manitobas provinces pilsētā Rosbērnā. Viņiem piedzima 8 dēli un 8 meitas, un es biju pēc kārtas četrpadsmitais. Tēvs augstu vērtēja Bībeli un svētdienu rītos lasīja to mums priekšā, taču reliģiju viņš uzskatīja par mācītāju peļņas avotu un bieži ironizējot jautāja: ”Interesanti, kas Jēzum maksāja par sludināšanu un mācīšanu?”

Astoņi no maniem brāļiem un māsām — četri brāļi un četras māsas — ar laiku pieņēma patiesību. Mana māsa Roza līdz pat savai nāvei kalpoja par pionieri. Mūža pēdējās dienas viņa aizvadīja, mudinot citus pievērst uzmanību Dieva vārdiem. Viņa visiem teica: ”Es vēlos jūs redzēt jaunajā pasaulē.” Teds, viens no maniem vecākajiem brāļiem, sākumā bija elles liesmu sludinātājs. Katru svētdienu viņš uzstājās radio, atkal un atkal atgādinot klausītājiem, ka grēcinieki mūžīgi degs nedziestošās elles ugunīs. Tomēr vēlāk viņš kļuva par uzticīgu un dedzīgu Jehovas kalpu.

Kādā 1944. gada jūnija dienā, pārnācis mājās no skolas, es uz ēdamistabas galda ieraudzīju brošūru Gaidāmā pasaules pārradīšana *. Es izlasīju tās pirmo lappusi, pēc tam otro, un tad es vairs nevarēju apstāties. Kad biju izlasījis visu brošūru, es biju pieņēmis lēmumu — es vēlējos kalpot Jehovam, tāpat kā to bija darījis Jēzus.

Kā šī brošūra bija nonākusi uz mūsu galda? Mans brālis Stīvs ieminējās, ka bija ienākuši divi vīrieši, kas ”pārdeva” grāmatas un brošūras. ”Es nopirku šo, jo tā maksāja tikai piecus centus,” viņš sacīja. Nākamajā svētdienā šie vīrieši atkal  ienāca pie mums. Viņi pastāstīja, ka viņi ir Jehovas liecinieki un ka viņi ar Bībeles palīdzību atbild uz cilvēku jautājumiem. Mums tas patika, jo vecāki mūsos bija ieaudzinājuši cieņu pret Dieva vārdiem. Šie vīrieši mums arī pateica, ka Jehovas lieciniekiem drīzumā būs kongress Vinipegā — tā bija pilsēta, kurā dzīvoja mana māsa Elsija. Es nolēmu šo kongresu apmeklēt.

Es ar velosipēdu minos aptuveni 320 kilometrus līdz Vinipegai, pa ceļam apstājoties Kelvudā, kur dzīvoja abi Jehovas liecinieki, kas bija mūs apmeklējuši. Ciemodamies pie viņiem, es aizgāju uz sapulci un sapratu, kas īsti ir draudze. Es arī sapratu, ka ikvienam vīrietim, sievietei un jaunietim ir jāsludina pa mājām, kā to darīja Jēzus.

Vinipegā es satiku savu brāli Džeku, kas bija ceļojis uz kongresu no Ontārio provinces ziemeļiem. Kongresa pirmajā dienā tika paziņots, ka kongresā notiks kristīšana. Mēs ar Džeku izlēmām šajā kongresā kristīties. Mēs abi bijām apņēmušies sākt kalpot par pionieriem tik drīz pēc kristīšanās, cik vien būs iespējams. Džeks pilnas slodzes kalpošanu uzsāka uzreiz pēc kongresa. Tā kā man bija 16 gadi, man bija jāturpina skolas gaitas, taču jau nākamajā gadā arī es kļuvu par pionieri.

Es sāku kalpot par pionieri Surī — pilsētā, kas atrodas Manitobas provincē —, un mans pārinieks kalpošanā bija Stens Nikolsons. Es drīz vien pārliecinājos, ka pioniera dzīve ne vienmēr ir viegla un bezrūpīga. Mūsu nauda gāja uz beigām, tomēr mēs turpinājām sludināt. Kādu reizi, kad mēs pēc garas sludināšanā pavadītas dienas atgriezāmies mājās, mūsu kabatās nebija atlicis ne centa un mēs bijām ļoti izsalkuši. Cik gan mēs bijām pārsteigti, pie savām durvīm ieraugot maisu, kas bija pilns ar ēdienu! Līdz pat šai dienai mēs nezinām, kas to bija nolicis. Tajā vakarā mēs ēdām kā karaļi. Tas bija lielisks atalgojums par to, ka mēs nebijām nolaiduši rokas. Tā mēneša beigās es pat svēru vairāk nekā jebkad dzīvē.

