Delfīni izdod dažādus klikšķus un svilpienus un pēc tam klausās savu signālu atbalsīs, lai peldētu un pētītu vidi. Iedvesmojoties no pudeļdeguna delfīna (Tursiops truncatus) eholokatora, zinātnieki izstrādā zemūdens akustiskās sistēmas, lai atrisinātu problēmas, ar kurām nespēj tikt galā pašreizējās tehnoloģijas.

Pārdomām. Eholokators delfīnam ļauj atrast zivis, kas paslēpušās jūras dibena smiltīs, kā arī atšķirt zivi no akmens. Profesors Kīts Brauns no Heriota-Vata universitātes (Edinburga, Skotija) rakstīja, ka delfīns pat ”no desmit metru attāluma spēj noteikt atšķirību starp tvertnēm, kurās ir saldūdens, jūras ūdens, sīrups un nafta”. Zinātnieki vēlas izstrādāt ierīces, ar kuru palīdzību varētu izdarīt kaut ko līdzīgu.

No desmit metru attāluma delfīni spēj atšķirt tvertnes pēc to satura

Zinātnieki pētīja delfīnu vokalizācijas un dzirdi un mēģināja tās kopēt. Rezultātā tika radīta eholokācijas ierīce ar sarežģītu elektroniku, un tā satilpst nepilnu metru garā cilindrā. Ierīce ir piestiprināta pie torpēdveida robotizētas zemūdens iekārtas, un tās uzdevums ir pētīt jūras dibenu, atrast apraktus priekšmetus, piemēram, kabeļus un caurules, un analizēt tos bez tieša kontakta. Ierīces izstrādātāji ir paredzējuši to izmantot naftas un gāzes rūpniecībā. Eholokācijas ierīce, kuras izveidi ir sekmējuši delfīni, palīdzēs iegūt vairāk datu, nekā tas ir iespējams ar pašlaik pieejamām ierīcēm. Tas speciālistiem palīdzēs novietot zemūdens aprīkojumu vispiemērotākajās vietās, atklāt tajā bojājumus, piemēram, matplaisas naftas ieguves platformu balstos, un pat konstatēt nosprostojumus caurulēs.

Kā jūs domājat? Vai pudeļdeguna delfīna eholokators ir izveidojies evolūcijas ceļā, vai arī tas ir radīts?