• DZIMŠANAS GADS: 1975

  • VALSTS: MEKSIKA

  • AGRĀK BIJA VARDARBĪGS; BIJIS IESLODZĪTS

MANA PAGĀTNE

Es esmu dzimis Sanhuanā Čankalaito — nelielā pilsētiņā Meksikā, Čjapasas štatā. Mana ģimene pieder pie čolu etniskās grupas, kas ir viena no maiju tautībām. Ģimenē es biju piektais no 12 bērniem. Kad es biju mazs, Jehovas liecinieki man, maniem brāļiem un māsām mācīja Bībeli. Diemžēl tolaik es neņēmu vērā Bībeles padomus.

Kad man bija 13 gadi, es jau biju sācis lietot narkotikas un zagt. Es pametu mājas un mētājos no vienas vietas uz citu. 16 gadu vecumā es sāku strādāt marihuānas plantācijā. Aptuveni gadu vēlāk, kad mēs ar laivu vedām lielu marihuānas kravu, mums uzbruka līdz zobiem apbruņoti konkurējošās bandas locekļi. Lai paglābtos no lodēm, es ielēcu upē un izniru ārā labu gabalu lejup pa straumi. Pēc tam es aizbēgu uz ASV.

Amerikā es turpināju tirgot narkotikas un iekūlos arvien jaunās nepatikšanās. Kad man bija 19 gadi, mani arestēja, un es nonācu ieslodzījumā par laupīšanu un slepkavības mēģinājumu. Cietumā es piebiedrojos bandai un turpināju rīkoties vardarbīgi. Galu galā mani pārveda uz stingrā režīma cietumu Luisbērgā Pensilvānijas štatā.

Luisbērgas cietumā mana uzvedība tikai pasliktinājās. Tā kā man jau bija tetovējumi, kas apliecināja piederību konkrētai bandai, es ātri vien tai piebiedrojos arī jaunajā cietumā. Vardarbība turpinājās, un kautiņš sekoja kautiņam. Reizi es iesaistījos kādā bandu cīņā cietuma pagalmā. Kautiņš bija nežēlīgs. Mēs likām lietā beisbola nūjas un hanteles. Lai izbeigtu kautiņu, sargi lietoja asaru gāzi. Pēc tam cietuma administrācija ievietoja mani cietuma daļā, kas bija paredzēta īpaši bīstamiem noziedzniekiem. Es biju ļoti nesavaldīgs un agresīvs, un tas izpaudās arī manā runas veidā. Man nebija problēmu kādu piekaut. Īstenībā man pat patika to darīt, un es neizjutu nekādu nožēlu.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Kad es biju pārvietots uz cietuma daļu īpaši bīstamiem noziedzniekiem, man lielākoties bija jāuzturas savā kamerā, tāpēc aiz gara laika es sāku lasīt Bībeli. Vēlāk kāda cietuma apsardzes darbiniece man iedeva grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes *. Lasot šo Bībeles studēšanai paredzēto grāmatu, es atcerējos daudzas lietas, ko biju mācījies bērnībā, kad Jehovas liecinieki mums vadīja Bībeles nodarbības. Es sāku saprast, cik zemu biju kritis savas nesavaldības un vardarbīgo noslieču dēļ. Es arī domāju par savu ģimeni. Divas no manām māsām bija kļuvušas par Jehovas lieciniecēm, un es atskārtu: ”Viņas taču dzīvos mūžīgi.” Un tad es nodomāju: ”Kāpēc lai es to nevarētu?” Tajā brīdī es cieši apņēmos mainīties.

Taču es zināju, ka viens pats netikšu galā. Es vērsos pie Dieva Jehovas un lūdzu viņam palīdzību. Tad es uzrakstīju vēstuli Jehovas liecinieku ASV filiālei, kurā lūdzu, lai kāds man vadītu Bībeles nodarbības. Filiāle manu lūgumu nodeva vietējai draudzei. Tolaik mani drīkstēja apmeklēt tikai ģimenes locekļi, tāpēc kāds Jehovas liecinieks no šīs draudzes sāka man sūtīt uzmundrinošas vēstules un uz Bībeli balstītu literatūru, kas stiprināja manu vēlmi mainīties.