Pēc dažiem mēnešiem mēs tikām norīkoti kalpot Gilbertpleinsas pilsētā, aptuveni 240 kilometrus no Surī. Tajos laikos katrai draudzei zālē uz skatuves bija liela tabula, kurā bija redzams draudzes sludināšanas pārskats attiecīgajā mēnesī. Reiz, kad kādā mēnesī aktivitāte bija kritusies, es sapulcē teicu runu, lai uzsvērtu, ka brāļiem un māsām ir jāpūlas vairāk. Pēc šīs sapulces kāda padzīvojusi pioniere, kuras vīrs nebija mūsu brālis, ar asarām acīs man teica: ”Es centos, bet pagājušomēnes es vienkārši nespēju paveikt vairāk.” Nu bija mana kārta raudāt, un es viņai atvainojos.

Enerģiski jauni brāļi var pieļaut līdzīgas kļūdas un pēc tam justies vīlušies sevī. Bet es pārliecinājos, ka šādā situācijā labāk ir nevis nolaist rokas, bet gan mācīties no pieļautās kļūdas, censties to neatkārtot un turpināt uzticīgi kalpot Jehovam. Tas atalgojas.

Man bija liels gods 21 gada vecumā tikt uzaicinātam mācīties Gileādas skolas 14. grupā. Pēc izlaiduma, kas notika 1950. gada februārī, aptuveni ceturtā daļa no mūsu grupas absolventiem tika nosūtīta uz Kvebekas provinci Kanādā. Šajā provincē, kur lielākā daļa cilvēku runā franču valodā, Jehovas liecinieki tika nikni vajāti. Es tiku norīkots kalpot Valdorā — pilsētā zelta raktuvju apvidū. Kādu dienu es kopā ar citiem brāļiem un māsām sludināju netālajā Valsenevilas ciemā. Vietējais mācītājs piedraudēja ar izrēķināšanos, ja mēs nekavējoties nedosimies prom. Es šo mācītāju iesūdzēju tiesā, un viņam tika piespriests naudas sods. *

Šis un daudzi līdzīgi gadījumi kļuva par daļu no tā sauktās ”Kvebekas kaujas”. Kvebekas provincē vairāk nekā 300 gadus liela ietekme bija bijusi katoļu baznīcai. Garīdznieki kopā ar saviem politiskajiem sabiedrotajiem vajāja Jehovas lieciniekus. Lai gan tas nebija viegls laiks un mūsu skaits nebija liels, mēs nenolaidām rokas. Godprātīgi Kvebekas  iedzīvotāji atsaucās uz labo vēsti. Man bija gods mācīt Bībeli vairākiem cilvēkiem, kas ar laiku pieņēma patiesību. Piemēram, es studēju Bībeli ar desmit cilvēku ģimeni, un visa šī ģimene sāka kalpot Jehovam. Viņu drosme un izlēmība iedrošināja arī citus atstāt katoļu baznīcu. Mēs turpinājām sludināt, un galu galā šajā ”kaujā” guvām uzvaru!

1956. gadā es tiku nosūtīts kalpot Haiti. Lielākajai daļai jauno misionāru apgūt franču valodu, kas ir šīs valsts oficiālā valoda, nebija viegli, tomēr cilvēki viņos klausījās. Misionārs Stenlijs Boguss sacīja: ”Mēs bijām pārsteigti, cik ļoti cilvēki centās mums palīdzēt, lai mēs varētu pateikt savu sakāmo.” Sākumā man bija zināmas priekšrocības, jo, kalpodams Kvebekā, es jau biju apguvis franču valodu. Taču drīz vien mēs sapratām, ka lielākā daļa vietējo brāļu runā vienīgi kreolu valodā. Tāpēc, lai mēs, misionāri, būtu efektīvi, mums bija jāapgūst viņu valoda. Mēs to arī darījām, un mūsu pūles nesa augļus.

Lai būtu iespējams vēl labāk palīdzēt vietējiem ticības biedriem, Vadošā padome deva atļauju Sargtorni un citas mūsu publikācijas tulkot haitiešu kreoliskajā valodā. Visā valstī sapulču apmeklētāju skaits strauji pieauga. 1950. gadā Haiti bija 99 sludinātāji, bet līdz 1960. gada vidum šis skaits jau pārsniedza 800. Ap to laiku es tiku norīkots kalpot Bētelē. 1961. gadā man bija iespēja būt par vienu no pasniedzējiem valstības kalpošanas kursos. Mēs varējām sniegt apmācību 40 brāļiem, kas kalpoja par draudžu vecākajiem un speciālajiem pionieriem. Kongresā, kas notika 1962. gada janvārī, mēs vietējos brāļus, kuri atbilda prasībām, skubinājām paplašināt kalpošanu, un vairāki tika iecelti par speciālajiem pionieriem. Tas izrādījās ļoti savlaicīgi, jo drīz vien sākās pretestība.

1962. gada 23. janvārī, uzreiz pēc kongresa, filiāles birojā ieradās policisti. Viņi arestēja mani un misionāru Endrū D’Amiko, kā arī konfiscēja 1962. gada 8. janvāra Atmostieties! krājumus (franču valodā). Žurnālā Atmostieties! bija citēts kāds Francijas laikraksts, kurā bija teikts, ka Haiti tiek praktizēts vudū kults. Dažiem šis izteikums  nepatika, un viņi apgalvoja, ka Atmostieties! raksts ir tapis vietējā filiālē. Pēc pāris nedēļām misionāri tika izraidīti no valsts. * Taču vietējie brāļi, kas bija saņēmuši apmācību, lieliski tika ar visu galā. Tagad es kopā ar viņiem varu priecāties par viņu izturību un garīgo izaugsmi. Viņiem pat ir Svēto Rakstu Jaunās pasaules tulkojums haitiešu kreoliskajā valodā — par kaut ko tādu mēs agrāk varējām tikai sapņot.

Pēc Haiti mani norīkoja kalpot par misionāru Centrālāfrikas Republikā. Vēlāk man bija godpilna iespēja tur kalpot par ceļojošo pārraugu un pēc tam arī par filiāles pārraugu.

Tolaik daudzas valstības zāles Āfrikā bija ārkārtīgi vienkāršas. Es mācījos vākt salmus un darināt no tiem jumta klājumu. Garāmgājējiem bija ļoti aizraujoši vērot, kā es pūlējos apgūt šo arodu. Es arī mudināju brāļus vairāk iesaistīties valstības zāļu būvniecībā un rūpēties par to uzturēšanu kārtībā. Reliģiskie vadītāji mūs izsmēja, jo viņu baznīcām bija skārda jumti, bet mūsu sapulču namiem ne. Taču mēs to neņēmām vērā un turpinājām pulcēties vienkāršās, ar salmiem apjumtās valstības zālēs. Izsmiešana beidzās, kad pār valsts galvaspilsētu Bangi bija brāzusies spēcīga vētra. Vēja brāzma bija norāvusi kādas baznīcas skārda jumtu, un tas bija nokritis uz pilsētas galvenās ielas. Savukārt valstības zāļu salmu jumtiem nekas nebija noticis. Lai labāk pārraudzītu valstības darbu, mēs piecos mēnešos uzbūvējām jaunu ēku, kas bija gan filiāles birojs, gan misionāru māja. *

1976. gadā valstības darbs Centrālāfrikas Republikā tika aizliegts, un mani norīkoja kalpot kaimiņvalsts Čadas galvaspilsētā Ndžamenā. Tur es sastapu Hepiju — dedzīgu speciālo pionieri no Kamerūnas. Mēs apprecējāmies 1978. gada 1. aprīlī. Tajā pašā mēnesī Čadā sākās pilsoņu karš, un mēs, tāpat kā daudzi citi, bēgām uz valsts dienvidiem. Kad kaujas bija norimušas, mēs atgriezāmies mājās un konstatējām, ka tās par savu apmešanās vietu bija izmantojis kāds bruņots grupējums. Pazudusi bija ne tikai mūsu literatūra, bet arī Hepijas kāzu kleita un mūsu kāzu dāvanas. Taču mēs nenolaidām rokas. Mēs nebijām zaudējuši viens otru, un mēs bijām noskaņoti aktīvai darbībai.