Nākamais būtiskais solis bija lēmums atstāt bandu, pie kuras es gadiem ilgi biju piederējis. Bandas vadonis atradās tajā pašā cietuma daļā, kurā biju es, tāpēc pastaigas laikā es piegāju pie viņa un pateicu, ka vēlos kļūt par Jehovas liecinieku. Man par pārsteigumu, viņš atbildēja: ”Ja tu runā nopietni, tad dari tā. Es nevaru stāties pretī Dievam. Bet, ja tu vienkārši gribi pamest bandu, tu zini, kādas būs sekas.”

Nākamo divu gadu laikā cietuma apsardzes darbinieki ievēroja izmaiņas manā personībā. Iznākumā viņi sāka pret mani izturēties laipnāk. Piemēram, sargi vairs nelika man roku dzelžus, kad veda mani uz dušas telpu. Viens no sargiem pat uzslavēja mani par izmaiņām un mudināja turpināt tādā pat garā. Ar laiku mani pārcēla uz nometni, kura atradās ārpus cietuma mūriem un kurā bija minimāla apsardze. Tur es pavadīju pēdējo ieslodzījuma gadu. 2004. gadā, pēc desmit ieslodzījumā pavadītiem gadiem, mani atbrīvoja un ar cietuma autobusu deportēja uz Meksiku.

Drīz pēc ierašanās Meksikā es uzmeklēju Jehovas liecinieku valstības zāli. Uz pirmo sapulci es ierados cietumnieka drēbēs — vienīgajā daudzmaz pieklājīgajā apģērbā, kāds man bija. Par spīti tam, kā es izskatījos, Jehovas liecinieki mani uzņēma ļoti silti. Redzot viņu laipnību, es sapratu, ka esmu starp patiesajiem kristiešiem. (Jāņa 13:35.) Draudzes vecākie uzreiz parūpējās, lai ar mani tika uzsāktas Bībeles nodarbības. Gadu vēlāk, 2005. gada 3. septembrī, es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

2007. gada janvārī es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju. Katru mēnesi es pavadu 70 stundas, mācot citiem Bībeli. 2011. gadā es absolvēju Bībeles skolu neprecētiem brāļiem (tagad to sauc par valstības sludinātāju skolu). Mācības šajā skolā man palīdzēja labāk pildīt savus pienākumus draudzē.

Es labprāt mācu citus būt miermīlīgiem

2013. gadā es apprecējos ar Pilaru. Kad es savai dārgajai sievai stāstu par savu pagātni, viņa mēdz jokojot sacīt, ka atsakās ticēt maniem stāstiem. Es ne reizi neesmu atgriezies pie sava agrākā dzīvesveida. Mēs abi ar sievu uzskatām, ka pārmaiņas, kas ar mani ir notikušas, parāda, cik ļoti Bībele spēj mainīt cilvēku dzīvi. (Romiešiem 12:2.)

KO ES ESMU IEGUVIS

Man ir ļoti tuvi Jēzus vārdi, kas lasāmi Lūkas 19:10. Viņš teica, ka ”ir atnācis meklēt un glābt pazudušo”. Es vairs nejūtos pazudis. Un es vairs nestaigāju apkārt, darīdams citiem pāri. Pateicoties Bībelei, mana dzīve ir ieguvusi īstu jēgu, es esmu kļuvis miermīlīgs un, kas ir pats svarīgākais, esmu izveidojis labas attiecības ar savu Radītāju, Jehovu.

[ZEMSVĪTRAS PIEZĪME]

^ 13. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki; vairs netiek iespiesta. Tagad par galveno palīglīdzekli Bībeles nodarbībās tiek izmantota grāmata Ko patiesībā māca Bībele?.