Aptuveni pēc diviem gadiem mūsu darbības aizliegums Centrālāfrikas Republikā tika atcelts. Es kopā ar Hepiju atgriezos tur un kalpoju par ceļojošo pārraugu. Mēs dzīvojām busiņā, kurā bija saliekamā gulta, ledusskapis, gāzes plītiņa un muca, kurā ietilpa 200 litri ūdens. Ceļošana bija sarežģīta. Kādā braucienā mums nācās apstāties vismaz 117 policijas kontrolpunktos.

Gaisa temperatūra nereti pacēlās līdz 50 grādiem. Kongresu laikā reizēm bija grūti dabūt pietiekami daudz ūdens kristīšanai. Tāpēc brāļi sausās upju gultnēs raka bedres un pamazām vāca kristīšanai nepieciešamo ūdeni. Ļoti bieži cilvēki tika kristīti mucā.

1980. gadā mēs tikām nosūtīti uz Nigēriju, kur divarpus gadus palīdzējām jaunas filiāles ēkas būvniecības sagatavošanas darbos. Brāļi bija iegādājušies divstāvu noliktavu, kas bija jādemontē un pēc tam jāsaliek mūsu teritorijā. Kādu rītu es uzkāpu uz noliktavas, lai palīdzētu demontāžā. Ap pusdienlaiku es sāku rāpties lejā pa to pašu ceļu, pa kuru biju uzrāpies. Taču, tā kā demontāžas dēļ šis tas bija mainījies, es spēru soli tukšumā un nokritu zemē. Izskatījās, ka mans stāvoklis ir bēdīgs, tomēr, pārbaudījis mani un apskatījis rentgenuzņēmumus, ārsts Hepijai teica: ”Neuztraucieties. Viņš ir tikai sarāvis dažas saites, un jau pēc kādas nedēļas ar viņu viss būs kārtībā.”

 1986. gadā mēs devāmies uz Kotdivuāru, kur es kalpoju par ceļojošo pārraugu. Šis darbs mūs aizveda līdz pat blakusesošajai Burkinafaso. Mēs pat iedomāties nevarējām, ka pēc gadiem dzīvosim šajā valstī.

Es atstāju Kanādu 1956. gadā, un vairāk nekā pēc 47 gadu prombūtnes, 2003. gadā, es atkal biju Kanādā, taču šoreiz kopā ar Hepiju. Tur mēs kalpojām Bētelē. Pēc dokumentiem mēs bijām kanādieši, bet jutāmies piederīgi Āfrikai.

2007. gadā, kad man bija 79 gadi, mēs atgriezāmies Āfrikā. Mēs tikām norīkoti uz Burkinafaso Bēteli, kur man tika uzdots darboties teritoriālajā komitejā. Vēlāk šeit tika izveidots tulkošanas birojs, kura pārraudzība tika uzticēta filiālei Beninā. 2013. gada augustā mēs tikām norīkoti kalpot šajā filiālē.

Kaut arī mani spēki ir gājuši mazumā, kalpošana man joprojām ir ļoti dārga. Pēdējo trīs gadu laikā, pateicoties citu draudzes vecāko palīdzībai un savas mīlošās sievas atbalstam, es varēju pieredzēt, kā tiek kristīti divi no maniem Bībeles skolniekiem — Žedeons un Frežiss. Tagad viņi abi dedzīgi kalpo Jehovam.

Šobrīd mēs ar sievu esam pārcelti uz filiāli Dienvidāfrikas Republikā, kur man laipni tiek nodrošināta nepieciešamā medicīniskā aprūpe. Dienvidāfrikas Republika ir septītā Āfrikas valsts, kur es esmu varējis kalpot. 2017. gada oktobrī mēs saņēmām vēl kādu ļoti īpašu svētību. Mums bija iespēja būt klāt, kad Jehovam tika svinīgi veltītas galvenās pārvaldes ēkas Vorvikā (ASV, Ņujorkas štats). Tas bija neaizmirstams notikums!

1994. gada gadagrāmatā, 255. lappusē, ir teikts: ”Visus, kas gadiem ilgi ir bijuši izturīgi Jehovas darbā, mēs aicinām: ”Esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!” (2. Laiku 15:7.)” Mēs ar Hepiju esam apņēmības pilni sekot šim aicinājumam un cenšamies mudināt to darīt arī citus.